Lasīšanas laiks: 5 min
Dienu no dienas arvien grūtāk un grūtāk kļūst izteikt kaut ko tik skaidri, godīgi un patiesā mīlestībā, lai tas netiktu pārprasts, negodīgi pārinterpretēts un beigās pagriezts vēl pret tevi pašu. Pēdējā laikā ir sacēlusies milzīga putekļu vētra ap Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) saistībā ar sieviešu ordinācijas jautājumu, un vētras epicentrā ierautie diskusiju dalībnieki debašu karstumā ir izteikuši pat vienu otru asāku vārdu.
Kā jau ticis ziņots, tad LELB Sinode nostiprināja savā Satversmē, ka tiek ordinēti tikai vīrieši. Grozījumu ieviešana guva 77,3 % sinodāļu atbalstu. Tā nu uz pasaules arēnas salīdzinājumā tik mazās LELB lēmums ir atskanējis gandrīz tik pat skaļi, cik 1517.gada 31.oktobrī skaļi atskanēja viena necila augustīniešu mūka Mārtiņa Lutera āmura klaudzieni pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm, kad tika pienaglotas 95 slavenās tēzes. Starp Mārtiņu Luteru un LELB Sinodes lēmumu var saskatīt zināmu paralēli. M.Luters, stāvēdams imperatora un visa reihstāga priekšā, sacīja: „ … mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā. Es nevaru un neatsaukšu neko, jo tas nav nedz droši, nedz pareizi kaut ko darīt pret sirdsapziņu. Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Āmen!”
Stāsts nav par sievietēm un arī ne par ordināciju. Stāsts ir par kristiešu Svēto Rakstu (Bībeles) autoritāti, kas ir bijuši visu kristiešu patiesības balsts un pamats visos laiku laikos, un to interpretēšanas metodi. Luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā nedrīkst ieviest neko kā nepieciešamu ticībai un dzīvei, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā. Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, saskaņā ar kuru jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem.
Apustulis Pāvils, kurš ir sacījis: „Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, …. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu”. Ef.5, 25 – 28 ir arī teicis „taču mācīt es sievai nepieļauju …” 1.Tim.2, 12 Šajā un arī kādā citā Svēto Rakstu vietā Jēzus Kristus apustulis nerunā par mācīšanu vispār, bet gan par sludinātāja, jeb mācītāja amatu. Citviet apustulis piekodina, ka vecākajām sievām jaunākās ir tieši jāpamāca, bet tas nav sacīts par publiskās kalpošanas amatu. Daži uzskata, ka šie apustuļa vārdi vairs nav vērā ņemami vai arī ir jāsaprot kaut kā citādāk nekā rakstīti. Pēc tādas Svēto Rakstu interpretēšanas metodes, kā tautā saka “maisam gals vaļā” un Baznīcā viss ir atļauts un iespējams.
Ja mēs šos apustuļa vārdus neņemam tā, kā tie ir rakstīti, tad arī vīri savas sievas vairs var nemīlēt, tad Baznīca droši var sākt svētīt viendzimuma attiecības, un bērniem vecāki arī vairs nav jāgodā u.t.t. Tad vairs nav autoritatīva argumenta, kāpēc to nedarīt. Tā tas arī lielākoties ir noticis tajās luteriskajās baznīcās pasaulē, kur ir tikusi akceptēta sieviešu ordinācija. Daži mācītāji pat apšauba Jēzus Kristus augšāmcelšanos miesā, uzskatot to par mītu un noliedzot citus Svētajos Rakstos aprakstītos vēsturiskos notikumus, uzskatot Bībeli par daiļliteratūras darbu.
Nepamatoti ir pārmetumi, ka ar šādu Sinodes lēmumu sievietes tiek diskriminētas un viņu stāvoklis pazemināts. Sievietēm baznīcā (un pateicoties baznīcai) ir tikusi ierādīta ļoti augsta un nozīmīga loma visā Baznīcas vēsturē – līdzvērtīga vīriešiem. Bez šaubām daudzas sieviešu izteiktas pretenzijas ir likumīgas, piemēram, kad tām ir ticis liegts paaugstinājums amatā vai lielāka alga vienīgi tādēļ, ka viņas ir sievietes. Taču, kas attiecas uz kalpošanas amatu, tad kārtību tajā nosaka Dievs, kurš savu gribu atklāj caur Svētajiem Rakstiem.
Esmu dzirdējis viedokli, ka šāds Baznīcas Satversmes labojums arī aizver durvis diskusijām. Tas ir nepamatoti. Tieši pretēji, tagad bez rūpīgas diskusijas neviens nevarēs mūsu Baznīcā ieviest praksi, kuru nepraktizē absolūtais vairākums kristīgo draudžu visā pasaulē. Ar šo lēmumu mēs, kā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca apliecinām, ka vēlamies palikt kontinuitātē ar kristīgo baznīcu visos laikos un visā pasaulē, kā arī ar luterisko baznīcu, sekojot tās praksei ko tā pazinusi 4. gadsimtu garumā. Pirmā sieviete ir tikusi ordinēta 1926.gadā Nīderlandē. Kā redzams, tas uz garās baznīcas vēstures fona ir pavisam nesen. Taču šāda iepriekš baznīcai nepazīstama prakse ir jau sākusi nest un atrādījusi savus augļus.
Mūsu baznīca ir atvērta visiem, bet ne visam. LELB ir laipni gaidīts ikviens grēcinieks, pat viszemāk pakritušais. Lai cik daudz tādu tajā jau nebūtu, tur vienmēr atradīsies vieta vēl vienam. Mēs patiesi vēlamies, ka neviens nepazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās un rūpēs par skaidru, un veselīgu Dieva Vārda mācību sinodāļi ir pauduši savu nostāju. Šāds lēmums, lai apgāztu nepamatotas apsūdzības, vīriem akcentē un uzliek lielu atbildības nastu uz viņu pleciem, proti, mīlēt savas sievas, kā Kristus mīlējis draudzi, un, ja nepieciešams, jābūt gataviem par savām sievām pat dzīvību atdot, sevi upurējot viņu labā. Šī apustuļa Pāvila pavēle ir joprojām spēkā, tāpat, kā tās, kur apustulis neļauj sievietei ieņemt garīdznieka amatu. Šajā nelielajā rakstā nevar ietvert visu, kas par šo jautājumu būtu sakāms, taču kā Valmieras Sīmaņa draudzes mācītājs vēlējos dot nelielu un vienkāršu ieskatu jautājuma būtībā, cerībā, ka tas netiks pārprasts, pārinterpretēts pretēji mīlestības bauslim, ar kuru Kristus liek mīlēt mums vienam otru. „Mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību” 2. Kor 13:8
Paldies Valmieras ziņām.
Tātad diskriminācija, protams, tikai visaugstāko ideju vārdā. Starp citu, nav bijis tādas nelietības cilvēces vēsturē, kas nebūtu attaisnota ar augstām, cēlām idejām. Atcerieties komunismu, kāda bija šīs mācības teorija un kāda prakse?
Otrs ”arguments” ir biedēšana, bērni tēvus neklausīšot utt. Nav gan atrodama sakarība starp abu dzimumu ordinēšanu un paaudžu attiecībām ģimenē un nav saprotams, kāpēc sievietes skolotājas var būt, bet mācītājas, kurām daudz mazāks sakars ar bērnu audzināšanu, nē?
Trešais ”arguments” = Pāvils tā teica. Pāvils daudz ko teica vai neteica. Piemēram, Pāvils nepublicējās laikrakstu potālos un nav devis atļauju to darīt mācītājiem. Pāvils neko nav teicis par vispārīgo cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju, Hāgas un Ženēvas konvencijām, CO2 emisijām, drošības tehniku darbā ar elektroierīcēm un vēl dudz ko citu. Vai tas nozīmē, ka šodien kristiešiem ir akli jākopē Pāvila, nevis 21. gadsimta dzīves reālijas un jāapkaro viss jaunais?
Pats esmu neticīgais tieši tāpēc, ka vēlos dzīvot nevis Pāvila, bet savu dzīvi un domāt nevis ar Pāvila, bet savām smadzenēm. Mans sievietes ideāls – līdztiesīga 21. gadsimta sieviete, kas kopā ar mani balso vēlēšanās, strādā tāpat kā es un piedalās ģimenes budžetā, var piedāvāt savus risinājumus un bieži viņai, nevis man būs taisnība. Man nav vajadzīga beztiesiska mājkalpotāja, pats protu gan slotu un gludekli turēt, gan veļas mašīnu darbināt un nepalikšu badā, ja man neviena negatavos ēst.
Nu jā tu neesi Baznīcas piederīgais, tad vispār tev nav jāsatraucas par Baznīcas iekšējām lietām! Dzīvo laimīgi saskaņā ar savu pārliecību un ļauj arī citiem to darīt! Šis LELB lēmums attiecas vienīgi uz Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu un nekādā veidā neietekmē pārējos sekulāros procesus valstī.
Arī kontrforss atrodas baznīcas ārpusē, bet, ja tā nebūs, siena sabruks. Tāpat bez kontakta ar sabiedrību, bez sabiedrības atbalsta baznīcai būs daudz grūtāk pastāvēt. Kā baznīca pastāvēs, ja sabiedrībā būs attieksme ”ā, tie viduslaikos palikušie… ej apkārt pa kilometru, pa diviem, un skaties, neiekrīti!”
Baiļu nav mīlestībā. Kristīgā ticība cilvēku atbrīvo no bailēm. Bailēm no Dieva un cilvēkiem, bailēm no nāves un dzīves. Ja kāds to nav piedzīvojis, tad tāds arī nav piedzīvojis, ko nozīmē kristīgā ticība. Es arvien vairāk dzīvē pārliecinos, cik aplams priekšstats ir par Baznīcu un kristīgo ticību tiem, kas ar to cieši nav saistīti.
Kā jau rakstā norādīts, tad neko vairs nevar pateikt tik skaidri, lai tas netiktu pārprasts, pārinterpretēts un pagriezts pret bausli: “Tev būs savu tuvāko mīlēt, kā sevi pašu”, kas ir viens no kristīgās ticības kodoliem. Turklāt mīlēt ne piespiedu kārtā, bet aiz mīlestības, kas nāk no patiesas sirds.
Lai cik mēs domātu, ka dzīvojam savu dzīvi, tad jāatzīst, ka tā nebūt nav. Mūsu dzīve, pasaules uztvere, steriotipi, vērtības un 1000 citas lietas ir apstākļu un dzīves pieredzes noteiktas.
Piedāvājums iepazīties ar kristīgo ticību tuvāk: https://www.youtube.com/watch?v=9QZdUYuzefQ
Padziļināti savukārt: http://simanadraudze.lv/izvelne/draudzes-aktivitates/1-macibas/pavila-forums/
šobrīd gan vasaras brīvlaiks, bet rudenī viss atsāksies. Laipni gaitīti!
Strīdi ir tikai par to, kā bauslis tiek ieviests dzīvē un cik svarīgi ir turēties pie 1. gadsimtā pastavējušās kārtības. Vienam liekas, kā Pāvils darīja, tā tam būs būt. Otrs pateiks, no Pāvila dzīves laika daudz kas ir mainījies un kāpēc sekot vienai normai, ja pārējā pasaule ir mainījusies līdz nepazīšanai? Rezultātā, kā teica Portoss no filmas, mēs šaujam uz vīriem otrā pusē tikai tāpēc vien, ka viņi dzied franču valodā tos pašus psalmus, ko mēs dziedam latīniski.
Nedzīvoju Valmierā un darbs un attālums traucēs piedalīties klātienē, bet ieskatīšos diskusiju lapā, ja tāda ir. Neapsolu, ka mainīšu pārliecību, tā veidojas dzīves gaitā un nemainās uz pretējo pēc dažām sarunām.
Miervaldi, tukša muldēšana, ne argumenti. Diskriminācija jeb iespēju ierobežošana, gan pozitīva, gan negatīva, pastāv visās sabiedrībās visu laiku. Sievietes neuzņem desanta karaspēkā – vai vai! Veselie nedrīkst piedalīties paralimpiādē (invalīdu olimpiādē) – vai! Mūsdienās sabiedrība diskriminē pedofilus – ierobežo te visādi, pat cietumos liek – bet senajā Grieķijā neierobežoja! Vai vai! Neielaida mani ar kāmīti lidmašīnā – vai! Nepilngadīgajam nepārdeva vodku – diskriminēts, vai! Pusaklajam nedeva braukšanas tiesības – oiii! Ieroču atļauju var dabūt tikai pilsonis – auu! Bet lieta ir dziļāka. Pie ticības parasti nonāk, sasniedzot zināmu personības briedumu, ja vecāki nohaltūrējuši un nav iemācījuši kristietības pamatus. ”Apzinīgs” neticīgais, briedumā atpalicis, nesaprot, ka kaitē tikai pats sev, neizturoties, kā Radītājs ir vēlējies, un nesaņemot svētlaimes, mūžīgās dzīvības balvu. Savukārt, ja Tu atzīsti Radītāju, tad atzīsti viņa teikto un mācīto pilnīgi, kāds tas ir Rakstos un Kristus aizsāktās, ar Pāvila un citu darbu izveidotās struktūras – Baznīcas – tradīcijā. To nevar pieņemt pa gabalam, kā bērnam knibinot rozīnes no bulciņas – ja ņem, tad visu!
Pirmā sieviete ordinēta 1926. gadā, pavisam nesen. Pirmais dators reliģisku tekstu sagatavošanai tika lietots vēl vēlāk, bet vai tāpēc kāds baznīcā iesaka atgriezties pie spalvaskātiem un tīstokļiem, ko lietoja Pāvils un viņa sekotāji?
Ak tā, sieviete drīkst mīlē vīrieti, bet viņai jātur mute. Atliek noskaidrot, ar ko sieviete šajā gadījumā atšķiras no meičas, ko noīrē uz vienu vakaru? Tā arī drīkst ”mīlēt”, vismaz fiziskā nozīmē, bet nedrīkst dot klientam padomus.
Un vēl, baznīckungi. Es savu sievieti nemīlu aiz bailēm no Pāvila soda vai tāpēc, ka baznīca uzlikusi mīlestību kā slogu. Es viņu mīlu tāpēc, ka mīlu, un mēs ejam pa dzīvi kā līdzīgi. Reizēm viņai vajag manu atbalstu, citreiz man viņas. Reizēm es viņai varu dot padomu, reizēm viņa man. Ja viņa to nevarētu, mēs nebūtu kopā.
Miervaldim zhetons.
Liels, liels paldies mācītājam!
Tā jau var bez gala spriedelēt,taču cilvēks-sieviete-vīrietis-ja saņem aicinājumu no augšas-Dieva,kalpot par mācītāju-kāda iespēja vairs cilvēkam to vērst savādāk.Ja nu vienīgi spriedelēšana bez Svētā Gara.Ja lūgtu patiesībā Svētā Garā saņemtu to pašu apliecinājumu,kas teiktu…kalpot!