Lasīšanas laiks: 3 min
“Es nezināju, kas es gribu būt, bet noteikti zināju, ka es nekad nebūšu skolotāja. Un kur es nokļuvu? Es esmu skolotāja, un es mīlu savu darbu,” tā savu dzīves stāstu iesāk Madara Vilne, Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolas – attīstības centra (VVBIVS-AC) skolotāja.
Madara ir absolvējusi Valmieras 5.vidusskolu un Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, studējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA) un šogad ieguva maģistra grādu Vidzemes Augstskolā.
Biznesa vadība bija tas, kas Madaru interesēja, kad viņai bija jāizvēlas savs studiju virziens. Tā kā brīvas budžeta vietas bijušas vienīgi izglītības vadības virziena studijās, viņa izvēlējusies to. Vēlāk sapratusi, ka viņai tas tiešām patīk.
Madara atklāj, ka visi notikumi viņas dzīvē ir vairāku sakritību rezultāts. Pilnīgi nekas nav bijis iepriekš izplānots. Pēc RPIVA absolvēšanas Madara vēlējusies atgriezties Valmierā, taču bija nepieciešams atrast darbu. “Mammas paziņa bija informējusi, ka kāda skola meklē sev skolotāju, un man noteikti esot jāaizsūta savs CV. Es pat nezināju, uz kuru skolu to sūtu. Aizsūtīju. Pagāja divi mēneši, biju jau par to aizmirsusi. Saņēmu zvanu ar uzaicinājumu satikties.”
Madarai ir sava audzināmā klase. Viņa atklāj, ka skolot bērnus speciālajā izglītības iestādē nav grūtāk – šādam darbam ir sava specifika, taču bērni ir tādi paši, ar tādām pašām domām, emocijām un pamatvajadzībām kā citi: “Skolotājs nav Dievs, viņš nezina visu.
Es mācos kopā ar bērniem, katru dienu mēs viens otram kaut ko jaunu iemācām par dzīvi, par sevi, par ikdienas situācijām.”
Viņa atzīmē, ka jebkuram bērnam ir svarīgi zināt noteikumus – kas notiks, ja viņš kaut ko izdarīs vai neizdarīs. Tad, ja bērns to nezina, viņš var sākt domāt, kā apiet uzdevumu.
Arī Madarai skolas laikā skolotāju vidū bijusi sava autoritāte – Valmieras 5.vidusskolas skolotāja Inese Mola.
“Ticu, ka viņa mūsu klases dēļ ir arī raudājusi, taču joprojām atceros, kādu mīlestību un enerģiju viņa mūsu labā ieguldīja, atrisināja jebkuru problēmu, stiprināja klases kolektīvu, aicināja iesaistīties skolas pasākumos. Neatceros, ka viņa būtu sūdzējusies par grūtībām. Viņa ir mans skolotāja paraugs. Tādam, manuprāt, ir jābūt pedagogam,” norāda Madara.
Madaras lielā sirdslieta jau trešo gadu ir bērnu nometnes. “AMI nometņu” ideju izdevies realizēt, kad atrasti domubiedri – tikpat aizrautīgi jaunieši. Jau pirmā nedēļa nometnē Madarai likusi saprast, ka tā ir īstā vieta, kur sevi realizēt ārpus darba. “AMI nometnēs” viesojušies ne tikai vietējie bērni, bet arī latviešu ģimeņu atvases no galvaspilsētas un ārzemēm. Te bērni ieguvuši jaunus draugus, ar kuriem pēc gada atkal var tikties nometnē.
“AMI nometnēs” pie bērniem ciemojies gan Cūkmens un citi supervaroņi, gan arī operatīvo dienestu pārstāvji, kuri stāstījuši bērniem par drošību, izrādījuši dienestu auto un ekipējumu. Tāpat palīdzējuši arī dažādi treneri, piemēram, Eduards Vagalis, kurš mācījis nometnes bērniem dzīves vērtības, kā sevi aizstāvēt, nenodarot pāri otram, kā būt pārliecinātiem par sevi.
Madara norāda, ka
mūsdienu bērni ir pārāk aizrāvušies ar datorspēlēm un internetu. Tomēr visa bērnības izklaide nav atrodama vienīgi internetā, arī ārpus telpām ir daudz aizraujošu lietu.
“Ja bērns ir nodarbināts un viņam ir interesanti, tad nav nekādu problēmu. Tad bērns par internetu un datoru aizmirst.”
“Ja Tev nav mīlestība pret bērniem un ja Tu neesi gatavs to sniegt, tad par skolotāju būt nav jēga,” stāsta Madara.
“Ja vēlies kādam kļūt par piemēru, ja mīli savu darbu, tad arī viss izdodas, un Tu esi īstajā vietā.”
Manam bērnam ir paveicies būt Madaras klasē. Kate ar tādu mīlestību runā par Madaru! Paldies ka esat ļoti jūs mīlam!