Lasīšanas laiks: 3 min
Sestdien, 6.jūlijā, Valmiermuižas parkā jau septīto reizi notika etnomūzikas festivāls, kura šī gada tēma bija “Svārstības”. Diena un vasarīgi siltais vakars, 10 dažādi koncerti uz lielās un mazās skatuves, tirdziņš un daudzveidīgas aktivitātes visai ģimenei, patīkama atmosfēra – tas viss daudzu stundu garumā aicināja baudīt festivāla noskaņu. Šeit labi jutās gan atsevišķi indivīdi, gan ģimenes dažādās paaudzēs. Bērni līdz 16 gadu vecumam pasākumu varēja apmeklēt bez maksas, līdzi varēja ņemt arī savus četrkājainos mīluļus.
Jau no pulksten 12.00 parkā notika cirka darbnīcas, izjādes ar zirgiem, te varēja pamēģināt staigāšanu ar koka kājām, izmēģināt loku šaušanu, ļauties zālīšu maģijai, iepazīties ar dažādiem skaņu rīkiem, paskatīties, kā top sviests un to uzreiz arī pagaršot. Amatniecības un dizaina lietu tirdziņā varēja iegādāties dažādas rotas, apģērbus, pastalas un citus ādas izstrādājumus, tāpat bija padomāts, lai pasākuma apmeklētāji varētu remdēt izsalkumu un slāpes.
Uz Valmiermuižas mazās skatuves pirmais uzstājās Harijs Vagrants, tad sekoja dziedāšanas meistarklase un ukraiņu dzeja, “Nielslens Lielsliens”, “Baltic Sisters”, bet noslēdza krāšņās “Ogas”. Savukārt uz lielās skatuves kā pirmie sevi pieteica “Iļģi”, kas ir postfolkloras kustības aizsācēji Latvijā un kuriem jau ir vairāk nekā 40 gadu pieredze. Valmierā un arī Latvijā pirmo reizi viesojās sekstets no Mongolijas “Khusugtun” – viņu koncertā uzrunāja meditatīvas melodijas un rīkles dziedāšana. “Laimas myzikantu” repertuārā bija gan slavenā “Auga, auga rūžeņa”, gan jestras latgaliešu dziesmas, pie kurām varēja gan izlocīt kājas, gan dziedāt līdzi. Jau krēslā uz skatuves kāpa portugāļu grupa “Albaluna”, kas izpildīja dažādu žanru mūziku, spēlējot gan dūdas un ģitāru, gan pavisam neredzētu mūzikas instrumentu.
Pirms pusnakts visi pulcējās ap lielo skulptūru, ko tradicionāli katru gadu gatavo spāņu mākslinieks Jordi NN. Šoreiz, izmantojot koka atgriezumus un jumta šindeļus, tapa skulptūra, kurā var redzēt, kā divas čūskas aptver lodi. Darbu pie šī veidojuma viņš uzsāka jau jūnija sākumā. Tas bija ilgs process, bet uguns liesmas sestdienas vakarā to aprija dažās minūtēs. Skatītāju prieks un pēcgarša gan ir krietni ilgāka.
Vēl pirms skulptūras aizdegšanas varēja vērot un arī klausīties buto dejas performanci Simonas Orinskas un citu dejotāju izpildījumā. Vienotā veselumā kopā saplūda gaisma, kustības, mūzikas un ūdens skaņas, skatītājus ievedot gandrīz vai transā. Buto tulkojumā nozīmē “solis tumsā”. Tā ir avangarda māksla un kustību forma, kas pēc Otrā pasaules kara radusies Japānā.
Pēc lielās uguns skulptūras pēdējo festivāla koncertu sniedza grupa “Alum Alu”.
Šī gada festivāls ir izskanējis. Par pasākumu var būt gandarīts gan alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis, kas kopā ar citiem baudīja festivāla gaisotni, gan Valmiermuižas Kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna un festivāla organizatore Daina Zalāne. Siltas atmiņas līdz nākamajam festivālam glabās gan valmierieši, gan ciemiņi no citām Latvijas vietām un citām pasaules valstīm.
