Lasīšanas laiks: 4 min
Vecāki nereti nepietiekami novērtē to, ka, mācoties ēst patstāvīgi, viņu bērns patiesībā apgūst arī citas attīstībai svarīgas iemaņas. Kā norāda Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre – gastroenteroloģe Inita Kaže, bērna pieredze veidojas ar ožas, garšas, redzes, dzirdes un taustes palīdzību, un ēšanas process ir viens no tiem, kuros tiek izmantotas visas šīs maņas.
“Ļaujot bērnam ēst pašam, mēs patiesībā ļaujam viņam mācīties un novērtēt patstāvību. Runa nav tikai par ēdiena uzņemšanu, lai apmierinātu izsalkumu un uzņemtu enerģiju, kas nenoliedzami ir dzīvībai svarīgi. Mācoties ēst, bērns mācās pats sevi aprūpēt, pats īstenot savas vēlmes un vajadzības,” stāsta daktere Inita Kaže. Turklāt, ēdot ar karoti, bērnam attīstās arī mērenības un sāta sajūta – viņš pats izzina un saprot, kāds ir viņam nepieciešamais ēdiena apjoms, lai remdētu izsalkumu. Iepazīt ēdiena garšu, smaržu un izskatu, kā arī veidot savu attieksmi pret to ir svarīgi, taču tikpat būtiska pieredze, ko sniedz ēšanas process bērna attīstībā, ir tveršanas kustību apguve, kustību nostiprināšana un precīzu kustību attīstīšana.
Lai gan katram bērnam īstais brīdis, kad sākt pašam ēst, ir ļoti individuāls, pediatre Inita Kaže vecākiem iesaka nevilcināties – līdz viena gada vecumam bērnam noteikti jau būtu jāsāk apgūt patstāvīga ēšana. Pamanot pirmo bērna interesi par ēdienu, vajag ļaut viņam ar to darboties, ņemt rokā karoti un ēst pašam, rādot piemēru un mudinot uz to.
Tipiska kļūda, ko šajā svarīgajā posmā pieļauj vecāki, ir satraukums par nosmulētām drēbēm, mēbelēm un grīdu. “Vecākiem jābūt pacietīgiem, un nekādā gadījumā bērnu nevajadzētu bārt par nosmulēšanos. Tieši pretēji – tas jāuztver ar smaidu un jāļauj mazulim turpināt iesāktais, turklāt pašam,” uzsver Inita Kaže.
Maltītei, kurā mazulis ēd pats, apgūstot katru kustību, izpētot katru kumosu, ir nepieciešams arī vairāk laika, nekā tad, ja mamma viņu pabaro, kārtīgi ieliekot mazajā mutītē ar karoti visu, kas uz šķīvja. Mūžīgais laika trūkums ir vēl viena tipiska vecāku kļūda, un tas ļoti ietekmē visu, kas attiecas uz uzturu un ēšanu. “Visai ģimenei kopīgas maltītes ir ārkārtīgi svarīgs aspekts. Vecāki ir piemērs bērnam, viņš no tiem mācās, kopē uzvedību, paradumus. Tas ir svarīgākais izziņas avots mazulim. Tāpēc būtiski ir tas, ka vecāki paši ēd pie galda, ēd visu, kas uzlikts uz šķīvja, un ievēro regulāras ēdienreizes. Svarīgi, ka visi – gan bērni, gan pieaugušie – uz maltītēm tiekas vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā vietā – pie ēdamgalda,” skaidro Inita Kaže.
Daktere aicina vecākus arī lieki nesaraukties par to, ka bērns, viņuprāt, iespējams, pārāk agri sāk interesēties un vēlas nogaršot ēdienu, kas nav smalcināts. Ja vien mazulim nav problēmas ar rīšanas refleksu vai kādi citi traucējumi, no tā nav jābaidās. “Bērniņa piebarošanas sākumā, protams, svarīgi ir dot viņam šķidras konsistences ēdienu. Taču vēlāk to jāpagatavo jau arvien biezāku, lai veicinātu košļāšanas kustības. Tas ir svarīgi arī runas attīstībai. Tāpēc pāreja uz biezāku ēdienu, kurā ir arī ēdiena gabaliņi, būtu jāveic apmēram 9-10 mēnešu vecumā. Vēlākā vecumā bērns jau būs pieradis tikai rīt, un brīdī, kad vecāki pēkšņi sāks tam dot nesasmalcinātu ēdienu, nesapratīs, ko no viņa sagaida. Tas var radīt nepatīkamu pieredzi, kas savukārt var atspoguļoties visa mūža garumā cilvēka attieksmē pret ēdienu vai konkrētiem produktiem,” uzsver daktere Kaže.
Tāpēc arī gatavie, veikalos nopērkamie augļu un dārzeņu biezeņi, piemēram, Milupa tiek pagatavoti, to konsistenci pielāgojot dažādiem vecuma posmiem, jo mācīšanās ēst ir process, kurā mazulis ar dažādas konsistences ēdieniem jāiepazīstina pakāpeniski. Pirmkārt, bērnam ir jāpierod pie sajūtas, ka mutē atrodas kaut kas ciets, jāiemācās, kā virzīt ēdienu mutē uz priekšu un atpakaļ, un tad, kā to norīt. Kad mazulis var tikt galā ar viendabīgiem biezeņiem, nākamais solis (ap 7-8 mēnešiem) ir sākt apgūt košļāšanu, un šajā vecuma posmā viņam būs nepieciešama pārtika ar ne tik šķidru konsistenci. Vēlāk – 8 un vairāk mēnešu vecumā – jau ir laiks trešajam solim, mācot tikt galā ar mīkstiem ēdiena gabaliņiem. Īpaši vēlākā posmā, izvēloties gatavos biezeņus, ieteicams lietot tos, kas pildīti burciņās, un barot mazuli ar karotīti, nevis no tūbiņas, jo pārāk bieža to izmantošana var veicināt nepareizu ēšanas paradumu ieviešanu, neveicinot tādas pārtikas lietošanu uzturā kurā ir ēdiena gabaliņi.
Kā jau minēts, vecāku pacietība ir pats svarīgākais laikā, kad viņu bērns sāk apgūt ēšanu pats, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre – gastroenteroloģe Inita Kaže atgādina: “Ja rezultāts nav saredzams uzreiz, nevajag nolaist rokas. Tas nenotiks momentāli, bet progress noteikti būs. Svarīgi neaizmirst arī, ka citiem bērniem tas notiek ātrāk, citiem lēnāk.”
Vairāk par bērnu ēdināšanu un bērnu ārstu viedokļus un ieteikumus lasiet vietnē mazaisnavlielais.lv.
