Lasīšanas laiks: 4 min
Māris Olte, taujāts par zivju daudzveidību Latvijā, viņam raksturīgajā stilā vispirms pievēršas cilvēkiem.
“Mums sākumā ir jāpiedomā pie cilvēku daudzveidības. Tā viena lieta veido to otru lietu. Nesen bija tā, ka sirmi vīri baidījās atlaist zirgastes, bet tagad vairs nebaidās.
Mēs esam diezgan satramdīti no padomju laikiem un maz ko atļaujamies, maz ko ļaujam sev drīkstēt un gribēt, un, es domāju, ka šobrīd zivis tiem laikiem pielāgojas labāk, nekā mēs.
Mums ir svarīga tā cilvēku daudzveidība, drīkstēt un justies būt citādākiem, nekautrēties no tā, ko mēs jūtam, un mēģināt kaut kādā veidā iecementēties šai zemē, sajust ko viņa mums stāsta, tas ir svarīgāk.
Zivju daudzveidība… tā nekur nepaliks. Ja būs sakopti krasti, tad būs arī zivis. Zivīm ir tas jaukums, ja cilvēkam mūžā var būt, teiksim, divi vai pieci bērni, tad zivīm katrā kārtīgā nārstā rodas pilna upe ar zivju pēctečiem,
un līdz ar to, tām ir daudz lielāka bioloģiskā adaptācija nekā mums, kas tikai astoņpadsmit gados var sākt nārstot, un citi varbūt visu mūžu tā arī neiznārsto.”
Šķiet, ka Igaunijā zivju daudzveidība ir lielāka un tur tās ir vairāk…
No vienas puses mums klibo makšķerēšanas kultūra, bet mums ir ļoti bagāti ūdeņi. Vienkārši cilvēkiem patīk aizbraukt kaut kur citur un izbaudīt jaunas lietas, varbūt tāpēc dažreiz liekas, ka tā vieta ir labāka nekā mūsējā. Mēs savos ūdeņos makšķerējam ar citu pieeju nekā tad, kad mēs aizbraucam uz ārzemēm. Es varu saderēt , ka es maijā Burtniekā sasmeltu vairāk līdakas nekā tur – Ālandos, tajā pat laikā.
Vai ir tādas zivju sugas, kuras no Latvijas izzūd?
Nu paši jau problēmas sataisījām – aiztaisījām ciet upes, jo mums vajadzēja elektrību vairāk kā citiem. Neko jau nevar gribēt, jo tur kur nav, tur arī nerodas.
Šai gadījumā mēs ar kolēģi Jāni Birzaku izveidojām filmu par zivju monitoringu. Visā Latvijas pastāvēšanas laikā mēs esam neglābjami zaudējuši tikai vienu sugu – Atlantijas stori. Visas pārējās sugas, jā, ir piedzīvojušas grūtākus laikus, ir piedzīvojušas labākus laikus, bet ir izdzīvojušas. Šobrīd zem lielas jautājuma zīmes ir ālants. Pirms pieciem gadiem apdraudētas bija vēdzeles, nevarēja saprast, kas tām kaiš, bet vēl pirms gadiem, zem liela jautājuma bija alata. Tie laiki ir mainījušies un bijuši dažādi, bet sugas nekur nav pazudušas, un tā ir labā ziņa, pie kuras jāpieturas. Viss mainās – tu jau nevari gribēt, lai upe, kura kādai sugai ir piemērota, būtu piemērota tai arī pēc desmit gadiem.
Zivij tā pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem ir tik pat lielā mērā svarīga, kā dabīgā izlase, un, ja viņa nemācēs pielāgoties, tad tā vairs nav tā zivs. Ja nevar pielāgoties, lai mirst nost.
Strauta forelei gēnos ir rakstīts, ka tai jābūt ienaidniekiem. Ja forelei nav ienaidnieku, tad tā pati izmirst. Tāpat kā mums – cilvēkiem ir grūtāki laiki, tad mēs veidojam cilvēciskākas attiecības, esam gatavi ieklausīties viens otrā vairāk. Bagātie sēž katrs savā mājā un samērās tikai ar to, cik kuram ir naudas kontā, tas ir mazliet līdzīgi kā ar zivīm, jo ir grūtāki laiki – jo ir lielāks pamats attīstīties, bet ja nav grūtību, tad attīstība nenorisinās. Evolūcija notiek visu laiku.
Tātad Jūs uzskatāt, ka valstiskā līmenī nevajadzētu šajā procesā iejaukties?
Tajā brīdī, kad tu ar labiem nodomiem iejaucies kaut kādos dabīgos procesos, kļūst vēl sliktāk,
jo mūsdienās lobēšana un interešu aizstāvēšana ir kļuvusi par tādu normu, ka to izmanto gan tad, kad vajag – gan tad, kad nevajag. Tagad tiek piedāvāti jauni makšķerēšanas noteikumi. Es esmu makšķernieks ar stāžu, un man ir savi makšķerēšanas noteikumi, kuri daudzās normās ir vēl šerpāki par tiem, kas valda Latvijā. Cilvēki nez kāpēc iedomājas ka, ja viņam noteikumi atļauj paturēt piecas zivis, tad tās piecas zivis obligāti jāpatur. Man pietiek ar divām ar atliektiem galiem. Vienu paņemu pats un otru aizvedīšu kaimiņienei, kura citādāk pie zivs netiek, un, ja tante nebūs mājās, tad es ķeršu sev tikai vienu zivi.
Bet cilvēkiem liekas tā – viņš izlasa, ka drīkst paturēt piecas, tad visas piecas jāpatur, bet kāda velna pēc viņam nav pielecis tas, ka viņš ar tām piecām paturētajām zivīm izčakarē savu nākamo makšķerēšanas reizi. Tas vēl nav visiem pielecis.
