Karatē – māksla dzīvot, cienīt, būt garīgi un fiziski stipram (2)

Lasīšanas laiks: 6 min

“Ja gribi būt labs sporta treneris, tad jāizvēlas, piemēram, futbols, basketbols. Karatē ir citādāka pieeja, šeit zelts ir pavisam kas cits. Protams, bērnam vajag to zelta medaļu, bet dzīvē ar to ir par maz. Karatē māca arī garīgās vērtības, māca dzīvot, lai cilvēks būtu fiziski un emocionāli stiprs, veselīgs, drošs. Karatē iemāca disciplīnu un cieņu,” stāsta Vidzemes Karatē kluba dibinātājs, karatē skolotājs Kaspars Riekstiņš.

No divu grupu apmācības 2009.gadā Kaspara darbs izaudzis līdz kluba dibināšanai, citu treneru piesaistīšanai un vairāk nekā 200 audzēkņiem vairākās Vidzemes pilsētās, jau piekto gadu – arī Valmierā.

Kaspars ar karatē mācībām iepazinās 12 gadu vecumā, kad vecāki pirmo reizi viņu aizveduši uz nodarbībām. “Vecāki redzēja, ka es izmainījos jau pāris mēnešu laikā. Pirms tam biju aktīvs bērns, mani nevarēja novaldīt, negribēju pildīt mājasdarbus. Pēc karatē viss mainījās – zināju, kas man jādara un to pildīju, pats gatavojos nākamajai dienai, pats mācījos, istaba sakārtota. Treniņi to visu veicināja. 16 gados jau biju tajā visā iekšā, gribēju sevi pierādīt.”

Viņš atzīmē, ka šobrīd karatē skaitās arī sporta veids, bet tas nav sports. Tā ir dzīve. “Karatē-do” nozīmē “ceļš, pa kuru jāiet”. Visu laiku ir jāmācās. Arī piecdesmitgadīgie senseji saka, ka visu vēl nav apguvuši, jo visu laiku var izzināt ko jaunu, visu laiku mācies un māci arī citus. Karatē iemāca dzīvot. Tāpēc karatē ir nevis treneris, bet gan skolotājs jeb sensejs.”

Kaspars norāda, ka katra skolotāja sniegtās mācības par karatē atšķiras – pamatprogramma ir viena, bet cilvēki paši ir dažādi, līdz ar to skolotāji ir dažādi. “Ļoti daudzi vecāki neseko līdzi, kur viņi ved savu bērnu, kas ir viņu skolotājs – kā viņš ar bērnu runā, kā uzvedās. Tas ir ļoti svarīgi, jo bērnam skolotājs ir paraugs, bērns no viņa mācās. Ja skolotājs būs agresīvs un stresains, tad arī viņa audzēkņi tādi būs.” 

Viena no galvenajām mācībām, ko karatē iemāca, ir centība, uzsver Kaspars. Karatē ir jātrenējas arī mājās, ne tikai treniņos.

“To, ko bērns ir iemācījies, viņam jāatkārto mājās. Ja bērns nāk uz nodarbībām, cenšas, atkārto mājās, tad centība ar laiku izpaudīsies arī citās jomās – skolā, vēlāk darbā un dzīvē vispār. Caur karatē daudzi ir atraduši ceļu uz motivāciju darīt, darboties.”

Lai treniņos apgūtais sniegtu rezultātus, vecākiem, trenerim un bērnam ir savā starpā jāsadarbojas, norāda Kaspars. Ja vecāki atslābinās, tad skolotājs viens pats neko nevarēs paveikt. “Katram bērnam ir savi iemesli, kāpēc viņi mācās karatē. Ar treniņiem, sacensībām, vasaras nometnēm es radu tādu vidi, lai bērni savus mērķus sasniegtu, kāpēc šeit nākuši. Bērnam, kad kaut kas nesanāk, pirmais teikums ir “man nepatīk, es vairs negribu”. Un vecāki panāk pretī, piekāpjas un saka “nu labi, kaut ko citu padarīsim”. Tā nevajadzētu darīt, tā bērns savu mērķi nesasniegs. Ja skolotājs bērnam aizrāda vai skaļāk paceļ balsi, tas nenozīmē, ka viņš izgāž savas dusmas. Bērni bieži vien citādāk nesaprot, kamēr nav pateikts stingrāks vārds.”

Kaspars atzīmē – treniņu rezultātu ikviens var redzēt sacensībās – cik ļoti bērns ir centies, kā uzvedās, cik ļoti māk savaldīties, kāda ir stāja. “Cīņai jābūt agresīvai, ātri jādomā, jāpieņem lēmums, bet pirms un pēc cīņas vienmēr paklanies gan tiesnesim, gan pretiniekam. Karatē sākas ar pieklājību un beidzas ar pieklājību.”

Uz jautājumu, vai ir bijuši gadījumi, kad skolotājs saprot, ka bērnam karatē nav domāts, ka jāmēģina kaut kas cits, Kaspars atbild:

“Karatē ir domāts visiem, neatkarīgi no ādas krāsas, dzimuma, spējām. Tev pat var nebūt rokas un kājas. Karatē māca attīstīt un pilnveidot savas vājākās vietas un prasmes. Tu attīsti to, kas tev visvairāk nesanāk. Karatē vāju padara par spēcīgu, gan garīgi, gan fiziski.”

2010.gadā Kaspars kopā ar savu skolotāju Vladislavu Fetkuļinu izveidoja Latvijas Karatē Asociāciju. “Izveidojām otro spēcīgāko karatē organizāciju Latvijā ar domu, ka būs godīgāka tiesāšana, vairāk realizēts īstais karatē nevis sporta karatē. Mūsdienās sporta karatē ielai neder. Šie sportisti bieži vien nemācēs cīnīties reālās situācijās uz ielas, jo sporta karatē nedrīkst pretiniekam radīt traumu. Sporta karatē ir svarīgs ātrums, fiksēts pieskāriens, punkti. Nedrīkst iesist. Savukārt asociācijas noteikumi paredz stiprus, nefiksētus sitienus, kontaktu, spēku. Jo karatē būtība ir tāda, ka tu ar vienu kustību beidz cīņu. Ja, piemēram, uz ielas sākas kautiņš, tu ar vienu kustību sevi aizstāvi, un cīņa beidzas. Un tam nav obligāti jābūt sitienam. Pat bloks tev var būt tik spēcīgs, ka pretinieks, tev sitot, pats sevi savaino.”

Bieži vien bērni apmeklē karatē nodarbības, lai iemācītos sevi aizstāvēt, ja nāktos iesaistīties konfliktā uz ielas. Tomēr Kaspars norāda, ka reāla cīņa var radīt problēmas, sevišķi, ja pretinieks nav trenējies kādā no cīņas veidiem. Tad viņš nemāk ieturēt distanci, noturēt līdzsvaru, viņam nav refleksu, viņš nemāk pareizi krist. “Ir bijuši gadījumi, kad kāds no cīņu pārstāvjiem, sevi uz ielas aizstāvot, pretinieku nomet vai iesit viņam, pretinieks neveiksmīgi nokrīt, atsit galvu pret ielas apmali un ir pagalam.

Gudrākais ceļš ir izvairīties no konflikta. Kaut vai ņemsim par piemēru Latvijas bokseri Mairi Briedi. Ja viņu uz ielas kāds aiztiktu vai sāktu grūstīt, visticamāk, viņš izvairītos no cīņas. Viņš nesistu, jo saprot, ka tas sitiens viņam maksās visu, ko viņš savas karjeras laikā sasniedzis. Tie, kuri apzinās savu spēku, parasti ar to neplātās.

Iesaistīties vajag tiešām ārkārtas situācijās – kad apdraud tavu vai tavu draugu dzīvību. Bet ir pietiekami daudz cīņas elementu, kurus var izmantot, nav obligāti jāsit. Pretinieku var saķert, nogāzt, bloķēt viņa sitienu. Parādīt to, ka esi stiprāks, bet neizmantot to simtprocentīgi.”

Ir cilvēki, kuriem karatē asociējas ar amerikāņu filmu “Karatē bērns” un dažādiem interneta video, kur nopietni vīri ar roku lauž ķieģeļus. Cik tālu tas ir no realitātes? Kaspars stāsta, ka karatē pārstāvji tiešām spēj salauzt ķieģeļus, ar sitienu pārlauzt beisbola nūjas un betona blokus. Tas ir iespējams, bet tie ir paraugdemonstrējumi. Un lai kaut ko tādu varētu parādīt, ir nepieciešams ilgs treniņš katru dienu. “Arī filma “Karatē bērns” nav tālu no realitātes, jo tas pats notiek mūsdienās ar treniņiem. Bērni nāk uz treniņiem, mācās, atkārto vienu un to pašu, vēl īsti nesaprotot, kam tas paredzēts. Un tikai ar laiku viņi saprot un pamana, kam kura kustība paredzēta. Arī šajā filmā galvenais varonis trenējās, trenējās, pamazām gāja to ceļu un beigās – sacensības, kur jāpārvar sevi, jāpārvar bailes. Filmā parādīja arī negodīgu rīcību, negodīgus sitienus, kā sacensībās nedrīkst rīkoties. Mūsdienās ir arī tādi karatē skolotāji, kur iet nepareizo ceļu. Ja es redzu, ka mans audzēknis ir vājš, tad es trenēšu viņu, ziedošu savu laiku, lai viņš būtu labāks, nevis likšu viņam sacensībās rīkoties negodīgi.

Cīņā vienmēr kāds uzvar. Ja tas neesi tu, pieņem to, paklanies pretiniekam, nāc uz treniņiem un centies vairāk līdz nākamajai cīņai, kad varēsi sevi parādīt un, iespējams, šoreiz uzvarēt.