Tikko iznākušā romāna ievadā rakstniece ierakstījusi trīs veltījumus: tēvzemes simtgadei; latviešiem, kuri nepadodas; patriotiem, kuri mīl nevis tāpēc, ka viņiem ko dod, bet tāpēc, lai dāvātu paši. Visi trīs veltījumi ir gandrīz visu Ingunas Baueres līdz šim radīto romānu galvenais uzstādījums.
Inguna Bauere vispirms ir pedantiska vēsturisko dokumentu pētniece. Un tikai tad, kad izšķirstītas baznīcas grāmatas ar biogrāfiskiem datiem, savākts pietiekami daudz objektīvu faktu un gadskaitļu, izpētītas visas iespējamās fotoliecības, vēsturiskā objektivitāte tiek apaudzēta ar rakstnieces subjektīvo redzējumu vai, kā saka pati autore, fantāzijai pieaudzēti spārni.
19.gs. vidū Vidzemes lēnprātība un omulība piedzīvoja katastrofu – vairākus bada gadus, tiem sekojošus zemnieku nemierus un masveidīgu Lutera baznīcas ļaužu pāriešanu pareizticībā, ko atbalstīja ķeizariskā valdība. Mācītāji – vācieši sprieda, ka latvieši nākotnē tāpat nespēšot savu tautību noturēt, un, lai netaptu par krieviem, viņu gars jāmodina uz vācietību. Tikmēr pirmie skolotie zemnieku dēli jau nebaidījās atklāti saukties par latviešiem…
Juris Neikens bija parasts lauku zēns – zemnieka dēls no Limbažu puses, kurš 1843. gadā nonāca Cimzes skolotāju seminārā, kur ieguva ceļamaizi nākotnei – studijām Tērbatas universitātē un kļūšanai par teologu. Pirmais latviskas izcelsmes Lutera mācītājs Valmieras apkārtnē. Iejūtīgs, sirsnīgs cilvēks, pazemīgs dēls, nelaimīgs mīlētājs un četru bērnu tēvs, kurš aizgāja pie Dieva četrdesmit divu gadu vecumā. Neikens baidījās no kara un nemieriem, izvēlēdamies mieru un mīlestību. Lai arī piedzīvoja dramatiskus notikumus pats savā ģimenē, tomēr palika uzticams kristīgajā ticībā dēstītajiem ideāliem, nebeidza pulcināt ap sevi ļaudis un skaidrot viņiem savu pārliecību, rakstīja pamācošus stāstiņus un dzejolīšus, ko publicēja paša izdotajā laikrakstā “Ceļa Biedris”… līdz paveica to, par ko latvieši viņu pieminēs mūžīgi – 1864. gada maijā Dikļos sarīkoja pirmos apkārtnes koru sadziedāšanās svētkus.
Iespējams, kāds vēlēsies uzzināt kaut ko vairāk par Neikenu kā pirmo reālistisko stāstu rakstnieku, citam varbūt šķitīs svarīga Cimzes loma dziedāšanas svētku kontekstā, tāpēc grāmatas autore atvainojos tiem, kuri Juri Neikenu iztēlojušies citādu, nekā romānā aprakstīts. “Darīju to ar pietāti un mīlestību… Meklējiet ziņas par Neikenu rakstos, domājiet, seciniet paši! Galvenais – nezaudēsim mūsu dižgarus.”
Pieejama arī e-grāmata.
