Lasīšanas laiks: 6 min
No 29.septembra Latvijas kinoteātros skatāma jaunā latviešu filma “Mana brīvība”, kas stāsta par Atmodas laika politiķi Itu Kozakeviču. Režisorei Ilzei Kungai-Melgailei šī ir pirmā spēlfilma. Pirmdien, 2.oktobrī, Valmieras kinoteātrī “Gaisma” bija paredzēta tikšanās gan ar režisori, gan aktieriem, ieradās gan tikai režisore.
Tā kā tikšanās notika pirms filmas, skatītājiem jautājumu vēl bija maz, tāpēc par filmas tapšanu un Itu Kozakeviču vairāk nācās stāstīt pašai režisorei. Kā tikšanās sākumā viņa atzina, režisoram filma ir kā bērns. “Mana brīvība” sākta filmēt 2022.gada janvārī, pēdējās filmēšanas dienas noslēgušās oktobrī Lietuvā.
Kad gatavoju filmas scenāriju, meklēju Itas darbabiedrus, laikabiedrus, ar kuriem viņa bija kopā Tautas Frontē, kā arī viņas draudzenes no bērnības, no Poļu biedrības. Pēc filmas pirmizrādes pie manis pienāca cilvēki, kas stādījās priekšā kā Itas draugi, un viņi bija ļoti aizkustināti. Viss, ko kostīmu mākslinieks, grimētāji izdarījuši kadros, liekas dzīvs un īsts, kam var noticēt. Esot pat bijusi sajūta, ka skatās dokumentālo filmu. Tas man ir lielākais kompliments.
Režisorei bijusi liela interese par Atmodas laika periodu un pat tāda kā veiksminieces sajūta, ka varējusi piedzīvot Dziesmoto revolūciju un citus tā laika notikumus, kad viņai bija 14-15 gadi. Viņa arī atceras, ka, tāpat kā vairums skolēnu, viņa bijusi oktobrēns, komjaunatnē gan nepaspējusi iestāties. Režisore aizdomājās, ka ar savām līderes dotībām viņa varēja kļūt arī partijas vecene vai kas tamlīdzīgs – nevar zināt, kā citos laikos tas viss būtu izvērties…
Kad 2004.gadā režisore atgriezusies no studijām Pēterburgā, viņa domājusi par tēmu, kas varētu būt interesanta un nozīmīga ne tikai viņai, bet arī visai Latvijas sabiedrībai. Galvā bijuši dažādi sižeti, piemēram, par jauktu ģimeni, kur viens no vecākiem krievs, otrs – latvietis. Režisore tajā laikā dzīvoja Skrundā, militārā pilsētiņā, kur bija daudz jaukto ģimeņu un bērni brauca mācīties uz krievu skolām. Kad sākušies Atmodas laiki, dažās ģimenēs tā bija liela traģēdija, jo pēkšņi izrādījās, ka viens no ģimenes ir okupants, kurš pat nerunā latviski! Fašisti! Nacionaļisti, šovinisti! Būtībā tā pati retorika, kas šodien Ukrainas kara sakarā. Filmas kadros, kad Alīcija aģitācijas nolūkos aizbrauc uz Daugavpili, lai balotētos PSRS deputātiem, visi materiāli ņemti no kinožurnāla “Padomju Latvija” hronikām, un tie teksti un krievu propaganda daudz neatšķiras no šodienas.
Režisore atceras, ka ap 2008.-2010.gadu Tautas fronte viņu uzaicinājusi veidot skolām videomateriālu par Atmodas laiku:
Tur jau bija atlasīti materiāli par Atmodas notikumiem, un tur es ieraudzīju Itu – atpazinu, atcerējos. Itas personībā sapratu savas domas, ko es gribu pateikt par to laiku. Tajā laikā dzīvoju Āgenskalna centrā, un katru gadu bija šaušalīgais 9.maijs, kad veterāni, arī vidējā un jaunākā paaudze pulcējās kopā, bet latvieši noskatījās ar bezspēcību. Un tad es domāju – kāpēc viss tā ir izvērties?
Mēs esam izveidojušies par divkopienu valsti, bet zem “krievvalodīgajiem” faktiski ir ļoti daudz tautību. Ita aicināja dibināt nacionālās biedrības, jo uzskatīja ka katrai tautas grupai ir svētas tiesības uzturēt savu kultūru un valodu.
Kad režisore iepazinusi vairāk Itas Kozakevičas dzīvi, izrādījies, ka Ita nav nemaz tik pareiza, viņa ir ļoti cilvēcīga, temperamentīga sieviete, kurai bijuši ceļojumi pa visu plašo PSRS, arī piedzīvojumi ar vīriešiem. Kad materiāls bijis savākts, režisore īsti nav sapratusi, kā to visu salikt kopā. Scenārija tapšanā pavērsiens noticis, kad Knuts Skujenieks svinējis lielu jubileju un dzejnieks nosaucis Itas vīru matemātiķi Induli Strazdiņu (filmā – Ilgvars Zariņš) kā vienu no cilvēkiem, kas iesaistīts viņa prāvā.
Filmas pamatā ir patiesi notikumi, kas stāsta par pārmaiņām Latvijā 20. gadsimta 80. gadu beigās, bet režisorei filmā ir vairākas līnijas.
Filmas galvenā varone ir Alīcija Jeržinovska – temperamentīga, enerģiska poļu izcelsmes sieviete, kas precējusies ar akadēmiskās vides pārstāvi, kurš ir dzimis vēl neatkarīgās Latvijas laikā un ir vairāk nekā 20 gadus vecāks par Alīciju. Šī līnija ir režisores fantāzija, kas balstīta uz faktiem. Itas dziļums, enerģija un harizma filmā atklājas gan sarunās ar vīru (Katrā cilvēkā ir kaut kas skaists), gan politiskajā vidē (Tāpēc, ka tā ir pareizi), viņu kā sulīgu plūmīti novērtē arī vīra kolēģis.
Nākošā ir radošā bohēma un Dzejnieku līnija: prototipi Knutam Skujeniekam, Armandam Melnalksnim, Dagnijai Dreikai, Leonam Briedim…
Trešajā – Tautas frontes līnijā režisore centrā ielikusi Sandras Kalnietes tēlu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa). Abas ar Itu atkārtotajās vēlēšanās balotējušās no Jēkabpils, bet poļi izvēlējās Itu, par ko Sandra Kalniete savos memuāros atzinusi, ka tas viņai bijis sāpīgi. Ar pašu Sandru Kalnieti režisorei nav iznācis parunāt, jo viņa ir ļoti aizņemta, varbūt arī mazliet izvairīga…Tautas frontes sapulcēs aktieri filmas epizodēs atveido arī Daini Īvānu, Mavriku Vulfsonu un citus tā laika aktīvistus.
Vēl filmā ir Poļu līnija, jo Ita darbojās Poļu biedrībā. Režisore viņus uzmeklēja caur Rīgas Itas Kozakevičas Poļu vidusskolu. Satika arī Itas draudzenes, tikās ar cilvēkiem no Poļu kultūras biedrības “Polonez” un “Silesia” – viņi ir aktīvi, pulcējas un svin savus svētkus, viņus atbalsta Polijas vēstniecība.
Vai uz galveno lomu bija atlase vai jūs uzreiz redzējāt, kas varētu būt Ita?
Milzīga atlase! Ita bija tāda monumentāla, mācēja runāt no skatuves, bet, skatoties uz latviešu aktrisēm, man visas likās tādas balerīnveidīgas. Varbūt aicināt kādu no operas – Marinu Rebeku vai Garanču? Bet līdz tam nemaz netiku, jo viņas ir ļoti aizņemtas. Taisīju proves, kaut kas atkrita. Mēģināju ar kostīmiem, grimu, tad jau etīdes, video proves, līdz beigās paliku pie Ērikas (Ē.Eglija-Grāvele). Bija sajūta, ka sapratīsimies. Kad uzlika parūku un grimu, viņa saplūda ar to tēlu.
Kad bija skaidrs, ka piramīdas augšgalā būs Ērika, bija jādomā par pārējo aktieru ansambli. Izvairījos no populārajiem aktieriem, sapratu, ka neņemšu ne Gunu Zariņu, ne Baibu Broku, ne Andri Keišu – lai aktieris ar savu popularitāti un dzīvesstāstu nekonkurē ar Ēriku.
Gintam Grāvelim pārsvarā dod bosika lomas, bet režisore viņā ieraudzīja dzejnieku (arī sava veida bosiku). Viņi abi pazīstami no bērnības, jo kopā mācījās Skrundas Mūzikas skolā. Gints arī atnāca uz provēm, un tapa “caurkritis dzejnieks”. Savukārt Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu režisore nebija redzējusi nevienā filmā, bet bijusi nojauta, ka viņa varētu būt interesanta Sandras Kalnietes lomā.
Kā Itas vīru režisore gribēja svešu aktieri, tāpēc brauca lūkoties uz Lietuvu, kā rezultātā filmā ir pat trīs aktieri no Lietuvas, visi labi iekļāvušies. Arī uz masu skatiem daudzi pieslēdzās, atcerējās tos laikus un nebija divreiz nekas jāsaka.
Kāpēc filmā galvenajai varonei ir dots cits vārds?
Varbūt tā ir godīgi. Tas ir mans redzējums par Itas privāto dzīvi. Viņas vecāki vairs nav dzīvi, bērnu viņai nebija, vīrs miris. Itas draugi ir pieņēmuši Ēriku, kā viņa saaugusi ar Itas tēlu, tas viss ir ļoti dzīvs.
Tiem, kas piedzīvojuši 80.gadu beigas, droši vien ir savas atmiņas, bet režisore domā arī par jauniešiem – ko viņi sapratīs, kā uztvers? Režisore gan bijusi arī uz “Latvijas skolas somas” seansu jauniešiem, bet nezina, kā skolēni novērtējuši filmu.
Bez jau minētajiem aktieriem filmā spēlē arī Egons Dombrovskis, Mārtiņš Meiers, Sandra Kļaviņa un citi aktieri, skan poļu un latviešu dziesmas, ir tusiņi ar iedzeršanām un daudz cigarešu dūmu…
Jāteic, ka pirmsākumos filmai bija dots cits nosaukums – “Dzīve pārtraukta”, bet tad režisore pieņēma lēmumu filmas scenārijā neiekļaut Itas pēkšņo nāvi un filmu pabeigt uz gaišas nots.
Grūti prognozēt, vai filmai būs kādi panākumi ārzemēs, bet Nacionālā Kino centra eksperti filmu “Mana Brīvība” izvēlējusies kā Latvijas pieteikumu “Oskara” balvai. Tikmēr latviešu skatītāji var doties uz kinoteātriem un paši novērtēt šo režisores debiju.
