Lasīšanas laiks: 10 min
“Ir ļoti rožaini – rozes ir ļoti skaistas, bet tām ir arī asi ērkšķi” par savu dalību un ikdienu Olimpiskās sezonas Pasaules kausa izcīņas posmos stāsta Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas fotogrāfs Viesturs Lācis.
Viesturs ir daudzpusīga, entuziasma un enerģijas pilna personība, kurš šobrīd profesionāli strādā kā fotogrāfs Starptautiskajā Bobsleja un skeletona federācijā, ikdienā studē mediju un žurnālistikas pamatus Vidzemes Augstskolā, un savu brīvo laiku velta savai sirdslietai – ātrumlaivām.
Kā Tu kā fotogrāfs nokļuvi līdz šīm sacensībām?
Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija mani pamanīja pagājušajā sezonā, kad tieši pirms gada kopā ar parabobsleja vienību biju Amerikā, Jūtas štatā, Pārksitijā, 2001.gada Soltleiksitijas Olimpisko spēļu vietā. Sacensību laikā uzņemtās bildes tika sūtītas arī uz lielo federāciju. Viņiem patika tas, ko es daru un kā es to daru, tāpēc testa režīmā uz pāris posmiem tiku uzaicināts jau pagājušajā sezonā. Tos izturēju un tagad esmu federācijas pastāvīgs fotogrāfs.
Kā tas ir būt šāda mēroga sacensību fotogrāfam? Vai vari nedaudz pastāstīt par savu ikdienu?
Ir ļoti rožaini – rozes ir ļoti skaistas, bet tām ir arī asi ērkšķi. Piemēram, pati vienkāršākā mana ikdiena. Es ceļos aptuveni sešos no rīta, dodos brokastīs un esmu jau pilnā ekipējumā – zābaki, soma, viss sakārtots jau iepriekšējā vakarā. Dodos uz trasi, kur aptuveni esmu nedaudz pirms septiņiem, pirms vēl sabraukuši sportisti. Sagaidot saullēktu, izstaigāju trasi, saprotu kādas gaismas, kādas kompozīcijas dabā, kas patiesībā tā arī turpinās visas dienas garumā – skraidu no viena līkuma uz otru. Lai gan man tas netiek prasīts, tomēr gribu nobildēt visus un pēc iespējas atšķirīgāk. Trasē tās ir divpadsmit stundas, ko sanāk pavadīt bez garām pauzēm.
Ar to diena nebeidzas un sākas jautrākā daļa, kuru laikam izbaudu mazāk. Tā ir tā daļa, kad jāatlasa bildes, jāapstrādā, tad no tām jāizvēlas labākās, kuras sūtīt federācijai, tāpat jāievieto tās fotogrāfiju koplietošanas vietnē “Flickr”, kur jācenšas sniegt par tām pēc iespējas vairāk informācijas, jāsatago visas bildes. Kopumā, bilžu rediģēšana man aizņem četras līdz sešas stundas. Un, cik nu tur sanāk pagulēt starp sacensībām…
Protams, ir vēl dažādi citi aspekti, piemēram, ka lielāko dienas daļu sanāk strādāt ārā – šodien bija tāds sniegputenis, kas īsā laikā pārvērta visu tuksnešaino ainavu par ziemas paradīzi. Apģērbs slapjš, sasalis, bet aukstumā vismaz miegs nenāk! (smejas). Pirmais, ko izdaru, atbraucot no trases, ielieku fēnu zābakos un uzlieku lādēties bildes, un tā arī fēna mūzikā turpinu strādāt.
Cik daudz kadrus Tev dienā sanāk uzņemt trasē?
Skaitot klikšķus, varētu sanākt kāds pusotrs tūkstotis, no kurām tiek atlasītas aptuveni četrdesmit bildes. Bildēju es daudz, jo gribas nobildēt visu, un tas ir ļoti ātrs process. Piemēram, skeletonisti brauc ar galvu pa priekšu, lai noķertu to fokusā, ir jābūt gan ātram, gan precīzam, gan ļoti jāpaveicas, lai skeletonists brauktu tur, kur esi iedomājies, ka viņš brauks. Pašlaik ir parādījusies tāda problēma, ka sākusi lūzt tehnika. Līdz šim viss gāja tik ļoti skaisti, ka kaut kam bija jānotiek…
Kāda tehnika Tev līdzi ir trasē?
Man līdzi ir mana vecā, lielā mugursoma, kura sver 21 kilogramu. Tajā atrodas objektīvi, sākot ar platleņķa objektīvu līdz pat objektīvam, kurš atgādina tālskati. Kopumā tie ir četri objektīvi un divi fotoaparāti.
Tad, kad ir spraigākas situācijas, piemēram, finišs, man ir jābildē gan līderu pjedestāls, to, ko redzam televīzijā – sportistu emocijas, uzvaras, neveiksmes, gan finišā ienākošās kamanas. Tad viens fotoaparāts ir pagriezts uz vienu pusi un otrs uz otru pusi, lai mazāk sekundes nogulētu un lai būtu gatavs uzreiz noķert vajadzīgo kadru ar īsto uzvarētāju. Tomēr jāatzīst, ka sacensību dienas man ir vismazāk aizraujošās, saspringtā grafika dēļ. Pirmajā braucienā man aptuveni jābūt startā vai tā tuvumā, bildējot gatavošanos, skatītājus, emocijas, bet otrajā braucienā man vienmēr ir jābūt tuvumā finišam, kur ir līderu pjedestāls un iebraucamais ceļš. Tur fotografējot, esi iespiests šaurā vietā, jo visur ir televīzijas kameras, kur mani nedrīkst redzēt. Pēdas jānovieto tā, lai neuzkāptu uz kabeļiem, grozīties reizēm varu tikai tik daudz, cik gurnos un ķermenī – izvērsties nevar, tas noteikti ir tas, ko neuzskatu par jautrāko.
Patīkamākais, ko es izbaudu, ir treniņi, kad ejot pa trasi bildēju dažādus interesantus momentus vai arī vienkārši skaistas kompozīcijas.
Mēdz teikt, ka katram fotogrāfam ir sava odziņa. Kas Tevi atšķir no citiem fotogrāfiem?
Es esmu rekords – es visu daru ātri! (smejas). Kas mani atšķir…? Varbūt tas, ka es gribu būt citādāks. Šeit es noteikti atšķiros ar to, ka esmu svaigas asins. Skatoties no savas puses, es visu laiku cenšos attīstīties, neapstājos pie tā, kā, ko es bildēju. Piemēram, katru dienu, kad ir treniņi, es vairs neeju uz tām vietām, kur esmu jau bijis. Lai gan trasē ir tikai 15 līkumi, es sevi spiežu iet citās vietās un mēģināt meklēt kaut vai vienu mazu gaismas stariņu, kur. kamanām caurbraucot, tās būs smuki izgaismotas – kāda kamanu daļa, ķivere vai cita izteiksmīga detaļa. Varbūt arī atšķiros ar to, ka es nedomāju, ka esmu izcili labs. Es bildēju kā es bildēju un tiecos uz to, lai to darītu arvien labāk.
Kāds ir līdz šim labākais kadrs ko izdevies noķert? Ne tikai, raugoties uz šo Pasaules kausa posmu, bet kopumā.
Man grūti pateikt, ja godīgi, es par to nedomāju. Vai es varētu tagad teikt, ka man ir kāda viena bilde, kas man ļoti, ļoti patīk – nē! Es vēl neesmu tādu bildi nobildējis, par kuru es esmu sajūsmā. Man visu laiku šķiet, ka var un vajag labāk.
Kas Tev sniedz gandarījumu fotografējot, no kā gūsti lielāko baudījumu fotografēšanas procesā?
Ir dažādās puses. Pats pirmais ir vienkārši noķert kadru, piemēram, kad es bildēju ar savu lielo objektīvu, tas ir kā skatīties caur adatas aci. Patīkami, ja sanāk noķert kādu ļoti izteiksmīgu skeletona bildi, kad viss ir fokusā un ass. Nāk kamanas, nobildēji, paspēji, viss forši un ej tālāk.
Protams, otrs ir tas, ka neatkāpjos no saviem uzskatiem, ka vajag vēl labāk, lai gan nāk klāt dažādi cilvēki un saka pretējo, ka jau ir ļoti labi. Piemēram, paši sportisti – ja pagājušajā nedēļā nevienu nepazinu, tad tagad jau lielākā daļa skeletonistu ir iepazīti, nāk klāt un saka, ka ir foršas bildes. Kāds cits raksta Facebook, ka skaistas bildes. Tas noteikti liek pasmaidīt un justies labi, ka ieguldītais darbs tiek novērtēts, jo, ja tā godīgi, tad to daru citiem. Un man nav lielāka prieka par citu prieku!
Kā nonāci līdz fotografēšanai un kāpēc tieši sporta foto?
Ui, man jāpadomā, kurš gads tas bija! Šķiet pirms 13 gadiem, kad gāju piektajā vai sestajā klasē, man bija dators un es ļoti daudz laika pavadīju pie tā. Tā kā man vienmēr bija interesējušas arī mašīnas, es fotošopā no citu bildēm mēdzu tās pārzīmēt. Tā, manuprāt, bija pirmā saskarsme ar bildēm. Es ļoti labi atceros, ka es nebiju mierā ar to, ka es nekur nevaru atrast tādas bildes, kā es gribētu, lai gan es vēl joprojām nevarētu teikt, ka pats tādas bildes veidoju.
Tajā laikā manam draugam bija fotoaparāts un es vienkārši izmēģināju, pabildēju – o, interesanti! Forši, patīk! Un tad kaut kā pagāja laiks un beidzot pamatskolu, izlaidumā, man vecāki uzdāvināja, manuprāt, vislabāko dāvanu mūžā – manu pirmo fotoaparātu, kas bija pavisam vienkāršs, cik nu vienkāršs fotoaparāts var būt, un tad kaut kā tas aizsākās.
Tobrīd, arī spēlējot datorspēles un veidojot mašīnītes, biju sapazinies ar čaļiem no Bauskas, kuri brauc ar ātrumlaivām. Kā rezultātā varu teikt, ka fotogrāfija un ātrumlaivas sapnis sākās vienā un tajā pašā laikā. Es aizbraucu uz pirmajām ātrumlaivu sacensībām, kad jau biju ticis pie labāka objektīva, un atceros, ka, bildējot tās sacensības, man ļoti, ļoti patika! Es izbaudīju tās, ķerot kadrus – esot tur, sapratu, ka tā ir mana lieta.
Bet kāpēc es bildēju sportu… Man patīk sports, un es uzskatu, ka sportā cilvēki ir vispatiesākie. Sportā emocijas ir ļoti patiesas – dusmas, bēdas, var redzēt tik daudz ko, un tam nav nekāda mākslīga piesātinājuma.
Kā kopumā vērtē sporta nišu starp fotogrāfiem? Latvijā sporta fotogrāfu nav nemaz tik daudz.
Mūsu uzskati šeit nesakrīt, jo, manuprāt, Latvijā ir ļoti daudz fotogrāfu un cilvēku ar fotoaparātiem. Piemēram, ja mēs paskatīsimies uz driftu, kas ir šova sporta veids, tur fotogrāfu ir ārkārtīgi daudz. Es nekad nevarētu teikt, ka Latvijā viņu ir maz. Drīzāk būtu jautājums par to, kā ko iedala, vai sporta fotogrāfs ir cilvēks, kurš arī šad tad pabildē kāzas… Pats galvenais tomēr sportā ir fakts, kas tur notiek. Nepietiek tikai ar skaistu bildi, bet vajadzīgs šis fakts, lai bilde būtu izcila.
Mūsu lielākā problēma gan Latvijā, gan vairākumā Austrumeiropas valstu ir tā, ka fotogrāfi netiek novērtēti. Piemēram, šeit, Amerikā, ir pilnībā cita situācija. Tev neviens neprasīs bildes tāpat vien: “O, vai vari man atsūtīt bildes?” Tā neviens te nedara. Viņi uzreiz piedāvā darījumu, piemēram, vai Tu vari par tādu vai citādu summu atsūtīt pāris bildes? Latvijā neviens īsti negrib par to maksāt, labāk izvēlas paņemt kā fotogrāfu kādu paziņu vai draugu, pat neskatoties, cik kvalitatīvi tiek fotografēts, galvenais, ka nobildēts, būs.
Ar ko Tu nodarbojies vēl bez fotografēšanas? Sarunas gaitā pieminēji ātrumlaivas. Tas ir Tavs hobijs?
Tad, kad es nespiežu fotoaparāta pogu, es spiežu gāzi grīdā (smejas). Hmm… Ātrumlaivām ir īpaša vieta manā sirdī. Varbūt pat īpašāka nekā es to varētu izskaidrot. Es vienmēr esmu gribējis braukt. Kad biju jaunāks, man tādu iespēju, kā braukt ar kaut ko motorizētu nebija. Braucu sacensībās ar riteni, tāpat ar vējdēli esmu braucis, airēju. Ritenis bija vienīgais, kuram nebija saistība ar ūdeni, visi pārējie izmēģinātie sporta veidi vienmēr bijuši ūdenī, līdz ar to tas laikam bija likumsakarīgi, ka nonācu līdz braukšanai ātrumlaivās.
Tas ir hobijs, kurā vasarās aiziet pārsvarā viss, gan laiks, gan finanses. Iespēja braukt, cīnīties, un, ja vēl izdodas uzvarēt, tā ir neaprakstāma sajūta! Tomēr stāsts nav tikai par braukšanu, jo tā ir tikai maza daļiņa no visa procesa. Tā gatavošanās – pārsvarā ar laivu gatavošanās procesā strādāju viens, kas man arī ir kā atelpa no visa. Pats savā nodabā darbojos, un man tas patīk. Protams, izbaudu arī sacensību garu. Tā kā ātrumlaivas, manuprāt, ir lētākais motosporta veids, izmaksas nav tik dārgas, varu to atļauties, kā arī, ja tas ļoti patīk, kāpēc to nedarīt?
Tu esi tāds kā nemiera gars, nemīli stāvēt uz vietas – bieži ceļo. Vai vari pastāstīt par līdzšinējo ceļojumu pieredzi, kur jau esi paspējis pabūt, jo, manuprāt, puspasaule jau aplūkota.
Puspasaule vēl nav! Varbūt viena trešdaļa – daudzās vietās neesmu bijis. Neesmu bijis Dienvidamerikā, visā Āzijas daļā, Krievijas daļā, tālāk uz dienvidiem, tālāk uz ziemeļiem, līdz visai pasaulei vēl ļoti daudz. Āzijā gan drīz būšu, jo Ziemas Olimpiskās spēles Dienvidkorejā jau februārī. Domāju, ka tas varētu būt ļoti interesants ceļojums, jo vide būs pavisam citādāka. Aizbraucot uz Ameriku, nekāds baigākais kosmoss jau nav, viss tas pats, kas filmās redzēts. Labi, Pārksitija, man ļoti patīk, kalni, skarba vide apkārt. Bet tā no ceļojumiem, domājot par kādiem galamērķiem, es uzskatu, ka tie galamērķi nekad nav tas būtiskākais. Nereāli kruts ceļojums var būt arī no Rīgas uz Degumniekiem.
Vai sacensību laikā atrodi laiku arī aizbraukt no trases un izbaudīt citu vidi?
Īsti man nav laika nekam. Tomēr šajā nedēļā bija divas dienas, kuras skaitījās kā transporta dienas, kad sportisti transportē uz trasi visas kamanas. Tās dienas es patiešām izbaudīju, kāpjot kalnos un staigājot pa kalnu takām. Beidzot es patiešām varēju novērtēt, to, kas apkārt. Uzkāpt augstajā virsotnē, kas tuvākajā apkārtnē redzama, tas liek sajusties tā īpaši patīkami un piepildīti.
Vai neilgojies pēc mājām?
Kur ir manas mājas? Es varbūt ilgojos pēc cilvēkiem… (pauze). Mājas būs tad, kad man būs sava ģimene. Man kādreiz draugi teica, kad es biju sanatorijā: „O, tagad Tev pietrūks mājas”, jo es nekad nesapratu viņu sajūtas, kad viņi devās mācīties uz Rīgu un teica: „O, gribas mājās, gribas mājās”. Man jau tad nebija tā, ka būtu gribējies mājās. Tagad arī. Es tomēr esmu pasaules pilsonis, tā es uzskatu. Ar labu Austrumeiropas akcentu, bet tomēr (smejas).
