Lasīšanas laiks: 2 min
Paulas Hokinsas romāns “Meitene vilcienā”, “The New York Times” bestsellers 2015. gada pavasarī, tulkots un izdots jau vairāk nekā 34 valstīs, un jau šā gada rudenī ASV gaidāma filmas pirmizrāde, informē Kristīne Ilziņa, “Apgāds Zvaigzne ABC” pārstāve.
Romāns, kas aizsākas kā mazliet garlaikotas sievietes piezīmes par ikdienas niekiem, ātri vien pāraug mazpilsētas trillerī ar prāvu skaitu darbojošos personu, dažiem noslēpumiem, vairākiem mirušajiem, daudziem viltus mājieniem un negaidītu atrisinājumu.
Kāpēc grāmatai ir tik grandiozi panākumi? Uz cilvēciskajām vājībām Paula Hokinsa raugās bez nosodījuma, krāšņi aprakstot ikviena slepenākās iedomas, vēlmes un dīvainības. Kā intervijās atzīst pati rakstniece, ierosmi tēliem viņa smeļas ikdienā, bet sižeta pavērsieniem nepieciešamās zināšanas medicīnā un psiholoģijā gan ir guvusi, īpaši piestrādājot. “Mēs dzīvojam ļoti alkoholizētā vidē, veiktie pētījumi apliecina, ka alkohola iespaids uz cilvēka atmiņu ir ļoti individuāla īpatnība. Viens atceras visu, cits pilnīgi neko, bet ir arī cilvēki, kuru dzēruma atmiņas sastāv no tādiem kā uzplaiksnījumiem,” stāsta P. Hokinsa. Atmiņu deformācija un alkoholiķa mainītās attiecības ar realitāti ir viena no grāmatas sižeta šķautnēm – un tieši tā izpelnījusies teju vislielāko lasītāju un kritiķu uzmanību, jo autore to atainojusi ārkārtīgi precīzi. Bet tikpat lielu ievērību pelna arī pārējie romāna varoņi un viņu bailes, vājības un slepenās mokas.
Pamazām, kad personāžu romānā kļūst arvien vairāk, izgaismojas otra, trešā, ceturtā šķautne, un lasītājs vairs netiek gudrs, kurš ir labs, kurš – slikts, bet kurš melo vai izliekas. Pienāk brīdis, kad šķiet – visi ir traki kā marta zaķi, bet tad stāstījums apmet elegantu nāves cilpu, vēl vienu un vēl – un pašās beigās lasītājs kopā ar dažiem romāna varoņiem nonāk pie galīgā atrisinājuma.
Viņas vārds ir Reičela, un viņa ik dienu brauc garām kādam nelielam ciematam Londonas pievārtē. Vilciens bieži tur stāv pat vairākas minūtes, ļaujot Reičelai izdomāt dažu māju iemītnieku dzīves – un tas viņai šķiet aizraujoši, gluži kā mēmais kino. Viņa piešķir ciematniekiem vārdus un izdomā likteņus, piedēvējot viņiem dažādas īpašības, iztēlojoties profesijas un attiecības. Mājā, kas atrodas kaimiņos pašas Reičelas bijušajai mājai, mīt viens laimīgs, laimīgs pāris – Reičela viņus sauc par Džesu un Džeisonu. Viņu laulība ir saskanīga, māja – omulīga un dzīve – sakārtota, viņi dzīvo tieši tā, kā vēlētos dzīvot arī Reičela, bet viņai tas neizdodas. Taču pienāk reize, kad Reičela pa vilciena logu ierauga kaut ko svarīgu, kaut ko satriecošu! Varbūt tas ļaus viņai piekļūt tuvāk šim ideālajam pārim? Nu viņa vairs nebūs tikai meitene vilcienā!
