Latvijai – 96: dažas pārdomas (2)

Lasīšanas laiks: 3 min

Kādā pirmskara laikā izdotā grāmatā 2.klasei tēma par valsts dibināšanu bija ļoti vienkārša – Latvijas proklamēšana bija saistīta ar valsts dzimšanas dienu. Bērniem saprotamā valodā valsts un tās institūcijas bija parādītas kā vecāki, vairāk gan kā māte, tautas loma bija atvēlēta mazajiem lasītājiem. Teksts bija ļoti vienkāršs, bet aizkustinošs un saprotams.

Kā neatkarīga valsts Latvija formāli ir pastāvējusi 96 gadus. No tiem gan vajadzētu atņemt pāris gadu Brīvības cīņu laikā, abu okupāciju gadus. Reālais neatkarības laiks iznāktu daudz mazāks, bet tāpēc daudz nozīmīgāks.

Vajadzētu atcerēties, ka valsts veidošanās gadi bija nesalīdzināmi smagāki par mūsdienām.

Rūpniecība bija sagrauta 1.Pasaules kara laikā, bēgļu gaitās atradās aptuveni trešdaļa valsts iedzīvotāju, lauki bija aizauguši, trūka ikdienā nepieciešamās preces. Ja godīgi – daudzi neticēja neatkarīgas valsts idejai. Turklāt bija iespējami arī citi valstiskuma varianti – padomju un vācu, ar vācu gan saprotot vācu muižnieku kundzības saglabāšanos.

P.Stučkas izstrādātais “saulainā komunisma ceļš” latviešiem apnika aptuveni pusgada laikā. To vajadzētu atcerēties visiem, kuri mūsdienās slavina lielo, labo Krieviju un visās pasaules nelaimēs vaino Ameriku. Mūsu senči cīnījās pret pārprastajām un utopiskajām komunisma idejām. Šajā cīņā viņi nesaņēma palīdzību no Krievijas, bet gan no Amerikas.

Cilvēks laikam ir iekārtots tā, ka, laikam ejot, atceras galvenokārt labo. Tā arī tautas atmiņā pirmskara Latvija saistās ar “labajiem Ulmaņa laikiem”.

Realitāte jau tik rožaina nebija – bija bezdarbs, bija negodīgi un pērkami politiķi, bija valsts mantas izsaimniekošana un banku krīzes. Vienīgi iedzīvotāji tā laika Latviju uztvēra kā savu valsti, lepojās ar to.

Iespējams bija lielāki patrioti, paši to neapzinoties.

Vajadzētu aizdomāties, ka no bijušajām padomju republikām tikai Latvija, Lietuva un Igaunija ir kļuvušas par demokrātiskām, eiropeiskām un mūsu izpratnē civilizētām un drošām valstīm. To būtiski ietekmēja mūsu vēsturiskā atmiņa – atmiņa par to, ka bijā izcīnījuši neatkarību, ka bijām daudz ko sasnieguši. Lai kā centās padomju vara, šīs atmiņas nevarēja izdzēst.

Mūsdienās bieži vien dzīvojam apburtā pasaulē – valsts ir kaut kas tāls un mistisks, mēs paši esam ar to nesaistīti.

Nenoliedzami valsts pārvaldē ir bijušas kļūdas un neveiksmes. No tām droši vien neizvairīsimies arī nākotnē. Bet derētu atcerēties V.Vīķes – Freibergas teikto, ka

valsts prezidents, valdība, arī ierēdņi ir mūsu sabiedrības spogulis.

Nevar nemaksāt nodokļus un gribēt bezmaksas medicīnu, izglītību un lielas pensijas.

Padomāsim par to, ka mūsu daba ir skaista, ka mums nav lielu dabas katastrofu. Salīdzinot ar lielāko daļu pasaules valstu iedzīvotājiem, mēs dzīvojam samērā pārtikuši un droši.

Atliek tikai noticēt un saprast, ka valsts esam mēs visi.

Priecāsimies par ikdienas panākumiem un būsim lepni par savu valsti! Būsim tās patrioti!