Portāls “Valmieras Ziņas” jau informēja, ka galerijā “Laipa” līdz 3.augustam apskatām fotogrāfa Ingemāra Vektera personālizstāde “Mirklis Latvijas”. Tā ir veltījums viņa opim Vilhelmam Vekterim, kurš bijis ne tikai zināms fotogrāfs, bet arī savas foto darbnīcas īpašnieks Valmierā. Aicinājām uz sarunu Ingemāru Vekteri, lai uzzinātu, kā viņš nolēma iet sava vectēva pēdās.
Vai šī ir pirmā Tava izstāde?
Pirms vairākiem gadiem manas fotogrāfijas bija apskatāmas skaistumkopšanas salonā “Dīva”. Tas bija eksperiments, kad pirmo reizi nācu atklātībā ar saviem darbiem. Jaunā izstāde ir darbu skaita ziņā lielāka un īpaši gatavota šim notikumam, tādēļ var uzskatīt, ka šī ir mana pirmā personālizstāde.
Cik sen nodarbojies ar fotografēšanu?
Sešu gadu vecumā man uzdāvināja pirmo fotokameru “Ļubiteļ”.
Šim Krievijā ražotajam aparātam bija paredzēta 6 cm plata filma, kurā bija tikai 12 kadri. Es cītīgi filmēju un tad devos pie opja. Viņa darbnīcā tapa manas pirmās bildes, kuras kaut kur vēl ir saglabājušās.
Arī skolas laikā es turpināju bildēt, bet bija arī neliels pārtraukums, līdz parādījās iespēja izdrukāt krāsainas bildes, kas padomju laikos nebija tik pieejamas. Es atsāku aktīvi fotografēt, jo ieguvu labāku kameru “Zenit”, kurai bija maināmi objektīvi. Pēc kāda laika man radās iespēja iegādāties vēl “lepnāku” kameru – “Canon”, kas pašlaik jau ir muzeju eksponāts, bet pēc tā laika standartiem bildēja izcili. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē šāda tehnika bija ekskluzīva, tādēļ man lūdza fotografēt dažādus pasākumus skolā, un es to labprāt darīju. Loģistiku izkārtoju tā, ka varēju paveikt tajos laikos šķietami neiespējamo.
Dienā bildēju, pēc tam ar “autostopiem” atbraucu uz Valmieru un uztaisīju bildes, bet nākamajā rītā rūjienieši varēja saņemt svaigas, krāsainas fotogrāfijas.
Parasti šāds process Rūjienā prasīja līdz pat divām nedēļām. Es šo procesu padarīju nesaprotami ātru, kas manu nodarbošanos pārvērta par nelielu biznesu. Es, kā skolēns, tolaik varēju diezgan labi nopelnīt.
Pabeidzot vidusskolu un sākot pirmās darba gaitas, esmu vienmēr bijis saistīt ar medijiem, reklāmu un mārketingu. Strādājot Valmieras reģiona patērētāju biedrībā par reklāmas un informācijas nodaļas vadītāju, neatņemama darba sastāvdaļa bija fotokamera. Bija jābildē dažādi notikumi un tirgotie produkti. Fotografēšana manā dzīvē uzplaiksnīja ar jaunu zibsni. Interese kļuva dziļāka. Man gribējās uzzināt vairāk nekā ieslēgt kameru un spiest bildēšana pogu. Tika uzmeklēti fotogrāfi Latvijā, Krievijā un citās valstīs, lai gan tas nebija tik vienkārši kā mūsdienu interneta laikmetā.
Konsultācijas, darbu sūtīšanas, kritiskas piezīmes, četri gadi zem dažādiem pseidonīmiem pasaules foto forumos, kuros publicēju bildes un gaidīju, vai mani “noraks” vai pateiks, ka “kaut kas tajā visā ir”.
Kad es pēc šiem gadiem secināju, ka ir vērts turpināt un pat saņēmu no pāris ļoti labiem pasaules fotogrāfiem atzinīgus komentārus, es uzdrošinājos publicēt fotogrāfijas ar savu vārdu. Tas notika apmēram pirms septiņiem gadiem.
Kādu tehniku pašlaik izmanto?
Pārejot uz digitālo fotogrāfiju, pirmā bija nepilna kadra matricas kamera. Pašlaik es bildēju uz pilna kadra kameru.
Uzskatu, ka nav svarīgi, ar ko bildē, bet ir svarīgi, ko un kā bildē.
Savulaik ar “Ļubiteļ” un “Zenit” fotografējot, ir tapušas emocionāli ļoti labas bildes. Mūsdienās tehniku dod jaunas iespējas, kuras agrāk vispār nebija pieejamas. Taču es savu tehniku uzlaboju tikai tad, ja jūtu, ka man tas ir nepieciešams, lai es varētu radīt labākas bildes. Es neesmu no tiem, kurš kolekcionē kameras un objektīvus, un, tiklīdz parādās jaunais modelis, veco met ārā. Savu iepriekšējo “Canon” kameru es lietoju deviņus gadus un iegādājos jaunu tikai tādēļ, ka šajā laikā bija parādījušies daži būtiski tehnoloģiski uzlabojumi, kas paver jaunas iespējas.
Kāda ir Tava attieksme pret fotogrāfiju datorapstrādi?
Fotogrāfijā apstrāde ir bijusi vienmēr. Ir labi, ja skatītājs par to nenojauš. Fotogrāfija ir mākslas veids, kurā autors var ieviest savu redzējumu, taču nav pieņemams, ja iejaukšanās notiek pārmērīgi.
Taču es pieņemu, ka katram māksliniekam ir savs izteiksmes veids, tādēļ man ir ļoti grūti kritizēt citu darbus. Ja fotogrāfs šādu mākslas darbu ir radījis, un viņš ar to grib kaut ko parādīt, bet kāds to nesaprot, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts. Ja kāds sevi uzskata par dižu mākslinieku, bet vispār neko nesaprot no fotogrāfijas, tas jau ir cits stāsts.
Man personīgi fotoapstrādē ir bijuši dažādi etapi. Apgūstot “fotošopu” esmu daudz eksperimentējis un izvirzījis arī jaunus izaicinājumus, veidojot bildes HDR tehnikā. Šīs bildes ir citādākas, nekā ierastās. Vai tās man pašam patīk, es varu novērtēt tikai pēc laika. Pirmās emocijas var nesakrist ar to, ko jūtu, skatoties uz darbu pēc kāda laika.
Ja es uz bildi skatos pēc gada vai diviem un noķeru to pašu sajūtu, kāda bija to veidojot, tad es uzskatu, ka darbs ir izdarīts ļoti labi.
Ko Tev patīk bildēt visvairāk?
Izstādē galerijā “Laipa” ir redzamas ainavas, bet man pašam lielāks izaicinājums un emocionāli tuvāks ir portrets. Šad un tad fotografēju arī modes bildes.
Cilvēkus bildēt grūtāk un interesantāk.
Dabas skats ir lielā mērā izrēķināms. Var izplānot gaismu un kompozīciju, lai gan arī šajā fotogrāfijas žanrā ir vieta laimes spēlei, lai noķertu mirkli, kas nav statisks. Taču portretēt cilvēku tas, manuprāt, ir viens no sarežģītākajiem mākslas izteiksmes veidiem. Ļoti gribu nākamo izstādi izveidot ar portretiem. Es tam pamazām gatavojos, taču nevaru apsolīt, ka tas notiks ātri. Vēlos šo izstādi padarīt patiesi vērtīgu, kā notikumu, kā laika liecību, kā vizuālās mākslas izteiksmes veidu.
