Valmieras Ziņas

“Baltijas ceļš” valmieriešu atmiņstāstos un fotogrāfijās

Lasīšanas laiks: 10 min

Šogad aprit 30 gadi kopš akcijas „Baltijas ceļš”, kad apmēram divi miljoni cilvēku Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 670 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.

Tautas akcija tika sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem notikumiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. „Baltijas ceļš” notika tieši 50 gadus pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, kad 1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija sadalīja ietekmes sfēras Eiropas austrumu un ziemeļu daļā, kam sekoja Baltijas valstu okupācija 1940.gadā.

„Baltijas ceļa” maršruts veda no Tallinas cauri Raplai un Vīlandei Igaunijā, Unguriņu robežpunktā šķērsojot Latvijas robežu, pēc tam cauri Rūjienai, Valmierai, Cēsīm, Siguldai līdz Rīgai un tālāk cauri Bauskai, Panevežai līdz Viļņai. Tādējādi valmieriešiem un tolaik Valmieras rajona iedzīvotājiem bija unikāla iespēja blakus savām mājām piedalīties šajā vēsturiskajā notikumā. Taču bija arī daudzi cilvēki, kuri mēroja tālu ceļu, lai varētu nostāties kopā ar mūsu brāļu tautām vienotā ķēdē un paust visai pasaulei savas alkas pēc brīvības.

1989. gada 23. augustā laikraksts „Liesma” aicinājumā piedalīties „Baltijas ceļā” ziņoja:

„…Tad «Baltijas ceļš» ienāk Valmierā. Pa Padomju ielu (tagad Tērbatas iela), gar rajona izpildkomiteju (tagad Vidzemes apgabaltiesa), garām tirgum, mazliet gar ezeriņu, līdz vecās slimnīcas kāpnēm. Šajā ceļā cilvēkus izkārtos un par visu zinās Andris Luste. Tālāk brīvības prasītāji stāv no dzemdību nodaļas (tagad Valmieras veselības centrs), ķēde dodas garām universālveikalam (tagad t/c „Valleta”) uz Gaujas tiltu. Par šo posmu zinās Guntis Cēsnieks. No tilta līdz pašām «Dumbrāju» mājām par «Baltijas ceļu» atbildību uzņēmusies stikla šķiedras rūpnīcas tautfrontieši, viņi organizēs un izkārtos dzīvo ķēdi, nodrošinās kārtību.

PILSĒTĀ ROKĀS AICINĀTI SADOTIES TIEŠI VALMIERIEŠI, īpaši tie, kuriem nav sava transporta, lai aizbrauktu tālāk, īpaši tie, kuri negrib vai arī nevar iziet ārpus pilsētas vai nu uz Cēsu, vai arī Rūjienas pusi. Tautas frontes Valmieras nodaļa aicina gados jaunākos doties uz abiem apvedceļiem, bet vecākos un bērnus saslēgties rokās pašā pilsētas centrā.

No «Dumbrājiem» līdz Cēsu rajona robežai «Spītības» ķēdi veidos Ļeņina kolhoza, «Kopsoļa», «Kauguriešu», «Vaidavas», «Vārpas» ļaudis, viņiem palīdzību piedāvājuši Madonas rajona iedzīvotāji, šajā garajā posmā visu pārzinās Vides aizsardzības klubs un viņu vadītājs Januss Johansons.”

Aktieris Januss Johansons, kurš tolaik bija arī Latvijas Tautas frontes Valmieras nodaļas valdē, atceras, ka valde sadalīja visu Valmieras rajonu pa posmiem un nozīmēja atbildīgos par katru no tiem. Januss Johansons bija atbildīgs par posmu no Valmieras robežas līdz Cēsu rajona robežai, kas ir aptuveni 9 kilometrus garš. „Cilvēki sabrauca uz „Baltijas ceļu” no visas Vidzemes. Sarežģītākais bija tas, ka nevarēja paredzēt, cik cilvēku ieradīsies uz akciju. Iepriekš tika plānots aptuvens skaits autobusu, kas varētu ierasties organizēti, taču nebija zināms, cik cilvēku individuāli pievienosies.

Mans uzdevums bija koordinēt cilvēku plūsmu, novirzot atbraukušos tā, lai vienmērīgi nosegtu visu posmu. Tas bija diezgan sarežģīti bez mobilajiem sakariem. Man palīdzēja Anita Apine. Viņai ar vīru bija privātā automašīna. Mēs braukājām šurpu – turpu pa 9 kilometrus garo posmu, mēģinot pēc iespējas vienmērīgāk izvietot cilvēkus. Vietās, kur bija mazāks blīvums, cilvēki izmantoja lentas, lai nebūtu pārrāvumu ķēdē. Mirklī, kad sākās akcija, arī mēs lecām ārā no auto un iestājāmies cilvēku ķēdē. Nav zināms, cik manā posmā bija cilvēku, nebija iespējas saskaitīt,”

atceras Januss Johansons. Viņš arī piebilda, ka vietējā vara un cilvēki bija ļoti atbalstoši. Kolhozi, pašvaldības un iestādes labprāt piešķīruši autobusus cilvēku nogādāšanai uz akciju. Valmieras rajons esot tolaik bijis viens no radikālākajiem neatkarības atbalstītājiem. Latvijas tautas frontes Valmieras nodaļa jau no paša sākuma izvirzījusi mērķi par pilnīgu Latvijas neatkarību no PSRS, lai gan LTF kā organizācija šo mērķi izvirzīja tikai 2.kongresā 1989. gada 7. oktobrī.

Januss Johansons atceras, ka „Baltijas ceļa” laikā valdījusi pacilātības un vienotības sajūta. Viņam nav bijušas bailes no represijām, kas varētu sekot pēc akcijas. Līdzīgas sajūtas piedzīvotas atkal Barikāžu laikā. Par bailēm un nedrošību varot runāt vienīgi puča laikā 1991.gada augustā, kad PSRS karaspēka vienības ieņēma radio, televīziju un tika ieviests ārkārtas stāvoklis.

„Mūsu paaudzei tas bija milzīgs veiksmes stāsts, ka mums izdevās piedzīvot un piedalīties šajos vēsturiskajos notikumos. Es nevaru piekrist tiem, kuri saka, ka Padomju laikos bija labāk. Šiem cilvēkiem ir vāja atmiņa. Cilvēki Latvijā nekad nav dzīvojuši tik labi, kā tas ir pašlaik, un par to mums ir jāpateicas arī “Baltijas ceļam”,”

uzskata Januss Johansons.

Viena no tiem, kuri brauca tālu ceļu līdz Valmierai, lai piedalītos „Baltijas ceļā”, bija Kristīne Melece,  pašlaik Valmieras pilsētas pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja.

„”Baltijas ceļš” bija man un manai ģimenei ļoti nozīmīgs notikums. Jau daudzus gadus esmu valmieriete, taču, pateicoties „Baltijas ceļam” es pirmo reizi biju Valmierā – manā un manu bērnu nākamajā dzīvesvietā. Es nokļuvu uz „Baltijas ceļu”, jo tolaik pagastā tika organizēts transports, lai nogādātu  cilvēkus uz akcijas norises vietu. Tas bija neliels autobuss, tā dēvētā „pīle”. Lielākā daļa braucēju bija pieaugušie, taču Trapenes pamatskolas vēstures skolotājs paņēma līdzi arī vairākus bērnus, kuri darbojās vēstures pulciņā. Mamma man atļāva doties braucienā, lai gan tolaik man bija tikai desmit gadi.

Mēs ieradāmies Valmierā no Smiltenes puses. Man spilgtā atmiņā ir intensīvā satiksme uz  Valmieras apvedceļa un daudzie rotācijas apļi, kas visi bija pārpildīti ar transportu, tādēļ kustība bija ļoti lēna.

Mums līdzi brauca fotogrāfs un filmētājs, taču materiāli gadu gaitā ir nozuduši. Diemžēl pati neatceros, kur mēs nostājāmies, tādēļ cenšos atrast liecības par mūsu braucienu. Tas varētu būt kaut kur uz Rūjienas ceļa netālu no Valmieras. Atceros, ka pieaugušie autobusā bija satraukušies, ka mēs nepaspēsim uz nozīmēto vietu. Tādēļ mēs apstājāmies citur, lai iekļautos cilvēku ķēdē noteiktajā laikā. Mums bija līdzi tautiskās lentas, lai varētu aizpildīt posmus, ja trūks cilvēki. Atceros, ka mēs rūpīgi sekojām visām norādēm, kā pareizi sastāties un izmēģinājām sadošanos rokās. Mums pievienojās arī vietējie puiši, kuri bija atbraukuši ar divriteņiem. Viņi nometa riteņus grāvī un nostājās mums blakus. Tad sekoja uzsaukums, ka ir jāsadodas rokās, jo akcijas ir sākusies,” atceras Kristīne. Ik gadu viņa 23.augustā atceras šo vēsturisko notikumu un pārrunā to ar saviem bērniem, lai tālāk nodotu savas atmiņas nākamajai paaudzei.

1989. gada 24.augustā laikraksts „Padomju Jaunatne” vēstīja:

„Laikposmā no plkst. 19 līdz 19.15 visizsmalcinātāko gardēžu iecienītajā restorāna «Sēnīte» nav bijis neviena apmeklētajā. Gan ēdienu gatavotāji, gan iespējamie ēdāji ar savu klātesamību jo ciešāku veidojuši vienu no „Baltijas ceļa” posmiem. Turpat bijis pat šā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma direktors.”

Visai netālu no šīs vietas uz Vidzemes šosejas pie Garkalnes „Baltijas ceļā” stāvēja Latvijas nacionālās neatkarības kustības Valmieras nodaļas biedri. „Valmieras Ziņām” izdevās satikt divus no viņiem – Mihailu Ignatu un Valdi Bukalderu. Vēl kopā ar viņiem uz akciju devušies Juris Helds, Artūrs Narbuts, Ēriks Vēbers, Gundabs Putniņš un citi, kopā ap 20 cilvēkiem. Abi kungi stāsta, ka vairāki no toreizējiem akcijas dalībniekiem ir aizgājuši aizsaulē, paņemot līdzi ar savas atmiņas. Arī viņi paši atskārtuši, ka pēc 30 gadiem daudzi fakti par dalību akcijā jau izgaisuši no atmiņas. Tādēļ Mihails Ignats priecājas, ka varējis „Baltijas ceļu” iemūžināt fotogrāfijās, kas bieži vien spēj pateikt vairāk nekā vārdi.

PĒC 30 GADIEM. No kreisās puses – Mihails Ignats un Valdis Bukalders

Lai gan starp Tautas fronti un LNNK bijušas domstarpības par to, kā virzīties uz Latvijas neatkarību, taču akcijā „Baltijas ceļš” abas organizācijas bijušas vienotas, atceras abi kungi. Arī viņiem atmiņā ir lielā vienotības sajūta, ko otru reizi dzīvē ir palaimējies piedzīvot tikai Barikāžu laikā. Arī tur Mihails Ignats ir bijis ar savu uzticamo fotoaparātu no pirmās līdz pēdējai dienai, iemūžinot vērtīgās vēstures liecības.

Abi „Baltijas ceļa” dalībnieki uzskata, ka ir pēdējais laiks valstiskā līmenī aicināt cilvēkus dalīties ar savām atmiņām, fotogrāfijām un citām vēstures liecībām ne tikai par šo akciju, bet par Atmodas laiku kopumā, lai varētu no daudzajiem mozaīkas gabaliņiem salikt kopainu par šo svarīgo periodu Latvijas vēsturē.

Vienu no saviem mozaīkas gabaliņiem „Valmieras Ziņām” atklāja valmierietis Ainars Rencis:

„Toreiz man bija 31, uz pusi mazāk kā šobrīd. Mūsu paaudze, kas dzimusi un skolojusies padomijas laikā, par Molotova – Ribentropa paktu nezināja neko. Tas režīms vēstures faktus noklusēja vai sagrozīja sev vēlamā virzienā, un tāds fakts, kā vienošanās ar nacistu režīmu Vācijā par Eiropas sadalīšanu, bija slēpjams jo sevišķi. Pie varas nākot Gorbačovam, tika mēģināts režīma seju cilvēciskot ar saukļiem par pārbūvi un atklātību. Atklātībā uzpeldēja fakti par noziedzīgo vienošanos un pretlikumīgo Latvijas okupāciju. Tuvojoties pakta 50. gadskārtai tika organizēta grandioza Baltijas valstu akcija – „Baltijas ceļš”. Latvijā to organizēja Latvijas Tautas fronte. Tolaik mana darba vieta bija Ziemeļu elektriskie tīkli – ZET. Mūsu uzņēmuma Tautas frontes nodaļa arī organizēja piedalīšanos „Baltijas ceļā”. 1989. gada 23.augusts bija darba diena, liekas, ka trešdiena. Pasākuma koordinācija notika caur Latvijas radio. Beidzoties darba dienai, mūsu uzņēmuma darbinieki gan ar personīgo transportu, gan divos autobusos devās Rūjienas virzienā uz ceļa posmu kaut kur pie Rencēniem. Apzinoties tā brīža nozīmīgumu, es ņēmu līdz ģimeni – sievu Sandru un abus bērnus.

Meitiņai Laurai bija vien 4 gadi, dēlēns Edgars pēc nedēļas gatavojās kļūt par pirmklasnieku. Necerēju, ka viņi tobrīd sapratīs visu notiekošo, gribēju lai viņiem turpmākā dzīvē būtu apziņa par dalību tik nozīmīgā manifestācijā.

Es to uzskatīju par Baltijas tautu iespēju atklāti paust savu viedokli par vēlēšanos atbrīvoties no varmācīgā un melīgā padomijas režīma. Pa radio aicināja ņemt līdz tautiskās jostas gadījumā, ja cilvēku būtu par maz, lai ķēdē nebūtu pārtraukumu. Mūsu ceļa posmā cilvēku bija pietiekami, varējām, rokās sadevušies, sajust tā mirkļa svarīgumu, emocionālo pacēlumu un kopības sajūtu. Ko tādu vēl tikai reizi mūžā sajutu pēc pusotra gada – Barikāžu laikā.”

Savukārt Ieva Bāliņa 2019.gada martā Valmieras bibliotēkas organizētā novadpētniecības konkursa „Baltijas ceļam 30” ietvaros Mazsalacas novadā pierakstīja Aidas un Edgara Grinbergu atmiņas par „Baltijas ceļu”.

„Piedalījušies akcijā 1989. gadā, braukuši paši ar savu automašīnu, kopā ar  kaimiņienēm, izlēmuši, ka nevar nepiedalīties. Atceras, ka iestājušies posmā pie Oleriem. Pēc tam aizbraukuši uz Latvijas Igaunijas robežu, kur noticis lielais pasākums – igauņi kopā ar latviešiem – uzrunas, dziesmas, ugunskurs.

Braucot katru gadu ar kaimiņienēm Gaidu Šmiti un Gaidu Grundbergu, līdzi ņemot svecītes, kas vēlāk iededzinātas ceļmalās. Bieži satikuši divus kungus no Mazsalacas, Jāni Šmitu un Jāni Valentinoviču, kuri vienmēr bijuši ar Latvijas karogiem. Mājās braucot daudzu māju ceļgalos deguši ugunskuri, vienā – no svecītēm izveidots auseklītis.

Īpaši Aidai palicis atmiņā viens pasākums, domā ka 2015. gads, bet varbūt arī nē.  No Igaunijas puses priekšnesumus snieguši četri jauni puiši ar akordeoniem, no Latvijas puses – koris “Baltie bērzi”, ārkārtīgi jauka un sirsnīga gaisotne. Šajā reizē gadījies traģikomisks notikums, atvesti skaisti  krāsoti soli, bet krāsa laikam vēl īsti nenožuvusi. Dāmas apsēdušās, klausījušās un dziedājušas, nu skaisti! Kad pasākums beidzies un jāceļas, tad gan pārsteigums – gandrīz ar visu solu, vai drēbes jāatstāj un mājās pa pliko.

Šis amizantais misēklis gan neesot mazinājis kopābūšanas un atceres prieku, braukuši arī citus gadus. Vienīgi 2018. gadā. pusceļā saplīsusi mašīna tā arī netikuši līdz pasākumam. Tomēr Aidas kundze ir apņēmības pilna šogad atkal doties ceļā, ja vien veselība un “mašīnīte” atļaus. Aida un Edgars jau nosvinējuši 80 gadu jubilejas.”

Šis un citu “Baltijas ceļa” dalībnieku atmiņu stāsti, kā arī vēsturiskās fotogrāfijas un pat unikāls videoieraksts ir apskatāmi Valmieras integrētās bibliotēkas mājaslapā sadaļā „Novadpētniecība”. Jauni materiāli vēl tiks pievienoti līdz pat šī gada oktobrim.

Aktuālais jautājums

Kas, jūsuprāt, ir Valmieras sports nr.1?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

SIA „Firma Madara’89”- viens no lielākajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kas veiksmīgi darbojas pārtikas mazumtirdzniecībā, piedāvā darbu pārdevējam (-ai) veikalā “mini top!”, Rubenē,Valmieras ielā 7. Galvenie darba pienākumi: Pārtikas un nepārtikas preču tirdzniecība; Pircēju apkalpošana pie kases; Preču pieņemšana, pasūtīšana, uzskaite, izvietošana tirdzniecības zālē; Preču realizācijas termiņu, marķējuma, kvalitātes, uzglabāšanas apstākļu un atbilstošas temperatūras kontrole. Prasības kandidātiem: Vēlama pieredze pārtikas tirdzniecībā; Precizitāte, atbildības sajūta. Piedāvājam: Veselības apdrošināšanu; Papildus sociālās garantijas pēc nostrādāta gada; Svētku dāvanas; Atmaksātus papildatvaļinājumus; Profesionālās un personīgās izaugsmes iespējas; Interesantu darbu stabilā uzņēmumā, mūsdienīgu darba vidi; Darba alga no EUR 790 – 840 (bruto); Darba laiks maiņās no plkst. 8.00-22.00. CV lūdzam sūtīt uz e-pastu: cv@madara89.lv, ar norādi – pārdevējs Rubenē, vai pieteikties personīgi vai WhatsApp mob.tel.nr. +371 29 363 311. Profesija: MAZUMTIRDZNIECĪBAS VEIKALA PĀRDEVĒJS Darba vietas adrese: LATVIJA, Valmieras iela 7, Rubene, Kocēnu pag., Valmieras nov. Darba laika veids: Maiņu darbs Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Tirdzniecība / Mārketings Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2024-04-02 Kontaktpersona: CV lūdzam sūtīt uz e-pastu: cv@madara89.lv vai pieteikties WhatsApp +371 29363311 Izglītības līmenis: Vispārējā vidējā izglītība

SIA „Firma Madara’89”- viens no lielākajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kas veiksmīgi darbojas pārtikas mazumtirdzniecībā, piedāvā darbu pārdevējam (-ai) veikalā “top!” Strenčos,Valkas ielā 2. Galvenie darba pienākumi: Pārtikas un nepārtikas preču tirdzniecība; Pircēju apkalpošana pie kases; Preču pieņemšana, pasūtīšana, uzskaite, izvietošana tirdzniecības zālē; Preču realizācijas termiņu, marķējuma, kvalitātes, uzglabāšanas apstākļu un atbilstošas temperatūras kontrole. Prasības kandidātiem: Vēlama pieredze pārtikas tirdzniecībā; Precizitāte, atbildības sajūta. Piedāvājam: Veselības apdrošināšana; Papildus sociālās garantijas pēc nostrādāta gada; Svētku dāvanas; Atmaksātus papildatvaļinājumus; Profesionālās un personīgās izaugsmes iespējas; Interesantu darbu stabilā uzņēmumā,mūsdienīgu darba vidi; Darba alga no EUR 820-870 (bruto); Darba laiks maiņās no plkst. 8.00-22.00. CV lūdzam sūtīt uz e-pastu: cv@madara89.lv, ar norādi – pārdevējs Strenčos vai pieteikties personīgi ,vai WhatsApp tel.nr. +371 29906049. Profesija: MAZUMTIRDZNIECĪBAS VEIKALA PĀRDEVĒJS Darba vietas adrese: LATVIJA, Valkas iela 2, Strenči, Valmieras nov. Darba laika veids: Maiņu darbs Darba veids: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Slodze: Viena vesela slodze Darbības joma: Tirdzniecība / Mārketings Pieteikto vietu skaits: 1 Līgums: Darbinieka amats uz nenoteiktu laiku Aktuāla līdz: 2024-04-02 Kontaktpersona: CV sūtīt: cv@madara89.lv vai WhatsApp vai zvanot pa mob.tel.nr. 29906049 Izglītības līmenis: Vispārējā vidējā izglītība

Mūsu partneri