Lasīšanas laiks: 4 min
Ja vēlaties košākus akcentus sava dārza ēnainākajās vietās, iespējams, jums jāizvēlas sudrabsveces (Cimicifuga). Tas ir vienkārši kopjams, maz prasīgs un aci piesaistošs ziedaugs.
Sudrabsveces īpaši izceļas kopējā dārza ainavā – līdz pat vasaras vidum būs redzams tikai lapotnes kupols, bet vēlāk sudrabsvece izšauj gaisā savas “liesmas” jeb ziedu vāles, kuru gaišās krāsas tik labi iederas uz tumša fona. Turklāt ziediem ir patīkama un valdzinoša smarža, kam grūti turēties pretim. Uzziniet, kā parūpēties, lai liesmojošās ziedu “sveces” priecētu katru sezonu.
Sudrabsveces (Cimicifuga) ir pie gundegu dzimtas piederošas daudzgadīgas ziemcietes. Savvaļā tās sastopamas mērenā klimata joslā – Austrumeiropā, Austrumāzijā un Ziemeļamerikā. 18.gs. vidū amerikānis Džons Bārtrams (John Bartram), botānikas entuziasts no Filadelfijas, iepazīstināja Eiropu ar auguma ziņā stāvajām un garajām sudrabsvecēm. Eiropā tās popularitāti ieguva 19. gs. otrajā pusē. Interesanti, ka 20.-21.gs. mijā veikto pētījumu dēļ tika veiktas izmaiņas auga latīniskajā apzīmējumā, un to nodēvēja par kraukleni (Actaea). Tomēr ne visi ir akceptējuši šīs izmaiņas, tādēļ joprojām atrodami abi latīniskie apzīmējumi un nosaukumi, kas būtībā apzīmē vienu un to pašu augu.
Sudrabsveces lapojums parasti ir aptuveni 1,2 m augsts, taču ziedēšanas laikā stāvās, garās ziedkopas var sasniegt pat 2 m. Auga struktūras ziņā tās līdzinās astilbēm, taču sudrabsvecēm ziedkopas vairāk līdzīgas garām, taisnām svecēm un dažreiz tiek dēvētas pat par pudeļbirstēm. Ziedkopu veido daudz mazi ziediņi, bet pašas ziedkopas var būt gan stingri taisnas, gan nedaudz nokarenas. Arī sudrabsveces lapas atgādina uguns liesmas, jo ir garas un robotas (līdzīgi kā papardei), turklāt papildus intensīvai, nedaudz tumšzaļajai krāsai mēdz būt arī lillā vai iesarkanos toņos. 20.gs. pirmajā pusē tika izveidotas arī variācijas ar tumši lillā, teju melnu lapotni, kas galvenokārt ir zarainās sudrabsveces (C. ramosa) paveidi. Sudrabsveces ar gaiši zaļu lapotni ir visjutīgākās pret karstu sauli.
Graciozais ēnmīlis labi dzīvos mitrā, auglīgā un trūdvielām bagātā augsnē, kas ir nedaudz skābena (ar pH 5.0-6.0) un ar labu drenāžu. Izvēlētajai vietai jābūt daļēji ēnainai vai pilnīgi noēnotai. Sudrabsvecēm nevajadzētu izvēlēties vietu zem lieliem, pieaugušiem kokiem, jo tie radīs konkurenci attiecībā uz abiem augiem nepieciešamo mitrumu. Sudrabsvecēm ar tumšo lapojumu tās krāsa ir intensīvāka saulainākās vietās. Jāņem vērā, ka nepietiekamas gaismas daudzuma un neatbilstošas augsnes dēļ jebkuras šķirnes sudrabsveces var arī neuzziedēt vispār.
Rudenī vai agrā pavasarī, kad izvēlēta augu stādīšanas vieta, tos izstāda aptuveni 0,5-0,8 m attālumā vienu no otra, un vislabāk tos stādīt nelielās grupās. Sudrabsveces attīstās samērā lēni, taču laika gaitā lapotne var ievērojami izplesties. Kailsakņu stādus vēlams stādīt aptuveni 2,5 cm dziļāk par augsnes līmeni, lai tie labāk pārdzīvotu savas dzīvesvietas maiņu un netiktu traumēti. Kopumā sudrabsvece ir izturīgs augs, jo spēs pārdzīvot arī samērīgu sausuma periodu. Lai arī šādā gadījumā augs vizuāli izskatīsies novājināts, tiklīdz apstākļi uzlabosies, tas strauji atgūs savu krāšņo un spēcīgo lapotni. Tiesa, pirmajos divos gados, kamēr ziedaugs nostiprinās jaunajā vietā, laistīšana veicama regulāri.
Augšanas sezonas laikā nav nepieciešama aktīva papildus mēslošana, bet vienu reizi sezonas laikā vēlams augsni bagātināt ar organisku mēslojumu. Regulāri jāseko līdzi, lai augsne būtu mitra un lapotni neskartu tieša, karsta saule, kas var radīt apdegumus. Ņemot vērā, ka sudrabsveces nostiprinās lēni, pirmajos divos gados jaunais augs var arī neziedēt, lai gan spēcīgi stādi zied jau pirmajā sezonā. Savukārt trešajā sezonā, iespējams, smagākos ziedu starus nāksies atsiet pie balsta. Ziedi priecēs aptuveni līdz rudens vidum, bet pēc izziedēšanas parādīsies sēklotnes. Tās saglabās interesanto auga struktūru visu ziemu līdz pavasarim, kad vecā lapotne nogriežama līdz zemes virsmai.
Pārstādīt nelielu stādu ir samērā viegli, sarežģītāka ir pavairošana ar sakņu sadalīšanu. Ja tomēr nepieciešams sadalīt esošo augu, to veic pavasarī vai rudenī, ļoti uzmanīgi izrokot un divās vai trīs daļās sadalot vecā stāda sakneni. Sadalīšana gan nepieciešama reti, jo augs, līdzīgi kā peonijas, var augt vienā un tajā pašā vietā ilgus gadus. Sudrabsveces var pavairot arī ar sēklām, taču, lai rezultāts būtu veiksmīgs, šis process prasa rūpīgu vajadzīgās temperatūras nodrošināšanu. Sudrabsveces ir drošas pret dažādiem augu kaitēkļiem, un, ja augsne allaž būs mitra vai to neapdraudēs stāvoši ūdeņi, sudrabsvecēm neveidosies arī rūsa vai sakņu puve.
Vai tu zināji, ka:
• ziedauga latīniskajam nosaukumam cimicifuga ir divas daļas – cimex apzīmē kukaini, bet fugio nozīmē prom skriešanu, līdz ar to auga nosaukumu var tulkot kā “kukaiņus atvairošs”;
• sudrabsveces lieliski derēs arī kā grieztie ziedi, telpu piepildot ar savu spēcīgo smaržu;
• arī sēklu pogaļas var izkaltēt un izmantot ziedu kompozīcijās;
• dažādiem tauriņiem ļoti patīk sudrabsveces;
• sudrabsveces izmanto gan skaistumkopšanas, gan alternatīvās medicīnas produktu izgatavošanā.
