Lasīšanas laiks: 3 min
Māris Subačs ir mākslinieks, kurš uzrunā ne tikai ar zīmējumiem par Dievu, bezgalību, pasauli, dabu un cilvēku, bet arī raksta, kā pats saka, meditatīvus tekstus. Gan vizuālie, gan rakstītie darbi pārsteidz ar spēju dziļas un piesātinātas tēmas izteikt vienkāršos simbolos un skaidrās sakarībās. Kopā ar mācītāju Juri Rubeni izdotas 16 grāmatas, kas guvušas augstu vērtējumu garīgās un filozofiskās literatūras nozarē.
“Darbi varbūt izskatās bērnišķīgi. Tomēr realitātes un Dieva priekšā mēs visi esam bērni. Dieva gara klātbūtne pie manis atnāk šādā veidā un caurvij zīmējumu. Stils radies, kad, zīmējot ikonas, sāku atainot savas problēmas,”
par zīmējumiem, ciemojoties Valmieras integrētajā bibliotēkā, stāstīja mākslinieks, uzsverot, ka Dieva klātbūtni vienmēr ir jutis. Tā neizpaužas vīziju veidā, bet drīzāk ir kā smarža, kā gaiss, tāpēc māksliniekam bijis interesanti mēģināt to ietērpt tēlos.
“Mana māksla ir sakausējums – kopā Dievs un es. Tā ir meditācijas objekts, kas pabeigta dzīvo savu dzīvi. Nav svarīgi, vai cilvēki saskata to pašu, ko es. Kad darbs pabeigts, manas domas ir aizgājušas ar viņu, turpinās skatītāja interpretācija un viņa sajūtas. Savukārt meditatīvi teksti manā galvā vienkārši noskan.”
Stāstījāt, ka esat mērījis savu darbu enerģiju
Jā, tāpat kā viena roka mums ir ar negatīvu enerģiju, otra – ar pozitīvu, pretējas vīriešiem un sievietēm, arī darbiem ir dažādas enerģijas. Ja zīmējot esmu bijis dusmīgs vai sliktā noskaņojumā, uzrādās zemāka vai pat negatīva enerģija. Tomēr negatīva enerģija nav nekas slikts. Arī cilvēka vārdi ir ar dažādu enerģiju – sievietēm negatīvu, vīriešiem – pozitīvu, apslimušam vīrietim ir negatīva enerģija, bet sievietei – pozitīva, viss ir līdzsvarā.
Vai ir svarīgi, ka grāmatas un Jūsu zīmēto ilustrāciju enerģijas saskan?
To es neesmu mērījis. Kad zīmēju darbu, es viņā it kā peldu. To ietekmē apkārtējā vide. Tā ir Dieva iemiesošanās, ko nevar ar prātu izprast. Ticu, ka tas notiek, bet izskaidrot nevaru. Cenšos strādāt katru dienu, darbi krājas kaudzēs, esmu priecīgs, ka tiem atrodas viņu īstā vieta.
Kur rodat idejas?
Zīmēju katru dienu. Labi darbi atkarīgi no zvaigžņu stāvokļa. Regulāra darbošanās attīsta arī spēju domāt tēlos. Ja ir kāds pasūtījums, tā tēmai man uzreiz rodas idejas, atliek tikai zīmēt. Dieva klātbūtni jūtu ikdienā. Realitāte ir bezgalīga, to īsti nevar noformulēt. Prāts apdomā apkārt notiekošo, un rodas darbi.
Vai atceraties, kādu domu iespaidā tapuši Jūsu darbi?
Atceros gara noskaņu, kas tajā periodā bijusi. Bet konkrētas domas ir palikušas darbā un dzīvo tur. Labs darbs ir savienošanās ar augstākiem spēkiem, zīmējumam pēc tam turpinot dzīvot savu dzīvi. Skatītājs var raudzīties uz bildi un domāt savas domas, tā raisa viņam citas asociācijas. Manas domas ir aizgājušas vēsturē un bezgalībā. Vienīgais, varbūt skatītājs jūt kādu mākslinieka starojumu.
Vai var teikt, ka domājat vizuāli?
Jā, prāts ir medijs. Liekas, ka tas raugās uz apkārt notiekošo un ļauj man to atainot uz papīra. Parasti ir tā, ka viena veida domas, kas man konkrētajā brīdī aktuālas, zīmējumos ietērptas noteiktos simbolos. Kad man šie jautājumi vairs nav aktuāli, arī konkrētie simboli vairs neparādās. Es tos varu uzzīmēt mehāniski, bet tādā gadījumā tiem vairs nebūs iekšējā dzīvība. Šos periodus necenšos noturēt, tie nāk un iet dabiski.
Jūsu darbi par Dievu runā ļoti viegli, tā nav smaga, noteiktos rāmjos ielikta tēma
Dievs ir bezgalība dabā, realitāte ārpus mums, es viņu jūtu ikdienā. Mans vēstījums cilvēkiem, kuri skatās darbus, ir labi justies un saskatīt tajos kaut ko tieši sev svarīgu. Ja cilvēkam kļūs vieglāk, es par to priecājos. Manuprāt, uztaisīt bildi, kura vienkārši labi izskatās pie sienas, ir grūti. Ja tajā ir kāda doma, skaistums un interesantums rodas pats.
Portāls “Valmieras Ziņas” jau informēja, ka Valmieras integrētajā bibliotēkā bija skatāmi Māra Subača darbi, kā arī mākslinieks interesentiem pastāstīja un demonstrēja darbu tapšanas procesu.
