Lasīšanas laiks: 4 min
27.janvārī Valmieras un apkārtējo novadu Tūrisma veicināšanas konsultatīvā padome savu 32.sēdi organizēja netradicionālā formā – devās pieredzes braucienā, lai raudzītu, kā gastronomijas tūrismu un pārtikas amatniecību attīsta Ziemeļkurzemē, informē Iluta Bērziņa, Valmieras Tūrisma informācijas centra tūrisma projektu vadītāja.
Ziemeļkurzemē valmierieši iepazina dažādu piedāvājumu: šokolādes izstrādājumu ražotni Pūrē, viesu namu “Ūdensdzirnavas”, kur manteļskurstenī tiek gatavots seno latviešu sātīgais ēdiens grūdenis un tiek demonstrētas mīkstā siera siešanas tradīcijas Kurzemē, viesnīcu “Roja” ar izsmeļošu kultūras izziņas programmu par rojēniešu dižraušu (sklandu raušu) gatavošanu un zivju pārstrādes tradīcijām. Padomes dalībnieki dzirdēja arī vīna darītavas “Vējkalnietis” – Latvijas zīmola “Dabīgs produkts” nesēja, vairākās paaudzēs veidojušos pieredzes stāstu par ekoloģiski tīra mājas vīna darīšanu un realizēšanu. Tāpat tika pabūts biedrības “Ciparnīca” lietišķās un mākslas keramikas trauku darbnīcā “Tals’ keramik’”. Kā īpašs iedvesmas paraugs tika iepazīta no mājražotāja par ražotāju kļuvušā SIA “Lubeco” (Lubezeres eko) vietējo augļu un ogu sīrupu, sulu un sukāžu ražotne, kas pārsteidza ar mērķtiecīgi attīstībā vērstu biogrāfiju, kur visa pamatā ir darba precīza plānošana, resursu optimizēšana un arī patriotisms.
“Sēdes dalībnieki atzina, ka brauciens nesis vērtīgus ieguvumus. Pirmkārt, pārbaudīta patiesība – Ziemeļvidzemē lauku uzņēmējiem ir identiskas iestrādes un iespējas savu piedāvājumu veidot un attīstīt, jo resursi Latvijā nav tik atšķirīgi. Arī Trikātā ir šokolādes ražotne “R Chocolate”, Kocēnu novadā ir vīna darītava “Matilde” un keramikas ražotne “Vaidava Ceramics”, arī manteļskursteņi ēkās ir sastopami, atjaunoti vai labojami, arī mūsu piena lopkopības saimniecībās sien sieru un zina, ko darīt ar Burtniekā vai Gaujā ķertu zivi, vai kā žāvēt augļus un ogas. Atšķirība ir tajā, ka Ziemeļvidzemes gastronomijā izpaliek tādi “dižrauši”, esam daudz lokālāki un mūs mazāk var atpazīt kā vienotu gastronomijas tūrisma reģionu. Tādēļ jāizmanto tas, ka kopš 2015.gada septembra Valmiera iekļauta Eiropas gastronomijas reģiona tīklā kā Rīgas – Gaujas reģions un var lietot Eiropas gastronomijas reģiona zīmolu. Mums ir nepieciešams plašāk un aktīvāk tūrismā iesaistīt un popularizēt vietējo gastronomisko kultūru un produkciju, veidot speciālus gastronomijas piedāvājumus. Jau šobrīd to veiksmīgi dara SIA “Valmiermuižas alus”, piedāvājot kultūras aktivitātes saulgriežos u.c. latviešu kultūrā senās godu dienās, kas saskan ar senlatviešu Saules gada ritu (kalendāru), kā arī citi uzņēmēji un apkārtējie novadi,” skaidro Valmieras tūrisma informācijas centrā.
Noslēdzot braucienu, sēdes dalībnieki atzina, ka arī Ziemeļkurzemē, tāpat kā Ziemeļvidzemē, ir jūtama milzīga cieņa pret saviem viesiem un augsta viesmīlības kvalitāte. Tas ir tūrisma nozares neatņemams profesionālais standarts, kas vienmēr jāievēro.
Trešais būtiskais secinājums ir par sadarbības nepieciešamību un potenciāla izmantošanu. Tūrisma nozarē strādājošajiem jau raisījās pirmās idejas, kā sadarboties Valmieras tehnikumam, uzņēmējiem un pilsētai, plānojot aktivitātes Valmieras mākslas dienu ietvaros, Vidzemes uzņēmēju dienās, pilsētas svētkos u.c. pasākumos. Šāda sadarbība atbilstu Eiropas gastronomijas reģiona zīmola galvenajiem virzieniem un mērķiem.
Starptautiskā kulinārā tūrisma asociācija (ICTA) norādījusi, ka gastronomiskais tūrisms ir ceļošana katrai vietai raksturīgas ēšanas un dzeršanas pieredzes iegūšanai, kur pārsvarā ceļotāju mērķis ir nobaudīt nacionālos ēdienus un dzērienus. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē termins “nacionālā virtuve” tūrisma piedāvājumā paplašinās, biežāk runājot ne tikai par nacionālajām, bet arī par vietējām virtuves tradīcijām, ēdienu pagatavošanā, pasniegšanā un baudīšanā izmantojot ne vien vietējos produktus, bet arī mūsdienīgākas tehnoloģijas, no jauna radītas receptes, vietējo amatnieku darinātu moderna dizaina keramiku, koka vai akmens traukus u.c., tādējādi virzot nacionālās virtuves vēsturi katras valsts, reģiona vai vietas kontekstā. Piedāvājuma veidošanā tas liecina par cilvēka radošuma kā nemateriālā resursa pievienošanos jaunu, atšķirīgu produktu radīšanā un arī citu nozaru iesaisti tūrismā. Apvienojumā ar dabas savdabību un tīrību šāds kopums nepārtraukti veido vietējo kultūru. Taču tai pamatā ir nacionālā kultūras mantojuma saknes un vērtība – tūrismā galvenais patēriņa objekts, sajūtu izraisītāja, jo ceļotājs pērk emocijas, un ēdienam tajās ir būtiska loma. Tas ir viens no veidiem, kādā tūrists iepazīst ceļojuma galamērķi, valsti.
Kā liecina dažādi pētījumi pasaulē un Eiropā, lielākie gastronomijas tūrisma tirgi pasaulē ir Vācija, Lielbritānija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Itālija, Francija, Skandināvijas valstis un ASV, bet Eiropā lielākās savstarpēji konkurējošās valstis ir Spānija, Francija, Itālija, kamēr Āzijā – Japāna, Indija un Taizeme. Tāpat ir pētījumi, kas atklāj, ka ceļotāji vietējā gastronomijā tērē 17%–50% no ceļojuma kopējiem izdevumiem (WFTA). Tas ir nepārprotams norādījums, ka gastronomijas kultūrai ir bijis un būs potenciāls ilgtspējīga tūrisma veicināšanā, stiprinot ne tikai kultūras mantojuma saglabāšanu, bet arī vietējo ekonomiku.
