Lasīšanas laiks: 7 min
Pirmdien, 6.martā, kinoteātrī “Gaisma” notika kārtējais jaunās latviešu filmas seanss un tikšanās ar filmas radošo komandu. Braucienam uz Valmieru laiku bija izbrīvējis Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Kaspars Znotiņš un pats kino režisors Juris Poškus, kas arī bija galvenais stāstītājs, bet Kaspars viņu ik pa brīdim papildināja un uzdeva jautājumus, lai veidotos dialogs.
Kā tikšanās sākumā uzsver režisors, filma ir par vidējo latvieti, kurš sasniedzis savu sapni – materiālo komfortu. Kad tas ir noticis, rodas jautājums – ko tālāk? Jo sapnis jau ir sapnis tikai tik ilgi, kamēr tas nav īstenots. Mārtiņš (Andris Keišs) kādā brīdī saka: Es vairs netaisos strādāt, es gribu dzīvot! Un viņš dodas uz Ziemeļpolu, kur cer ieraudzīt kaut ko īpašu, kaut ko wooou, jo tur taču ir zemes ass, tur satiekas visi meridiāni! Bet ziemeļnieki Mārtiņu atsēdina, jo Ziemeļpolā nekā nav, un Olgas teiktais liek aizdomāties: Katrs pats ir sev ass…
Sarunas turpinājumā Juris Poškus stāsta gan par aktieru meklējumiem un kastingiem, gan filmēšanas vietām.
Šai filmai lielu finansiālo ieguldījumu sniedza krāsu kompānija. Interesanti, ka arī šajā kompānijā ir trīs cilvēki un arī viņi apsvēruši domu pārdot savu biznesu – dzīve atkārto kino! Filmā ir arī citas sakritības.
Lielākā daļa filmas uzņemta Sahas republikā, kas mums vairāk pazīstama kā Jakutija (der ieskatīties kartē, cik tā ir milzīga teritorija!). Filmas skatītājos ziemeļu pilsētciemats Tiksi, uz kuru aizlido galvenais varonis, nekādas simpātijas un romantiku gan neizraisa… Ziemeļpola kadri uzņemti uz aizsalušās Laptevu jūras, kur ainava bijusi visai pietuvināta Ziemeļpola dabai. Režisors uzsver, ka arktiskais sniegs atšķiras no sniega mūsu platuma grādos, tās nav sniegpārslas, bet gandrīz vai putekļi, ko dzenā vējš. Savukārt aina, kur cilvēki iet riņķī ap Ziemeļpola zīmi, nav nejauša, tā ir ekspedīcijas dalībnieku tradīcija un rituāls, kas imitē zemes griešanos un meridiānu satikšanos vienā punktā.
Pēc režisora vērojumiem Jakutija ir valsts valstī. Tā ir ar savu kinostudiju un īpatnēju kultūru, uzraksti uz ēkām ir jakutu valodā un arī skolās mācās jakutu valodā. Vietējo iedzīvotāju mentalitāte vairāk līdzinās nevis krievu, bet skandināvu dzīves uztverei. Finansiālu apsvērumu dēļ arī lielākā daļa filmēšanas komandas nevis lidoja no Rīgas, bet tika komplektēta uz vietas Jakutijā. Savukārt visi Jakutijas iekšskati (viesnīca „ Моряк”, bārs „Север”) tika filmēti tepat Latvijā – kinopilsētiņā Cinevilla. Mākslinieku grupa divu mēnešu laikā visu uzbūvēja, un viņi ļoti centās, lai sienām būtu vecā padomju laika krāsa ar indīgi zaļo toni…
Filmā aktieru komanda ir visai starptautiska: latvieši, jakuti, krievi, norvēģi. Daudz laika paņēmis aktieru kastings. Galvenās lomas spēlētājs Andris Keišs no sākuma domājis, ka vajag pētīt biznesa vidi, visus uzņēmējus un atrast vidējo aritmētisko, taču beigās loma tika izveidota no sintēzes un improvizācijām, jo cik dažādi ir ārsti, tik dažādi ir arī biznesmeņi.
Mārtiņa nodevīgos draugus, kas neierodas lidostā, atveido Intars Rešetins un Kaspars Znotiņš, Olgas lomai meklētas aktrises gan Rīgas Krievu teātrī, gan Maskavā, Kurta un Svena lomā iejutušies Norvēģijas aktieri, bet vilku sugas suns Rodžers ikdienā veic uzdevumus policijas darbā. Režisoram izveidojies ļoti labs kontakts ar Svena atveidotāju Jeppi, kas zināms kā vikingu lomu atveidotājs (britu seriāls „The Last Kingdom”/”Pēdējā karaliste”).
Kaspars Znotiņš atklāti raksturo savu varoni: Pauls ir vairāk provocētājs. Tipāžs, kuram patīk skatīties, kā viņa vārdi izraisa reakciju un kā viss turpinās. Arī firmā viņš bija tas, kurš meklēja un piesaistīja klientus, kurš mācēja viņus aizrunāt, pierunāt, apvārdot…
Kaspars atzīstas, ka ar helihopteri lidojis pirmo reizi mūžā. Skats, kad uz galvenā varoņa Mārtiņa dzimšanas dienu ar helihopteru ierodas viņa draugi Pauls un Aleksis, tika uzņemts 8.martā, kas laikapstākļu ziņā bijis līdzīgs pašreizējai situācijai – vējš un putenis! Šie kadri uzņemti pēc Andra Keiša ierosmes un līdzīga gadījuma, kad viņi kādam draugam sagādājuši pārsteigumu.
Cepure, kas filmā un afišās redzama galvā Andrim Keišam, īstenībā pieder pašam režisoram, ar to viņš ieradies arī uz tikšanos. Aina Jakutijas kafejnīcā (Cinevillā) gan tika filmēta vasaras karstumā, tāpēc Andrim Keišam bieži bija jāslauka sviedri un grims jāveido no jauna. Reizēm ar filmēšanu tā aizrāvušies, ka aktieri uz kājām bijuši 18 stundas no vietas, strādājuši visu nakti un darbu beiguši 9.00 no rīta.
Kopumā režisors filmu uztver kā divdaļīgu darbu, kur kā greizajā spogulī atkārtojas elementi: sieviete Rīgā un ziemeļos, helihopters Latvijā un Arktikā. Latvijas daļa ir vairāk kā realitāte, bet arktiskā daļa kā pasaka, kā aizspogulija.
Režisors ir priecīgs, ka filma ir diezgan labi apmeklēta. Viņš uzsver, ka latviešu kino ir ļoti svarīgi, ka skatītāji atkal ir atraduši ceļus uz kinoteātriem, kas kovida sērgas laikā bija mazliet aizauguši… Ja nebūs skatītāju, arī filmu nebūs daudz. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, kāpēc filmas joprojām finansē, kāpēc filmas joprojām uzņem – viss ir skatītāju dēļ.
Runājot par nākošo darbu, režisors atklāj, ka ir saņemts finansējums filmai “Kalendārs mani sauc”. Andra Kalnozola grāmata ir fenomens latviešu literatūrā, tai ir jau astotais metiens. Sākušies mēģinājumi ar JRT aktieri Ivaru Krastu galvenajā lomā, bet intensīva filmēšana notiks Talsos šā gada jūlijā un augustā. Filmu uzņemšanā gan bieži tiek braukāts pa visu Latviju, lai atrastu piemērotu interjeru. Piemēram, filmā „Kolka Cool” filmas varonis ienāk pa durvīm mājā Bolderājā, nonāk telpā, kas atrodas Mazirbē, bet iziet ārā kādā Kolkas dārzā… Kino patiesībā ir liela mozaīka. Par “Kalendāru” režisors cer, ka tas būs vienkāršāk, jo viss notiek Latvijā, bet savā ziņā arī sarežģīti, jo piedalās liels aktieru ansamblis.
Kaspars uzskata, ka Juris Poškus ir no tiem režisoriem, kurš daudz eksperimentē un savu kino veido ļoti dziļā un ilgstošā sadarbībā ar aktieriem, viņš izmēģina daudzus aktierus uz vairākām lomām. Tas viss notiek lēnām.
Juris Poškus: Mēs nefilmējam gluži scenāriju, tas tiek uzskatīts tikai par filmēšanas plānu, tāpat kā arhitektūrā skice vēl nav gatava māja. Mēs vienmēr esam atvērti dažādiem piedāvājumiem. Ja kādam ir vēlēšanās un viņam ir ko teikt, tas vienmēr tiek uzklausīts. Mēs ļoti meklējam arī interjerus, vecas mājas, kurās remonts nav bijis gadus piecdesmit. Tādu paliek arvien mazāk, īpaši maz ir sabiedrisko telpu – kultūras namu, slimnīcu.
Kaspars stāsta, ka kopumā visā pasaulē esot aptuveni tikai 7-9 filmu sižeti. Vienkāršoti sakot, šis ir Sprīdīša sižets, kad 45-gadīgs Sprīdītis apmet to pašu loku, ko puika Brigaderes lugā. Pēc režisora domām arī filmas nosaukums un saules gaisma ir kā metafora laimei. Sprīdītis dodas pasaulē laimi meklēt, jo atrast laimi tur, kur tu dzīvo, parasti liekas neticami, arī ķirši taču vienmēr ir saldāki kaimiņu dārzā…
Starp “Kolka Cool” (2011) un šo filmu pagājuši 10 gadi. Kas noticis šajā laika intervālā?
Bija dažādi personiski notikumi – nomira māte, piedzima dēls… Bet kino jomā filmu kā mozaīku savākt – tas prasa laiku. Šajā posmā ir bijuši vairāki projekti un scenāriji, kas tā arī nedabūja finansējumu. Filma “Saule spīd 24 stundas” bija viens no ambiciozākajiem projektiem, finansēšanas ceļš ir dārgs, mēs meklējām arī dažādas kopprodukcijas. Arī scenārijs nav gatavs darbs, tas veidots ļoti ciešā sadarbībā ar aktieriem, daudziem mēģinājumiem, daži dialogi rakstīti filmēšanas gaitā, daudz kas palicis aiz kadra. Parasti safilmē vairāk, lai montāžā būtu iespēja izvēlēties.
Režisors bija sācis veidot dokumentālu filmu ”Tikai vīriešiem” – par vīriešu psiholoģiju, par izvēlēm, ko izdara tikai vīrieši. Savā ziņā spēlfilma izauga no šīs dokumentālās filmas, jo režisors saprata, ka ar dokumentāliem paņēmieniem to nebūs tik viegli parādīt. Kā atskaites punkts bijusi Ivara Selecka dokumentālā filma par pretējo dzimumu – “Sieviete, kuru gaida”. Bet varbūt režisorei ir jābūt sievietei, lai uzņemtu filmu par vīriešiem?…
Kaspars atgādina, ka Juris Poškus producējis arī Ievas Ozoliņas filmas, “Mana māte – valsts” pat saņēma “Lielo Kristapu” kategorijā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma. Tā ir filma par piecām adoptētām māsām, kas visā pasaulē meklē viena otru. Režisors cerīgi ieminas, ka vienu seansu varētu noorganizēt arī Valmierā.
