Lasīšanas laiks: 11 min
Anglijas pilsētā Ipsvičā, aptuveni stundas braucienā no Londonas, uzauga Maikls Braiss. No visām krāšņajām un siltajām bērnības atmiņām, Maikls visspilgtāk atceras savus piedzīvojumus, dodoties makšķerēt kopā ar vectēvu.
Maikla vectēvs devās lašu makšķerēšanā katru gadu, bet šoreiz, paņemdams līdzi savu mazdēlu, viņš devās un Velsu, Apvienotās Karalistes sastāvdaļu Lielbritānijas salas dienvidrietumos. Zēna ģimenē humors nekad nav bijis svešs un angļu humora izjūtu, kā arī Maikls atzīst: „latvieši ne vienmēr spēj izprast, reizēm apkārtējie uzskata to par sausu, lielās sarkasma devas dēļ”. Rakstnieks Oskars Vailds sarkasmu ir nosaucis par asprātības zemāko formu, jo šos patiesībā izcilos jokus ne vienmēr iespējams pamanīt. Un Braisu ģimenei joki devās līdzi ik uz soļa. Tādēļ Maikla vectēvs zēnam nopietni teica, ka, makšķerējot upē, ir jāņem vērā, ka zivis ir iespējams noķert tikai mazā upes daļā, kādu kilometru vai divu garumā. Maikla vectēvs ar saviem draugiem nolēma makšķerēt pirmie, lai pēc tam, kad pārliecinātos, ka upē zivis noķert nevar, un puika neaizbiedēs prom kādu lielu un varenu lomu, ļautu Maiklam nedaudz paākstīties. Pirmo reizi iemetis pludiņu ūdenī, Maikls tūlīt saprata, ka kaut kas ir uzķēries uz āķim uzliktās ēsmas. Pats Maikls atminas šo notikumu ar siltu smaidu. To paziņodams vectēvam, viņš saprata, ka neviens viņam netic, jo pat opis domāja, ka zēns ir vienkārši aizķēris kādu akmeni vai ūdenszāli, kas aug upes dibenā. Piecas minūtes vientuļi cīnoties ar makšķeri, Maikls joprojām bija pārliecināts, ka ir notvēris īstu lomu, nevis krāmus upes gultnē. Pēc kāda laika un smaga darba Maiklam izdevās no ūdens izcelt skaistu zivi. Viņa vectēvs kļuva tik lepns, ka nolēma no somas izvilkt viskija pudeli un šo mazdēla uzvaru nedaudz atzīmēt. To izstāstīdams, Maikls nekavējās aši piebilst, ka „pats gan es pudeles saturu toreiz nemalkoju, jo man bija vien 13 gadu.” Iespējams šeit radās Maikla neatlaidība, ar kuras palīdzību viņam vēlāk izdosies sasniegt ļoti daudz.
„Maikls, 14 gadu vecumā, pamazām saprotot tēva ikdienas pienākumus un panākumus, nesalaužami nolēma turpināt ģimenes tradīciju un kļūt par veiksmīgu fermeri par spīti gaidāmajam smagajam darbam.”
Kad kāds 10 gadus vecajam Maiklam vaicāja, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs, viņš tūlīt atbildēja, ka vēlas darīt to pašu, ko viņa tētis – visu laiku makšķerēt. Ir viegli iztēloties, kā mazs bērns uzlūko savus vecākus ar apbrīnu un vēlas ar visu savu mazā bērna sirdi attaisnot viņu cerības un turpināt viņu iesākto ceļu. Maikls, būdams vēl mazs zēns, visnotaļ bija pārliecināts, ka viņam jāturpina ģimenes iesāktās gaitas un jākļūst par makšķernieku, jo gan viņa vectēvs, gan tēvs labprāt ar to nodarbojās. Tolaik vēl Maikls nemaz nenojauta, ka aiz makšķerēšanas slēpās ilgas darba stundas, un tā ir bijusi vienīgā iespējamā atpūtas reize. Maikls, 14 gadu vecumā, pamazām saprotot tēva ikdienas pienākumus un panākumus, nesalaužami nolēma turpināt ģimenes tradīciju un kļūt par veiksmīgu fermeri par spīti gaidāmajam smagajam darbam.
“Reiz parādījās skolotājs, kas atzina, ka es tikai kavēju viņa laiku, un viņš kavē manu laiku, tādēļ abi bijām norunājuši, ka šī skolotāja stundas varu neapmeklēt,” atzīstas Maikls.
Kopš brīža, kad Maikls saprata, ka kļūs par fermeri, viņš mācības skolā nav uzstādījis kā savu prioritāti, bet gan vairāk koncentrējies uz praktisku iemaņu apgūšanu. Tādēļ bērnībā Maikls nebija viens no apzinīgajiem skolas solā sēdētājiem. Apkārt notika daudz aizraujošākas lietas, kas tolaik šķita daudz saistošākas un sagādāja patiesu prieku. Līdz ar to viņam atlika krietni vairāk laika, lai nodotos dažādām palaidnībām jeb pusaugu zēna vaļaspriekam. Visas likstas sākās ar to, ka Maikla draugu grupa vienmēr bija spējīga izdomāt jaunus veidus, kā iekulties nepatikšanās. Un, ja tā padomā, skolotājiem Maikla skološana nebūt nav bijusi vienkārša: “Reiz parādījās skolotājs, kas atzina, ka es tikai kavēju viņa laiku, un viņš kavē manu laiku, tādēļ abi bijām norunājuši, ka šī skolotāja stundas varu neapmeklēt,” atzīstas Maikls. Toties, kad viņš mācījās tikai zēniem domātā internātskolā, pirmo reizi parādījās tāds skolas vadītājs, kurš zēnā ieklausījās. Šis vadītājs ieradās Maikla pēdējā mācību gadā, un par spīti visiem iepriekš pastrādātajiem nedarbiem, teica, ka pēdējo gadu skolā viņam ir iespējams sākt ar baltu lappusi. Tā, it kā nekas nebūtu bijis. Tas viņam bija neierasti, un viņš nevēlējās šo pēkšņo autoritāti pievilt.
„Viņš cīnījās par saviem mērķiem, sperdams vislielāko soli savā dzīvē. Tas bija lēmums 1998.gadā iekāpt laivā Anglijas krastos, paņemot līdzi vien divus traktorus un pāris citus lauku apsaimniekošanas piederumus, un, neko nezinādams, aizkuģot uz Latviju.”
Maikla jaunākie dzīves gājuma gadi pagāja, meklējot iespējas, kā savu sapni – kļūšanu par fermeri – padarīt par īstenību, kas katru dienu liktu pasmaidīt un ļautu saņemt tiešus darba augļus. Strādāšana birojā un uzvalka krekla nēsāšana ikdienā viņam nenāca ne prātā. Viņš vēlējās brīvību. Tobrīd viņš vēl nebija pārliecināts, kā to panākt. Tādēļ viena no Maikla mīļākajām grāmatām ir par kaiju. “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, ko sarakstījis Ričards Bahs. Viņš tajā saskata metaforu, kurā galvenais varonis cīnās par savu vietu sabiedrībā, gluži kā to darīja pats Maikls. Viņš cīnījās par saviem mērķiem, sperdams vislielāko soli savā dzīvē. Tas bija lēmums 1998.gadā iekāpt laivā Anglijas krastos, paņemot līdzi vien divus traktorus un pāris citus lauku apsaimniekošanas piederumus, un, neko nezinādams, aizkuģot uz Latviju. Viņš metās pavisam jaunā piedzīvojumā uz valsti ar viņam svešām tradīcijām un valodu. Viņš jau bija izdarījis to, ko teica sev un citiem. Kļuva par lauksaimnieku un strādāja kopā ar savu tēvu un onkuli. Vēlāk viņu grupai pievienojās arī Maikla brālēns. Laikam ritot uz priekšu, atklājās, ka Maikla domu gājiens un vēlmes nedaudz atšķīrās no tā brīža kolēģiem, līdz ar to nācās katram doties savu ceļu. Tomēr Maikls nebija gatavs padoties. Ar tēva tā brīža finansiālo atbalstu Maikls sāka apsvērt citas iespējamās lauksaimniecības biznesa attīstības iespējas, jo visvairāk par visu Maikls vēlējās pierādīt sev, ka pats spētu uzsākt veiksmīgu lauksaimniecības uzņēmumu. Tādēļ domāja to uzsākt Lietuvā, kur pieejamā zeme tika nepārtraukti reklamēta.
Neilgi pirms tam, 1998.gadā viņš atbrauca ciemos pie sava drauga Lūka, kurš dzīvoja Latvijā. Pēc nedēļu ilgas atpūtas, abi pēkšņi ne no šā ne no tā sāka apspriest lauku apsaimniekošanas iespējas tepat, Valmieras apkārtnē. Pamazām Maikls pieņēma lēmumu pārvākties uz mazo, bet skaisto Latvijas pilsētu Gaujas krastā, kurā dzīvoja viņa draugs un tā brīža atbalsts – Lūks. Viņš nevarēja uzreiz nopirkt lielu fermu, tā brīža piedāvājumā bija tikai nelieli zemes gabali. Tādēļ, pēc neilga pētnieciska darba, viņš nolēma bāzēties netālu no sava drauga un nopirka savu pirmo zemes gabalu, vēlāk to attīstot līdz veiksmīgai, plašai fermai.
„Viņš nolēma pārdot sava mūža smagākā darba augļus un nopirka Vecpuišu parka paviljonu.”
Tomēr, vai viņš atkal spētu fermu uzcelt no nekā, ir smags jautājums. Lauksaimnieka darbs prasa daudz laika, smagu darbu un ir pārpildīts ar stresu. Pirms trijiem gadiem Maikls pārdeva savu uzņēmumu. Finansiālie riski, kas glūnēja aiz katra stūra, bija pārāk lieli. Saimniecības apmēri bija izauguši līdz 2000 hektāru un finanses, kas tika ieguldītas katru rudeni labībā, bija milzīgas. Sliktākais tajā visā bija tas, ka nekad nevarēja zināt, vai pavasarī šī labība būs joprojām dzīva vai nē. Tāpat nebija iespējams paredzēt arī mēslojuma vai graudu cenas. Lauksaimniecības biznesa uzturēšana bija ļoti riskanta, nogurdinoša un laikietilpīga. Tajā pašā laikā viens no Maikla labākajiem draugiem, kas bija jaunāks par viņu, saslima ar vēzi un diemžēl devās aizsaulē. Tas lika viņam aizdomāties par to, cik īsā laikā dzīves pavediens var pēkšņi pārtrūkt. Visvairāk viņš raizējās par savas ģimenes – sievas un meitas – labklājību un viņu finansiālo nodrošinātību. Tobrīd tā bija tikai ferma ar papildus parādiem bankā. Tādēļ viņš nolēma pārdot sava mūža smagākā darba augļus un nopirka Vecpuišu parka paviljonu un investēja naudu nekustamajos īpašumos Valmierā un Anglijā, gadījumam, ja kādreiz kaut kas atgadītos, viņa ģimenei būtu vieglāk ar to tikt galā.
“Maikls ir, iespējams, viens no dāsnākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu saticis. Kopš viņa ierašanās Latvijā Maikls ir uzlabojis ne vien savu dzīvi, bet arī to cilvēku dzīves, ar kuriem viņš ikdienā saskaras”.
Vislepnāko Maiklu ir iespējams redzēt tad, kad viņš domā par to, ko ir sasniedzis šeit ar savu ģimeni un kolēģiem. Viņš ir lepns par to, ko ar viņu palīdzību ir spējis šeit izveidot. Maikla attiecības ar kolēģiem vienmēr ir bijušas ļoti atvērtas. Viņš uzskata, ka kolēģi ir palīdzējuši Maikla biznesam plaukt, tādēļ arī viņiem no šīs veiksmes ir jāplūc lauri. Maikls ir iemācījies ieklausīties cilvēkos un ar to ļoti lepojas. Viņa lielākā motivācija nav izmērāma naudas banknotēs, bet gan iespējā palīdzēt cilvēkiem. Pats Maikls uzskata, ka: „Ir daudz jaukāk dāvināt, nekā saņemt dāvanas. Cilvēkiem vienmēr ir jādod iespēja”. Arī Maikla tuvs draugs, Deivids, kurš pats pārcēlies uz Latviju vien pirms sešiem gadiem, uzskata viņu par ļoti labsirdīgu un izpalīdzīgu cilvēku: „Maikls ir, iespējams, viens no dāsnākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu saticis. Kopš viņa ierašanās Latvijā, Maikls ir uzlabojis ne vien savu dzīvi, bet arī to cilvēku dzīves, ar kuriem viņš ikdienā saskaras. Viņš vienmēr ir devis cilvēkiem iespēju strādāt labi apmaksātos darbos ar dažādām drošības garantijām, vienmēr ar saviem darbiniekiem labi saprototies un neaizmirstot arī viņiem palīdzēt. Ir daudzas lietas, kuras viņš pats par sevi neizpaudīs, piemēram, viņš nerunās par visiem labdarības pasākumiem, kurus pats veic. Viņš ir pieticīgs un kluss. Taču, ja nebūtu bijis viņa un viņa palīdzīgās rokas, es nezinu, vai joprojām dzīvotu Latvijā.”
Tomēr cilvēkam, kura dzimtā valoda sastāv no aptuveni 750 000 vārdu, latviešu valoda sagādāja zināmas grūtības, tādēļ to, kā viņš spēja iemācīties latviešu valodu Maikls joprojām nesaprot. 1999.gadā, kad viņš tikko ieradās Latvijā, Maikls apmeklēja divas latviešu valodas nodarbības. Tobrīd viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tādēļ vairāk šīs nodarbības apmeklēt nespēja, jo dienas beigās vairs nebija iespējams koncentrēties. Pirmos pāris gadus bija ļoti nomācoši apmeklēt visas sanāksmes par zemes pirkšanu un pārdošanu un būt vienīgajam, kas nesaprot notiekošo. Tādēļ viss, kas viņam atlika, bija iemācīties valodu. Šobrīd viņš runā latviski, tikai ik pa reizei aizmirstot pielietot pareizo galotni. Cilvēki, ar kuriem viņš ikdienā strādā, jau ir dzirdējuši Maiklu runājam pietiekami bieži, lai viegli spētu saprast, ko viņš vēlas pateikt. Pat pirmajos gados, kad vārdi bieži vien tika mainīti vietām, apkārtējie bez pūlēm spēja uztvert viņa sacīto, par ko bija lepni visi; gan viņš pats, gan viņa ģimene un kolēģi. Arī viņa sievas māte priecājas par Maikla spēju runāt latviski. Izņemot vienu mazu niansi, kuru Maikls izstāstīja ar ļoti jaušamu smīnu: „Diemžēl sievas mātes vietā, man bieži netīšām sanāk viņu nosaukt par sivēns-māti”.
„Viņš spēja iztēloties to, kā reiz lepno ēku, kas kalpojusi par Valmieras kultūras epicentru jau no 20.gadsimta 30.gadiem, viņš atkal pārvērtīs par kaut ko skaistu un dos tai iespēju atdzimt par to, kas tā kādreiz ir bijusi.”
Arī Vecpuišu parka paviljona iegāde bija vēl viens projekts, kurā parādījās Maikla neatlaidība un mērķtiecība. Kad viņš pirmo reizi apskatīja ēku, bija auksts un drēgns ziemas vakars, lai brūkošajā ēkā saskatītu spertos soļus un celtnes stāvokli, bija nepieciešami lukturi. It viss bija mitrs un oda pēc ugunsgrēka, visur bija izmētāti atkritumi. Jau tajā brīdī, par spīti ēkas lētajai cenai, viņš zināja, ka tas naudas apmērs, kas jāiegulda restaurācijā, būs daudz lielāks. Tomēr tas viņu nenobiedēja, viņš spēja iztēloties to, kā reiz lepno ēku, kas kalpojusi par Valmieras kultūras epicentru jau no 20.gadsimta 30.gadiem, viņš atkal pārvērtīs par kaut ko skaistu un dos tai iespēju atdzimt par to, kas tā kādreiz ir bijusi. Par vietu, kurā visu vecumu cilvēki varēs satikties un atpūsties. Vecpuišu parka paviljons ir nozīmīgs ne tikai kā parka centrālais objekts, bet tam ir bijusi būtiska loma arī Valmieras un neatkarīgās Latvijas Republikas vēsturē. Maikla iedvesmas vadīti, ēkas restaurācijas darbi tika uzsākti rūpīgi un ar lielu atdevi. Remontdarbu laikā nebija plānots restaurēt arī otro stāvu, taču vairs nebija iespējams apstāties. Līdz šai dienai Maikls īsti nezina, kas lika viņam to paveikt. Tomēr pateicoties savai vīzijai un neatlaidīgajam darbam, Maikls Braiss ieguva apbalvojumu „Gada Valmierietis 2016” par Vecpuišu parka vēsturiskā paviljona atjaunošanu un iedzīvināšanu pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Maikla sākotnējā ideja bija vienkārši ēku nopirkt, atjaunot un izīrēt to kādam citam. Taču arī pareizo partneru atrašana sagādāja grūtības, jo, viņaprāt, viņiem nepiemita pareizā attieksme.
Maikls jau no sākta gala zināja, kādu šo ēku vēlas redzēt. Tai bija jāpulsē no tā, cik tā ir pilna ar dzīvību un enerģiju. Saprotot to, ka ēkas vadīšana būs tomēr jāveic viņam pašam, Maikls uzreiz saprata, ka vēlas multifunkcionālu koncertzāli, kurā būtu iespējams vadīt seminārus, svinēt kāzas, pasniegt bērnu mielastus, kur varētu notikt koncerti vai teātra izrādes, atrodot iespēju piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju. Tika ieguldīti lieli līdzekļu skaņu sistēmā un gaismās, tādējādi veidojot iespēju kvalitatīviem koncertiem un izrādēm. Tāpat viņš zināja, ka vēlas atvērt arī kaut ko saistītu ar ēdināšanu, taču nezināja, vai veidot to kā lētu kafejnīcu vai īpaši ekskluzīvu restorānu. Tāpēc tika pieņemts lēmums palikt kaut kur pa vidu. Kad koncertzāle „Valmiera” tika atvērta, Maikls vēlējās, lai tā būtu pieejama visiem – sākot no maziem bērniem, līdz pat pensionāriem. Šobrīd skatoties uz šo uzstādīto mērķi, viņš saprot, ka ir nepieciešams piedāvāt vairāk pasākumus tieši bērniem un pensionāriem.
Kad Maikls pārdeva savu lauksaimniecības uzņēmumu, viņš cerēja paņemt gadu brīvu, kas tomēr nesanāca. Viņam nācās palikt un vadīt to. Viņš pārtrauca to vadīt 2016.gada pavasarī, un kopš tā laika ir pilnībā nodevies Vecpuišu parka paviljona attīstībai. Taču pavisam drīz Maikla klātbūtne koncertzālē „Valmiera” katru dienu vairs nebūs nepieciešama. Viņš pilnībā uzticas saviem kolēģiem. Maikls cer, ka beidzot pavadīs vairāk laiku mājās ar ģimeni un darīs to, ko vēlēsies – atpūtīsies, nodosies dārzkopībai, darīs kaut ko aktīvu un galvenais, varēs doties makšķerēt!
