Lasīšanas laiks: 6 min
Jānis Pavlovskis ir suņkopības mācību un sporta instruktors, kurš šajā jomā darbojas vairāk nekā četrdesmit piecus gadus, no tiem divdesmit divi gadi arī aizvadīti Valmierā: “Esmu šeit kopš 1996.gada, kad Valmierā veidojām laukumus. Senāk bija sapnis izveidot bāzi, taču dzīve ir dzīve un esam priecīgi par to, ka šobrīd varam iekārtot un pilnveidot mums piešķirto, jauno treniņlaukumu Nauču ielā 2A”.
Kāda ir treniņlaukuma noslodze? Vai cilvēki ir ieinteresēti nākt un skolot savus mīluļus?
Vidzemē suņkopības mācību procesi tiek organizēti tā, lai šāda iespēja būtu gandrīz katrā pilsētā. Agrāk, deviņdesmito gadu beigās, katrā Vidzemes pilsētā bija pašiem savs suņu laukums, taču jāsaka, ka liela daļa no tiem ir izjukuši. Šobrīd mācību laukumi ir Cēsīs, Valmierā, Valkā un Alūksnē.
Cilvēki ir ieinteresēti, taču šobrīd ir situācija, kad arvien biežāk parādās tie saucamie “kaktu instruktori”. Iespējams, cilvēki mēdz izvēlēties tos, tāpēc, ka lētāk un vienkāršāk, vai mācības nav tik intensīvas, taču bieži vien šādas mācības mēdz notikt ļoti zemā līmenī.
Mācību laukumā nodarbībām jābūt organizētām tā, lai suņu apmācība būtu disciplinēta un profesionāla. Tas ietver arī tādas prasības, ka visiem suņiem, kuri tiek vesti uz apmācībām, ir jābūt vakcinētiem un čipotiem. Mācību laukumā mēs nedrīkstam pieļaut nekādus starpgadījumus, kas diemžēl mēdz notikt šādu neprofesionālu instruktoru uzraudzībā.
Kāds ir vēlamais vecums, lai uzsāktu suņa skološanu?
Vislabāk sākt mācīt jau kā kucēnu, aptuveni no 4 mēnešiem.
Suņa audzināšanas un apmācības procesā iekļaujas vesels sēriju komplekss – barošana, suņa kontrolēta uzvedība, saikne ar vetārstu utt.
Kas ir tās pirmās pamatlietas, kas jāapgūst sunim?
Pirmais noteikti ir kontakts ar saimnieku. Tas ir līdzīgi kā cilvēki savstarpēji iepazīstas – sarunas gaitā izprotot otru, saprotot, vai komunikācija, kas norisinās, ir patīkama. Jo nav noslēpums, ka daži saimnieki mēdz ļoti nežēlīgi izturēties pret dzīvniekiem, lielākoties kontaktu cenšoties izveidot ar vardarbīgiem paņēmieniem. Protams, dzīvnieks to pacietīs, taču tā noteikti nav pareiza pieeja, jācenšas iztikt bez agresijas un vardarbības.
Pēc tam jau seko dažādi citi vingrinājumi. Piemēram, mācību laukumā atrodas fiziski psiholoģiskā šķēršļu josla, tiek strādāts arī ar vingrinājumiem, kas attīsta suņa elpošanu, mācām socializēties, vienam otru cienīt – ne tikai sunim saimnieku, bet arī veidojot savstarpēju cieņu suņu starpā.
Apmācības laikā saimnieks iemācās pārvaldīt savu mājdzīvnieku un izzina, kā ikdienā reaģēt dažādās situācijās, novēršot iespēju, ka suns izdarīs ko nepareizu.
Cik ilgi norit mācību treniņš uz laukuma?
Apmēram stundu, citreiz mazāk, citreiz vairāk. Treniņu intensitāte ir atšķirīga, jo jāņem vērā laikapstākļi – ja slidens, slapjš, intensitāte ir mazāka, lai dzīvnieki nesatraumētos.
Noteikti mācības būtu nepieciešams turpināt arī mājas apstākļos…
Jā, noteikti! Uz laukuma instruktors dod uzdevumu, kas būtu jāpilda mājās, līdz nākamajai nodarbībai. Tad, nedēļas nogalē, atnākot uz treniņu, saimnieks un suns atrāda, ko viņi var. Ja pieļautas kļūdas, tās labojam.
Kādai vajadzētu būt treniņu intensitātei mājas apstākļos?
Nav noteikts, vai tās ir divas stundas vai stunda, manuprāt, tas pat nebūtu pareizi. Kad sunim ir labs garastāvoklis, tad arī audzinām. Mācībām vajadzētu notikt neuzspiestā veidā, piemēram, izvedot suni pastaigāties, kad dzīvnieks ir atbrīvojies, labā noskaņojumā, pamēģināt noguldīt vai dot kādu norādi. Pastaigas ir lieliska iespēja, kad mācīt suni paklausīt komandām, it īpaši kucēnam pastaigas ir kā saldais ēdiens – viņš izkustās, ir kopā ar saimnieku. Tikai kad jau apgūta liela daļa zināšanu, jācenšas motivēt mācīties arī tad, kad netiek izrādīta patika.
Suns jau no vienas puses visu māk, bet jāiemāca viņu klausīt saimnieka pavēlēm – ar labu degsmi, bez agresijas. Jācenšas mācību procesu veidot tādu, lai suns uzdoto pildītu ar prieku.
Tāpēc, kā jau minēju, nozīmīgi savu mīluli izzināt un izprast, lai saimnieks spētu tikt galā ar nestandarta situācijām, to darot dzīvniekam par labu.
Daudzi saimnieki motivē savu suni ar dažādiem kārumiem. Vai tas ir pareizi?
Tas nav nekas slikts. Suns ir jāiekārdina, lai viņš par to kārumiņu strādātu. Ir bijušas situācijas, kad uz laukuma atnāk jauni saimnieki ar suni un maza kāruma vietā iedod desas luņķi – suns uz laukuma tiek paēdināts, tas gan nav pareizi.
Nodarbības labi noslēgt ar spēlēm, pozitīvu attieksmi, samīļojiet sunīti – suns strādās un izpildīs saimnieka pavēles ar prieku!
Vai iespējamas situācijas, kad suņa apmācībai ir par vēlu?
Ir divi varianti, vai atteikties no sava mīluļa vai veikt korekcijas un labojumus, bet tad noteikti ir jāvēršas pie šīs jomas speciālista. Gadās, kad nāk saimnieki prasa padomus tikai tad, kad daudz kas jau ir nokavēts, piemēram, bērniem kož vai pašam saimniekam. Jāizvērtē rūpīgi vai veikt korekcijas, vai diemžēl atteikties, jo suns saodis savu varenību, spēku, asinis, mēdz kļūt nepārvaldāms.
Agresīvs?
Agresīvs, nē, bet nepārvaldāms. Suns, iespējams, saprot, ka dara nepareizi, bet reizēm, pat, iespējams, aiz mīlestības, neprazdams to izrādīt, mēdz ieķert. Vispirms rīkojas un tikai tad domā. Būtu vēlams veikt apmācības laika posmā no četriem mēnešiem līdz pieciem gadi. Jo vecāks, jo lielāka sarežģītība, jo vairāk iegājušies savi niķi, tikumi, līdzīgi kā cilvēkam – ieradumi, un, kā zinām, dažādiem ieradumiem ir liels spēks.
Vai arī šķirnei ir nozīme?
Jā, katrai šķirnei ir savas īpatnības, ko noteikti jāievēro mācību procesā. Tāpat arī vecumam, kā jau minēju, ir nozīme. Piemēram, mums uz laukuma trenējas dažāda vecuma suņi, un treniņa laikā var novērot to, ka vecākie suņi māca jaunākos, notiek atdarināšana. Ja sākotnēji kāds nevēlas pāriet kādu šķērsli, bet redz, ka pirms viņa to izdara kāds no vecākajiem suņiem, tad suns izlems sekot vecākā suņa piemēram un pāries šķērsli.
Vai uz laukuma kādreiz gadījies arī kāds negadījums?
Uz laukuma tādas kļūdas nevar notikt, tāpēc ir svarīga instruktora klātbūtne un apkārtējā vide. Noteikti mācību uzdevums nav suņiem izkauties uz laukuma. Protams ir brīži, kad saimnieki mācās strādāt ar savu suni neordinārās situācijās. Instruktoram jāspēj momentāni reaģēt, kā arī instruktors iemāca un paskaidro, kā drīkst rīkoties un kā labāk nevajadzētu darīt.
Tāpēc rūpīgi jāizvērtē, kur izvēlaties iziet mācības, jo bieži dzirdam par apmācībām, kuras vada “kinologs”, taču kinologa izglītību Latvijā apgūt nevar – netiek izsniegts diploms par kinoloģisko izglītību.
Pirmo reizi vārdu kinologs piedēvēja suņu instruktora amatam 1983.gadā, bet nedaudz vēlāk tas tika atcelts, jo kinoloģija ir vairāku zinātņu kopums, kas sevī ietver bioloģiju, fiziku, ķīmiju, anatomiju. Lai cilvēks sevi varētu saukt par kinologu viņam, tas viss ir jāzina. Kinologs ir amats, spēka struktūrās – policijā, muitā, armijā, apsardzes jomā.
Tāpat, lai mācītu suņus, jāprot strādāt ne tikai ar dzīvnieku, bet arī ar cilvēkiem. Tātad, kādai izglītībai man jābūt? Pedagoģiskajai! Ir jāprot ar cilvēkiem runāt, atrast katram pareizo pieeju. Izglītībai ir jābūt, jo 70% līdz 80% šis ir darbs ar cilvēkiem un tikai tad ar suņiem.
Vienīgais kaktu instruktors Valmierā ir šī raksta varonis. Absolūti nekompetents darbā ar suņiem, kur nu vēl ar suņu saimniekiem. Savā praksē visu suņu šķirnes pielīdzina vilkiem. PSRS skolas sliktāko, bet pašam liekas vienīgo patieso, metožu turpinātājs. Intervijā nemaz neslēpj, ka jaunākos suņus laiž kopā ar vecajiem – no sērijas izdzīvos stiprākais, vai vilku barā vilku likumi. Šādi audzinot suni nudien iznāks tikai vilks. Apbrīnojami. Naudu iekasēt prot, nodarbību laiku vilkt garumā tukši muldot arī, sausais nodarbību iznākums – sliktākajā gadījumā sačakarēts suns, labākajā finišs bez pārmaiņām, bet ar krietniem mīnusiem maciņā. Un vēl atklāti lepojas, ka ir vienīgais kinologs Latvijā.
Stipri nožēloju, ka reiz vedu pie viņa savu suni. Suņu saimnieki – pirms atkārtojiet manu kļūdu, painteresējieties par citām alternatīvām – tā sauktajiem “kaktu” instruktoriem, jebkurš no tiem būs laimests, galvenokārt, jūsu sunim un arī jums, jo ar jums tiks strādāts arī individuāli, kas nav sagaidāms pie šī augstprātīgā kunga.
Sākšu ar to,ka man nav kinoloģiskā izglītība,kur nu vēl vienīgais kinologs,bet esmu no 1974.g. suņu apmācības instruktors,Republikās kategorijas tiesnesis,Es nevēlos ar Jums strīdēties jo Jūs baidāties nosaukt savu un suņa vārdu,ja esat pie manis bijis.Redzi ,arī nezini, cik tad ir metožu suņu apmācīšanā un ko tas dod.Cik patīkami ir lasīt par manu nekompetenci ko atļaujās pateikt perona ar vājām zināšanām suņkopībā ja nezin elementāros suņu audzināšanas paņēmienos,kas ir redzams no Jūsu rakstītā.Katram ir brīva izvēle pie kāda suņu mācības skolotāja iet ko es nekad neesmu aizliedzis un neaizliegšu.Ir klubi,biedrības,kas norāda pie kā iet un ko darīt.Ja viņus neklausa,tad pielieto sankcijas un veic(sniedz)nepatiesi-apmelojušu informāciju,kas tiek plaši izplatīta mūsu valstī.Man Jums ir tikai viens jautājums:Kur tad ir tie apmācītie sunīši pie labiem,progresīviem kinologiem,ka neredzu viņus dažādās suņu sacensībās.Es vienmēr esmu bijis atklāts,bet Jūs sevi slēpjat jo baidāties pateikt savus datus,kad esat bijis pie manis-laiku un ko tad esmu Jums un Jūsu sunim pāri nodarījis.Esi atklāts,jo arī no kļūdām ir jāmācās.Baidies runāt,raksti man personīgi caur draugiem,e-pastu vai atnāc uz mācību laukuma un izrunāsimies,bet nevajag runāt dumības.
Lai kaut ko sasniegtu ir jāiegulda ļoti liels darbs. Man šie kursi ļoti palīdzēja. Ja tev šie kursi nepalīdzēja tātad tu noteikti pats pietiekoši labi nestrādāji ar savu suni un gan jau domāji ai aiziešu samaksāšu un neko nedarīšu????