Lasīšanas laiks: 3 min
Notikumi Ukrainā jau no pagājušā gada beigām ir pasaules uzmanības centrā. Tos traktē dažādi un objektīvas informācijas trūkst. Notikumu atspoguļojums parasti saistās ar attiecīgās puses ideoloģisko un politisko atbalstu – vieniem varas maiņa bija atbrīvošanās no korumpētā režīma un revolūcija, otriem – valsts apvērsums. Vieniem Krimas pievienošana bija aneksija, otriem – vēsturiskā taisnīguma uzvara un tautiešu aizsardzība pret fašistiem, vieniem Viktors Janukovičs ir noziedznieks, otriem – likumīgais valsts prezidents, kas pagaidām uzturas Krievijā. Uzskaitījumu varētu turpināt ilgi.
Atbildēt uz jautājumiem par notikušā cēloņiem ir ļoti sarežģīti. Taču atsevišķus secinājumus mēģināšu izdarīt.
Sākšu ar to, ka Ukrainas sadalīšanās iespējamība nav jauna, par to jau 1996. gadā rakstīja viens no izcilākajiem mūsdienu pasaules politologiem Semjuels Hantingtons savā darbā “Civilizāciju sadursme”.
Atšķirības starp austrumu un rietumu reģioniem reliģijā, tradīcijās, valodas lietojumā un arī nacionālajā jautājumā ir milzīgas, turklāt ilgstošas. Tas līdz šim skaidri izpaudās Ukrainas prezidentu vēlēšanās, kur austrumu reģioni atbalstīja Krievijai patīkamo kandidātu, rietumu reģioni – tā oponentu. Tas, ka Leonīds Kučma slikti runāja ukrainiski, vai Viktors Janukovičs bija ar kriminālu pagātni, daudziem bija nebūtiski.
Ukraina vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga arī Krievijai. Turklāt Krievijas izpratnē Ukraina pa īstam nemaz nepastāv.
Pietiek atcerēties padomju laiku skolas vēstures grāmatas un tēmas par Kijevas Krievzemi. Atdot “izvirtušajiem un pagrimušajiem rietumiem” vēsturiski nozīmīgu teritoriju nevar. Starp citu, ar Serbiju un Kosovu bija ļoti līdzīgi. Ja vēl atceramies terminu “Mazkrievija” ar kuru savulaik tika apzīmēta Ukraina, daudz ko varēsim izprast labāk. Tie paši krievi jau ir, tikai mūsu nolaidības dēļ nedaudz atšķirīgi.
Ja vēl klāt ņem Krievijas iekšpolitisko situāciju ar masu saziņas līdzekļu kontroli, vājo opozīciju un demokrātisko tradīciju trūkumu, problēmām ekonomikā… Tautiešu aizstāvēšana un Krimas pievienošana zināmu laiku daudziem būs svarīgāka par cenu kāpumu, pirktspējas mazināšanos.
Valdnieka popularitāti taču vislabāk palielina mazs, uzvarošs kariņš. Tā tas bija 2008. gadā ar Gruziju, tagad ar Ukrainu. Šoreiz gan atliek cerēt, ka līdz “kariņam” lieta nenonāks, jo tas, visticamāk, vairs nebūs nekāds mazais.
Latvija, citas bijušās PSRS republikas un arī Krievijas kaimiņvalstis, pamatoti uztraucas par iespējamo situācijas atkārtošanos. Jēdziens “tautiešu tiesību aizstāvība” ir ļoti plaši traktējams. Un Krievijas sūtņa runas par to, ka nekas tāds nav iespējams, liek atcerēties viņa kolēģu teikto 1939. gadā pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas – “neuztraucieties, tas ir izdomāts…”.
Tomēr, salīdzinot Latviju ar Ukrainu, jāņem vērā dažas lietas – esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Kontrolējam un pārraugām savu robežu, līdz ar to “zaļie cilvēciņi ar ieročiem” diezin vai parādīsies. Pieņemu, ka mūsu policija un bruņotie spēki ir lojāli Latvijai, kaut gan par to īsti nezinu. Nevaru arī saprast, vai Latvijā dzīvojošie “krievvalodīgie” grib dzīvot Krievijā. Ļoti ceru, ka nē.
