Lasīšanas laiks: 3 min
Ēriks Kestners reiz rakstīja, ka ir ļoti nepareizi ar bērniem laiku pa laikam un viņiem saprotamā valodā neparunāt par sāpīgo. Viņš to teica par vecāku šķiršanos, bet pasaulē taču ir daudz dažādu ne mazāk sāpīgu problēmu, kuras diemžēl bieži un pavisam tieši skar arī bērna sirdi. Lai gudri un īsti, bez lieka patosa un mākslotas jūtināšanās parunātu par to, ko izciest ir nepanesami smagi ne tikai bērnam, bet arī pieaugušajam, ir tapusi grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”.
Grāmatas idejas autore Šivona Dauda (Siobhan Dowd) – populāra britu bērnu rakstniece – izdomāja šim darbam varoņus, notikuma vietu un uzrakstīja ievadu. Diemžēl ļaundabīgs audzējs neļāva darbu turpināt; autores priekšlaicīgās nāves dēļ grāmatas iecere palika idejas līmenī. Ideju pārvērst grāmatā piedāvāja citam populāram britu bērnu un jauniešu rakstniekam Patrikam Nesam (kuru pazīst arī latviešu lasītāji pēc 2011. – 2013. gadā izdotās triloģijas “Haosa spēle”). Rakstnieks atzīst, ka sākumā vilcinājies piedāvājumu pieņemt: “Nekādā gadījumā negribētu – un arī nespētu – uzrakstīt šo grāmatu viņas balsī. Nedomāju, ka tā var tapt labs stāsts. Tomēr vērtīgas idejas spēj radīt jaunas idejas. Gluži negaidot Šivonas ideja rosināja manī citas domas (..). Man bija tikai viena vadlīnija – uzrakstīt tādu grāmatu, kāda, manuprāt, Šivonai būtu patikusi.” Šādi tapa tagad arī latviešu valodā izdotā grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts”, kas dažu valstu tulkojumos sastopama ar šādu nosaukumu, bet citos – ar oriģinālo nosaukumu “A Monster Calls”.
Konors ir pusaugu zēns, kurš atšķiras no saviem skolasbiedriem. Taču šinī atšķirībā nav nekā fantastiska vai apskaužama. Viņa uzvedība skolā nav visai laba – zinīgi pieaugušie pat dēvētu to par antisociālu. Arī mājās Konors iekuļas vienās nepatikšanās pēc otrām. Taču, kā vienmēr, aiz bošanās, kautiņiem, dusmu lēkmēm un nepaklausības slēpjas kas vairāk. Konoram ir bail. Bail no mammas kailās galvas un arvien pieaugošā vājuma, no lielo raižpilnajiem skatieniem un sarunām, kuras noklust, kad zēns parādās istabā. Viņam ir bail no tēva, kurš pēkšņi atgriezies no Amerikas (kāpēc tieši tagad?) un šķiet pavisam svešāds. Un vēl Konoram ir bail no naktīm.
Naktīs zēnu apciemo Briesmonis. Vienmēr tieši septiņas minūtes pēc pusnakts pie viņa istabas loga pienāk lielais, vecais īveskoks, kas pa dienu mierīgi aug pagalma tālākajā nostūrī, un runā ar Konoru. Briesmonis stāsta viņam pasakas, kas sākas, kā jau kārtīgām pasakām klājas, bet beidzas pavisam negaidīti un, kā Konoram šķiet, nepareizi. Briesmonis izjautā, ierosina, komentē. Pats ļaunākais – tas grib noskaidrot patiesību. Bet Konors negrib ne dzirdēt, ne atzīt sazin kādas apslēptas patiesības. Viņš vēlas zināt, vai dzīve kādreiz atkal kļūs mierīga un priecīga – tāda, kāda tā bija pirms mammas slimības. Viņš grib zināt, vai – nē, nevis “vai”, bet kad mamma izveseļosies. Un kas viņam jāizdara, lai tā notiktu. Jo noteikti kaut ko taču var darīt… vai ne?
“Septiņas minūtes pēc pusnakts” ir grāmata, kas lasāma ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, kuri grib saprast bērnus un paši sevi. Tā lasāma ar atvērtu sirdi un vaļējiem nervu galiem, apzinoties – mums katram ir savs Briesmonis, kurš atnāk naktī un grib uzzināt patiesību, ko negribam teikt. Bet, neatklājot patiesību, nevar atnākt pārmaiņas un dziedināšana.
Nozīmīgu grāmatas daļu veido Džima Keja melnbaltās ilustrācijas, kas autora stāstījumu papildina ar gandrīz kinematogrāfiskām, nedaudz sirreālām un ļoti izteiksmīgām ainām.
2016. gadā uz kinoekrāniem iznāks arī grāmatas ekranizācija, galvenajās lomās – Laiams Nīsons, Sigurnija Vīvere, Felisita Džonsa.
Pieejama arī e-grāmata. No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa.
