Lasīšanas laiks: 5 min
Maija rubrikas “Mana vieta Valmierā” varone ir Fulbraita doktorantūras stipendiāte Masačūsetsas Universitātē Amherstā, valmieriete, kas savu ceļu Vidzemes Augstskolā uzsāka kā studente un turpina kā lektore, pasniedzot studiju kursus „Masu komunikācija”, „Publiskā runa”, „Radošā rakstība”, „Kultūra un komunikācija”. Par savu mīļāko vietu viņa sauc Dzirnavu ezeriņu, vietu, gar kuru ved daudzi Lienes Ločmeles dzīves ceļi.
-Kāda ir jūsu mīļākā vieta Valmierā?
L: Viena no manām mīļākajām vietām ir Dzirnavu ezeriņš, kas ir pa ceļam uz maniem galvenajiem pieturas punktiem gan agrā bērnībā, gan šobrīd. Pastaigājoties pie Dzirnavu ezeriņa, var redzēt vietu, kur esmu mācījusies – Valmieras 5. vidusskolu. Arī mūzikas skolas ēkā manā bērnībā atradās vienā Dzirnavu ezeriņa pusē, bet es savulaik dzīvoju ezeriņa otrā pusē. Savukārt tagad tas ir mans ceļš no vienas augstskolas ēkas uz otru, arī tad ir neglābjami jāiet gar Dzirnavu ezeriņu [smejas]. Tieši Dzirnavu ezeriņa apkārtnē var īpaši skaisti novērot, kā mainās gadalaiki, vērot, vai strūklaka ir ieslēgta vai nē. Atminos, ka savulaik zīmēšanā bija neliels plenērs skolā, kur sēdēju ezeriņa malā un zīmēju kokus un mājas. Visi mani ceļi veda un joprojām ved gar šo vietu.
-Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
L: Uzreiz jāsaka, ka nemaz neesmu mēģinājusi dzīvot citās pilsētās, izņemot Rīgu. Līdz ar to mani salīdzinājumi vairāk tiek veidoti ar galvaspilsētu un ne tik ļoti ar citām vietām Latvijā. Es teiktu, ka Valmiera ir tāda, kur visa kā ir pietiekami daudz, bet vienlaikus arī patīkami maz. Ir aktīva kultūras dzīve, bet vienlaikus arī iespēja pavadīt daudz laika dabā, ir pietiekami daudz cilvēku, bet vienlaikus arī ļoti daudz klusu vietu, ir pietiekami liela pilsēta, bet, lai izietu no centra, pietiek vien ar 10 minūšu pastaigu. Ir labs balanss starp civilizāciju un klusumu, un mieru. Protams, Valmiera ir viena no tām nedaudzajām reģiona vietām, kur ir augstskola, kas noteikti iedod zināmu šarmu. Un nevar apgalvot, ka Valmiera ir tāda klusa vieta, kur palikuši tikai pensionāri, man šķiet, Valmiera nevienā brīdi ar to nesirgst.
– Kā Jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?
L: Esmu absolvējusi Vidzemes Augstskolu – studiju programmu sabiedriskās attiecības. Likumsakarīgi, ka pirmais darbs, kurā es studiju laikā jau sāku strādāt, bija sabiedrisko attiecību aģentūrā Rīgā. Atgriezos atpakaļ Valmierā, jo vienā brīdī es sapratu, ka tā aģentūra man ir iedevusi pietiekami plašu pieredzi, kaut gan tā bija salīdzinoši īsa, un ļāvusi saprast, kas man ir svarīgi. Man bija svarīgi strādāt kā sabiedrisko attiecību speciālistam vienā institūcijā, nevis apkalpot daudzus klientus. Tas arī sakrita ar laiku, kad augstskola meklēja sabiedrisko attiecību speciālistu, un tā es nonācu šajā amatā. Visnotaļ likumsakarīgs bija arī lektora amats, jo savulaik, strādājot sabiedrisko attiecību amatā vienā kabinetā ar starptautisko daļu, saņēmu interesantu piedāvājumu studēt maģistra programmu „Starpkultūru komunikācija” Somijā, kas Latvijā tajā brīdi bija ļoti jauna lieta. Atgriežoties no studijām, man lēnām sāka piedāvāt pasniegt šos kursus, jo tas bija aktuāli un nebija daudz cilvēku, kas varētu par šo tēmu runāt. Kādu brīdi apvienojot savus sabiedrisko attiecību speciālista pienākumus ar pasniegšanu, sapratu, ka tas ir ļoti iepaticies. Ļoti grūti strādāt augstskolā un kāda brīdi nebūt saistītam ar pasniegšanas darbu. [Smejas] Pēc tam sekoja doktorantūra- man sāka interesēt komunikācija plašākā nozīmē, vairs ne tikai kā sabiedrisko attiecību speciālista profesija, man kļuva svarīgi kultūras jautājumi un starppersonu komunikācija.
-Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
L: Vislielāko uzmanību darba ikdienā es pievēršu… studentiem! Viss ir par un ap studentiem! [Smejas.] Pievēršu uzmanību ne vien viņiem pašiem, bet sekoju tam, lai arī viņi pievēršas studijām, lai ir motivēti, un ar skaidru mērķi. Ir svarīgi, ka cilvēkam-studentam ir skaidrs, kas no viņa tiek sagaidīts. Patīk mums vai nepatīk, ir tas teiciens: “Dievs slēpjas detaļās”. Un man šķiet, ka esmu uz detaļām orientēta, kas, manuprāt, ir sekas manam pirmajam darbam, kur ir pilnīgi skaidrs, ka no kaut kādas mazas neizdarības var celties ļoti, ļoti lielas sekas. Tāpēc kaut kādās lietās, piemēram, uzdevumu apraksta sagatavošanā studentiem, es zinu, ka gadījumā, ja nebūšu bijusi pietiekami skaidra izteikumos un savās izpausmēs, tad arī pretī saņemšu neizpratni, ļoti daudzus jautājumus, kas nevajadzīgi sarežģī dzīvi gan man, gan studentam. Tāpēc ir labi jau no paša sākuma fokusēties uz tām detaļām, lai viss ir skaidrs. Protams, vienlaikus neaizejot kaut kādās galējībās un nekļūstot par detaļu vergu.
-Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
L: Nepateikšu neko nebijušu vai oriģinālu. Jo man vairāk un grūtāku darbu vai vispār sarežģītu dzīves situāciju, jo es vairāk cenšos pareizi ēst un pareizi gulēt. Tā pat man varbūt ir kaut kāda pašaizsardzības reakcija. Ja man tiešām ir ļoti čābīgi, tad es aizeju pagulēt, lai pieņemtu svarīgus lēmumus ar skaidru galvu, tāpēc ka nevienam – man jau visvairāk – nebūs labi, ja es visu nakti kreņķēšos par kaut ko. Lai tiktu galā ar grūtībām, man ir jābūt vislabākajā iespējamā kondīcijā gan no atpūtas, gan no vispār veselīga dzīvesveida viedokļa.
-Kas Jūs iedvesmo un motivē?
L: Man ļoti patīk teātris. Es ik pa laikam nožēloju, ka man ir ļoti maz laika un es nevaru ieplānot regulāras vizītes uz Valmieras teātri. Labprāt skatos vai klausos visu to, kas izraisa līdzpārdzīvojumu – kad klausoties tev spalva uz muguras saceļas, tikai tāpēc, ka tas ir kaut kas ļoti skaists. Arī teātrī ik pa laikam man ir vajadzīgas tās izrādes, kas man rada lielu satricinājumu. Man nepatīk kaut kas jautrs un izklaidējošs, man vajag tā, lai iekšas izvelkas uz āru un divas nedēļas par to vien domāju. Man liekas, ka tas ir tas mākslas uzdevums – izsist no komforta zonas.
-Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?
L: Sagaidīt pavasari – te nāk, te nenāk. Vienu dienu es pavasarim noticu, un nākamā dienā ieraugu sniegu. Man ar visiem draugiem un ģimeni vislielākā aktualitāte šobrīd ir visu laiku pārrunāt laika ziņas. [Smejas.]
Kāda ir Valmieras garša?
Valmieras garša, manuprāt, ir kaut kas, ko var ēst lielākoties vasarā, visu veidu aukstajās zupās. It īpaši, ja to var ēst dārzā zem ābeles.
Liene ir forša, savlaik esmu strādājis vienā kabinetā ar viņu – ļoti jauks un enerģisks cilvēks!