Lasīšanas laiks: 9 min
Interviju ar „Valmieras HK/BSS/ViA” aizsargu Lauri Žagariņu aizvadījām piektdienas vakarā, īsi pirms nedēļas noslēdzošā treniņa. Lai arī Žagariņa nedēļa ir bijusi gana gara, nogurumu nevar manīt. Turpinājumā lasi un uzzini, ko aizsargs saka par pavadīto laiku uz slidām un kā viņš vērtē sasniegto.
Kopš Valmierā izveidoja 1. līgas komandu, hokejists Lauris Žagariņš ir bijis rezultatīvākais savas komandas aizsargs, kā arī pērnās trīs sezonas spējis būt trešais rezultatīvākais aizsargs līgā. Nu vairāku gadu garumā Lauris ir arī daļa no „Valmieras HK” treneru kolektīva, audzinot jauno hokeja paaudzi.
– No cik gadu vecuma Tu esi uz slidām? Vai atceries, kā tas notika?
Tā nopietni esmu hokejā no septiņu gadu vecuma. Toreiz mani sāka vest uz treniņiem. Tas viss sākās tāpēc, ka tētim patika hokejs. Atceros, ka tā bija mana septītā dzimšanas diena, kad mani aizveda uz pirmo treniņu.
– Pats gribēji pamēģināt vai iniciatīva nāca no vecākiem?
Tajā laikā jau apziņa nebija tik liela, ka rāvos apzināti uz hokeja laukumu, bet mājās jau pirms tam sāku apgūt pirmos hokeja elementus – nūja bija, un tētis arī mani virzīja. Kaut netieši, bet ievirzīja hokejā mani arī, piemēram, tādi sīkumi, kā skrituļslidas, ko kā dāvanu no krustmātes saņēmu, šķiet, četru gadu vecumā. Hokejs nāca līdzi.
– Treniņi Tev notika Rīgā. Nebija grūti izbraukāt no Valmieras uz Rīgu? Kā to apvienoji?
Trīs, četras reizes nedēļā mani veda uz treniņiem, brīvdienās bija spēles. Man varbūt nebija tik grūti kā vecākiem. Tētis, piemēram, strādāja „Multiklubā”, un pēc nostrādātas nakts veda mani uz treniņu, bieži vien treniņi bija 7:00 no rīta, tad sanāca, ka četros vai piecos viņam beidzās darbs, un tad mēs abi satikāmies autoostā, kur viņš mani sagaidīja, un devāmies ceļā. Vēl arī mamma, vecmamma un krustmāte iesaistījās brīžos, kad tētis netika. Vecākiem un ģimenei jāsaka ļoti liels paldies par uzņēmību un visu, ko darīja manā labā! Un tā dienas arī ritēja – no rīta sanāca, ka bija hokejs Rīgā, un pēc tam braucu atpakaļ uz Valmieru, kur gāju uz skolu. Man bija palaimējies, ka Valmierā un vēlāk Rīgā bija tik saprotošas klases audzinātājas un pārējās skolas skolotājas, jo hokeja dēļ skolu sanāca kavēt ļoti daudz.
– Nebija brīži, kad šāds ritms apnika?
Tā nevarētu teikt, jo man tas viss šķita interesanti. Brīžos, kad nebija skola, atradu nodarbes turpat Rīgā. Tāpat arī citi notikumi, kas interesi tikai vairoja. Atceros, ka saldais ēdiens bērna gados bija hokeja pavasaris, kad hokeja izlase trenējās Sporta pilī [bij. Rīgas Sporta pils – aut.], skatīties un mācīties no Latvijas labākajiem hokejistiem bija bauda.
– Esi spēlējis arī U18 izlases pārbaudes spēlēs [2007. gads – aut.]. Kā atceries tos laikus? Kā nāca tāds piedāvājums?
Mēs toreiz bijām bāzes klubs tai izlasei, un tā sanāca, ka daļa no mums arī piedalījās pārbaudes spēlēs izlases sastāvā. Toreiz pārbaudes spēles aizvadījām Ventspilī un Čehijā.
– Spēle izlasē ir citādāka nekā spēlēšana klubā?
Protams, emocijas ir citas, jo uz krekla ir uzraksts „Latvija”. Tas ir daudz citādāk, jo tā ir vienreizēja iespēja, spēlētājs nezina, vai vēl kādreiz šāda iespēja tiks dota. Ir lielāks uztraukums un atbildība. Klāt piezogas arī doma, ka „varbūt es tikšu kandidātos, kas brauks uz čempionātu”.
– Kas notika, kāpēc pēc tam neizdevās izsisties augstākajā hokejā?
Nezinu, varbūt nebiju tik meistarīgs, un pietrūka pārliecības par saviem spēkiem.
– Bet toreiz daudz laika veltīji hokejam un sevis pilnveidošanai?
Pašās bērnu dienās uz treniņiem devos vienmēr, vasarā daudz laika veltīju, lai mētātu ripas, vecumā no kādiem septiņiem līdz divpadsmit gadiem ziemās daudz laika pavadīju Daliņa stadionā [Jāņa Daliņa stadions – aut.], kur bija hokeja laukums, un, kamēr mācījos Valmierā (līdz ceturtajai klasei), arī pie Ežiem bija slidotava, un tad vienmēr, kad beidzās stundas, mamma vai tētis nāca man pretī uz skolu, es skolā uzvilku hokeja formu un gāju slidot pāri ielai. Uz dabīgā ledus toreiz man patika slidot visvairāk, jo nebija laika ierobežojuma un varēja slidot ar pieredzējušiem, vecākiem cilvēkiem, kuri man pamācīja, kā un ko labāk darīt, tas palīdzēja attīstīt hokejista prasmes. Sevis pilnveidošanai man palīdzēja arī fakts, ka tētis, kamēr biju treniņos vai skolā, video kasetēs un vēlāk diskos ierakstīja spēļu apskatus, un tad es, atgriežoties mājās, visu noskatījos un gāju uz laukuma, un mēģināju to visu atdarināt reālā dzīvē.
– Bērnībā spēlēji Rīgā, kā nonāci Valmierā?
Manā laikā Valmierā nebija iespēju nodarboties ar hokeju visa gada garumā. Sapratu, ka Rīgā man vairs nav nekādas perspektīvas, bija jāskatās uz citu pusi. Bet toreiz, pirms sešiem gadiem, kad te atnācu, es neticēju, ka Valmierā būs 1. Līgas komanda.
– Ar kādām sajūtām sagaidīji Latvijas 1. Līgas komandu?
Tad, kad es uzzināju, ka mums Valmierā būs 1. Līgas komanda, es pirmajai sezonai ļoti gatavojos, jo gribēju būt labākais. Es skrēju, gāju uz trenažieru zāli, jo fakts, ka būs šāda komanda, bija pārsteigums. Toreiz arī biju sācis Valmieras hokeja klubā strādāt par treneri un zināju, ka ir jāparāda labākais, ko varu izdarīt. Vēl arī atnāca mīlestība, zini, kā saka – mīlestība ceļ spārnos. Gribēju parādīt, ka spēlēju hokeju. Tā kā biju teicis, ka spēlēju neslikti, gribēju, lai nenotiek tā, ka vārdi iet pa priekšu darbiem, bet otrādi, un centos ļoti daudz.
– Visās sezonās esi bijis viens no komandas līderiem, kā Tu vērtē līmeni Latvijas 1. līgā?
Galvas tiesu pārāka komanda šeit nav neviena. Manuprāt, 1. Līga ir kā pāreja no jaunatnes hokeja uz pieaugušo hokeju. Vairākās 1. Līgas komandās arī tagad spēlē pieredzējuši spēlētāji, tie, kas ir spēlējuši arī Virslīgā, un tā ir jaunajiem hokejistiem, piemēram, arī tiem, kas spēlē mūsu komandā, citādāka veida pieredze. Arī paši jaunieši saka, ka spēlēt 1. Līgā ir citādāk nekā jaunatnes čempionātā.
– Paralēli spēlēšanai Tu strādā arī par treneri [Valmieras hokeja kluba U-14 un U-12 komandas – aut.]. Kā nonāci līdz šādai idejai?
Toreiz kādu laiku jau biju atgriezies Valmierā, un uz brīdi bija jāaizvieto viens no treneriem. Pēc tam Jānis Lauris vērsās pie manis ar jautājumu, vai es vēlētos pievienoties Valmieras hokeja kluba treneru kolektīvam, un es piekritu, jo likās, ka tā būs interesanta pieredze – paskatīties uz to no otras puses. Viens, ko es zināju, ir kā spēlēt pašam, bet otrs ir to iemācīt kādam citam, lai viņš no mana teiktā un rādītā kaut ko arī iemācītos.
– Cik ilgi ar to nodarbojies?
Šobrīd rit ceturtais gads.
– Kāds ir trenera darbs? Kas sagādā lielākās grūtības?
Lielākās grūtības sagādā darbs ar vecākiem. Reizēm šķiet, ka vecākiem ir lielākas ambīcijas nekā pašiem jaunajiem spēlētājiem, un viņi nereti mēģina iejaukties treneru darbā. Mēs, protams, uzklausām vecāku viedokli, un pie mums var nākt runāt, bet tikai tad, ja netiek doti padomi, kas saistīti ar treniņprocesu. No malas vienmēr viss izskatās citādāk.
– Cik viegli kopumā ir strādāt ar jauno paaudzi?
Man personīgi ar bērniem strādāt ir viegli, un šobrīd man darbs ar jaunajiem hokejistiem ir galvenais. Mums ir noteikts plāns, kas mums treniņa laikā ir jāizdara, bet reizēm grūtības mēdz sagādāt bērnu disciplīna, tas jāatzīst. Bērni ir dažādi. Ir tādi, kuriem varu stāstīt un rādīt, bet viņi nepaņems pretī, un tad ir tādi, kuriem vienreiz parādot jau ir saprotams. Kad redzi, ka bērnam ir tā dzirkstele acīs, un viņš uz treniņu nenāk tikai tāpēc, jo viņu atved, pienākuma pēc, bet grib pats, viņš ir atvērtāks un ātrāk pieņem to, ko treneri var dot. Ja mēs skatāmies no psiholoģiskā viedokļa, tad bērniem lielākoties šajā vecumā nav iekšējās motivācijas, bet tikai ārējā – tā medaļa, kuru gribas izcīnīt, labākā spēlētāja apbalvojums. Iekšējā motivācija parādās tikai pusaudžu vecumā, kad jaunietis grib kaut ko sasniegt. Nevis to medaļu, bet pats sevi pilnveidot.
– Kādi ir panākumi ar mazajiem hokejistiem?
Jautājums – kas skaitās panākumi šajā vecumā? Esam izcīnījuši medaļas dažādos turnīros, taču godalgotas vietas Latvijas čempionātā mums vēl nav, bet uzskatu, ka lielie panākumi, virzoties soli pa solim ar smagu darbu, mums vēl ir tikai priekšā. Mans galvenais mērķis ir viņus sagatavot tā, lai 18-20 gadu vecumā viņi nevis beigtu spēlēt hokeju, bet gan cīnītos par vietu kādā profesionālā hokeja komandā.
– Pagājušajā sezonā Valmieras hokeja kluba treneru kolektīvs apmeklēja Boba Hārtlija treneru apmācības. Ko jaunu ieguvāt un kādas ir viņa pamata ideoloģijas?
Viņš pievērš lielu uzmanību niansēm. Tādas, ko cits varbūt iepriekš nemaz neiedomātos. Hokejs jau ir tāds pats, bet viņš komandai var palīdzēt ne tikai motivējot spēlētājus psiholoģiski, bet arī parādot, kā un ko darīt labāk. Piemēram, spēle ar nūju, un visādi citi it kā sīkumi, kas dažādās spēles situācijās var ļoti noderēt. Hārtlija seminārs bija vērtīgākais, kāds līdz šim ir bijis.
– Trenera darbā uzņemtās zināšanas noder kā spēlētājam?
Protams, noder. Domāju, ka vairāk tas ietekmē spēli tieši no emocionālā viedokļa. Esmu iemācījies neizrādīt tik ļoti emocijas. Laika gaitā esmu sapratis, ka var kļūdīties, jo kļūdās visi, bet, ja pēc tam netiek nekas darīts, lai kļūdu labotu, un netiek gūta mācība, tad gan nav vērts turpināt. Zināšanas, ko iegūstu uz laukuma kā treneris un kā spēlētājs, savstarpēji mijiedarbojas, un palīdz abos virzienos. Esmu arī iemācījies, ka nevajag otram pārmest, vai tas ir jaunais spēlētājs, vai komandas biedrs, jo zinu, ka arī pats varu kļūdīties tādā pašā situācijā.
– Kā Tu vērtē šo sezonu 1. Līgas komandas sakarā?
Kā jau katru sezonu, vienmēr varam labāk. Augstākus mērķus sasniegt, visticamāk, traucē mūsu individuālā meistarība gan fiziskajā sagatavotībā, gan visur citur – tajā, kā strādājam ar nūju, kādas piespēles dodam maiņas biedriem – un attieksme. Paskatoties, cik bieži mēs spējam realizēt skaitliskos vairākumus. Šajā sezonā ir bijusi tikai viena spēle, kuru uzvarējām ar vairāk nekā vienu vārtu pārsvaru. Šeit spēlētāji neko jaunu iemācīties, trenējoties divas reizes nedēļā, nevar, var vienkārši mēģināt kaut cik saglabāt meistarību, ko ir ieguvuši junioru gados. Spēja pielāgoties spēlei, taktiskajiem zīmējumiem, tas viss nāk no jauniešu vecuma. Kolektīvs mums ir ļoti labs, bet tad, kad uzejam uz ledus, gribētos labāku saspēli un lielāku pašatdevi.
– Ko dzīve uz laukuma Tev ir iemācījusi?
Lai arī cik stipri Tevi sistu hokejā, dzīve sitīs stiprāk (smejas).
