Lasīšanas laiks: 3 min
Pirms pāris dienām noskatījos vienu no daudzajām televīzijas diskusijām par jaunās valdības veidošanu, kur bija Dombura uzaicināti pārstāvji no visām topošās koalīcijas partijām un vairāki sabiedrības pārstāvji. Viņi cītīgi apsprieda tautsaimniecības izaugsmi un jaunajā Nacionālajā attīstības plānā paredzēto “Ekonomisko izrāvienu”, kuram vajadzētu atspoguļoties jaunās valdības deklarācijā.
Tikai diemžēl nevienam no topošajiem Latvijas valdības veidotājiem nebija atbildes uz elementāriem jautājumiem, piemēram, kā panākt šo labklājības uzplaukumu, ja iekšzemes kopprodukta izaugsmi no plānotā 5% ikgadējā pieauguma nu jau nācies koriģēt uz aptuveni līdz 2%, ja Latvijas iedzīvotāju un darbaspējīgo cilvēku skaits nemitīgi samazinās, ja Krievijas ietekmes rezultātā veselām nozarēm ir paredzams izdzīvošanas, nevis normāla biznesa režīms?
Paradoksāli, bet, nespējot atbildēt uz šiem elementārajiem jautājumiem, tika atrasti vainīgie, proti, tie ir žurnālisti, kuri uzdod nepareizus jautājumus un pati sabiedrība, kura vispār Latvijā neko nedara,
ne tautai ir kādi priekšlikumi, ne viņi jēdz rīkot protesta akcijas, tikai māk visus “darītājus” kritizēt un apriet!
Un šajā mirklī man viss sagāja “ripā”, kā Alises Aizspogulijas pasaulē, jo nojuka elementārā lietu loģiskā kārtība. Dārgie valdības veidotāji – tauta šobrīd ir savu darbu paveikusi – ievēlējusi tos, kuriem uzticēt valsts nākotni, regulāri maksā viņiem cienījamas algas, pat daudz lielākas nekā paši sev, bet, izrādās, ar to vēl nepietiek! Izrādās, ka arī darāmais darbs vēl jādala uz pusēm! Un arī par ministru apskaužami regulāru izgāšanos ar valsts naudas apsaimniekošanu un daudzkārtējo miljonu parādu uzkraušanu uz visas tautas pleciem šos valdniekus drīkst sodīt tikai pēc “politiskās (bez)atbildības” kanona.
Pacentos situāciju ar valdības veidošanu un valdības deklarācijas sastādīšanu pielīdzināt reālās uzņēmējdarbības praksei. Ja, piemēram, kāds šobrīd aizietu uz banku pēc kredīta ar savu pirmskrīzes biznesa plānu, kur reālo 4% vietā visur figurētu rožainie 10%, kas notiktu? Pareizi, viņu pasūtītu daudzas mājas tālāk. Kas notiktu, ja jaunais tikko darbā pieņemtais uzņēmuma menedžeris atnāktu pie priekšnieka un liktu tam daļu uzticēto darba pienākumu veikt pašam saimniekam, turklāt bez paša algas samazinājuma, turklāt brīvprātīgā kārtā? Loģiski, ka nākamajā dienā tāds no turienes būtu izsperts ar visām parpalām, vai ne? Vēl jo vairāk – izrādās, ka pie tautsaimniecības attīstības plāna
šobrīd koalīcijas sastāvā pirmās vijoles spēlē “kaut kādi cilvēki no ielas”, kurus tauta vispār nav pat ievēlējusi,
jeb pieņēmusi darbā, pārliecinoši izbalsojot viņus vēlēšanu laikā kā šim darbam nederīgus!
Un tā arī ir Latvijas lielākā problēma. Ja pašos sistēmas pamatos ir pieļautas kļūdas, tad nekādas ikmēneša un iknedēļas “reformas” nav spējušas, nespēj un nespēs palīdzēt Latvijai izrāpties no Eiropas Savienības valstu saimes paša astesgala. Kā tur nokļuvām, tā joprojām tur esam un būsim. No vienas puses, ceram un domājam, ka Latvija ir parlamentāra republika, kur vara pieder tautas vairākumam,
bet realitātē redzam, ka tā ir tipiska partokrātiska diktatūra, kur visu nosaka un izlemj mistiskā un nevienā likumdošanas aktā nepieminētā “koalīcijas padome”.
No vienas puses redzam, ka valsts budžeta struktūra ir greiza un neilgtspējīga, bet neko jēdzīgu, ne noteikta veida reinvestīcijas uzņēmumos aplikt ar nulles likmi, ne ieviest normālu progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli (no kopējiem ienākumiem, nevis no algām!), ne samazināto PVN likmi pārtikai (tikai pamatproduktiem – pienam, maizei, svaigai gaļai un dārzeņiem), ne atvieglotu nodokļu režīmu biznesa uzsācējiem (ar mikrouzņēmuma nodokļa saglabāšanu tā sākotnējā, neizkropļotajā formā) Latvijā ieviest nedrīkst, jo tas sagraušot valsts budžetu līdz pašiem pamatiem un momentā šurp atjās visi četri apokalipses jātnieki sava darbiņa padarīšanai līdz galam.
Bet ir pat vēl vairāk! Ja ticēt skaitļiem, tad deklaratīvajām topošās valdības prioritātēm, piemēram, izglītībai nākamgad tiek paredzēts budžeta samazinājums par 0,3% no IKP, veselības aprūpei samazinājums par 0,2% no IKP un tā tālāk… Bet, kam tad būs vairāk, jo kopā tiem pašiem 100 procentiem vien jāsanāk? Bet vai uz tik prastiem jautājumiem mūsu pašu algotā valdība maz atkal gribēs atbildēt…
