Lasīšanas laiks: 5 min
Valmieras Mūzikas skola rudenī atzīmē 95.gadadienu. Apaļu jubileju krāsaino lapu laikā nesen nosvinējis arī skolas direktors Aivars Cepītis un pedagoģe Gaida Ungure, kuriem dzimšanas dienas tortē, salīdzinot ar skolas svētku svecīšu skaitu, ir attiecīgi par 35 un piecām svecītēm mazāk.
Portāls “Valmieras Ziņas” sarunājas ar Latvijā vecākās mūzikas skolas direktoru Aivaru Cepīti.
Divu Aivaru pirmā uzstāšanās – pašiem smieklīgi, mamma šausmās, skolotāja aizkulisēs nikna
Aivars Cepītis klavieru spēli mūzikas skolā sāka apgūt sešu gadu vecumā. Abi vecāki bijuši pedagogi, turklāt tēvs bijis mūzikas skolotājs un kordiriģents, tāpēc mūzikas pasaule ir savējā jau kopš mazotnes. “Trīs vai četrus gadus mācījos, tad apnika, jo bija jāspēlē futbols, hokejs, basketbols, volejbols. Pēc dažiem gadiem sāku vest uz mūzikas skolu jaunāko brāli, direktors iesauca pie sevis parunāties, sakot, ka gana esmu atpūties. Biju jau paaudzies, sapratu, ka atkal gribu mūziku mācīties.”
Pirmais koncerts palicis spilgtā atmiņā:
“Mani salika pārī ar vēl vienu Aivaru, bija jāspēlē četrrocīgi. Mēģinājumā viss izdevās. Koncertā, kad uzkāpām uz skatuves, ieraudzījām, ka tur novietoti divi melnie flīģeļi. Sākumā piegājām pie viena, paraustījām vāku, bet tas bija ciet. Gājām pie otra – tur tikai viens krēsls. Mamma stāstīja, ka esot bijusi šausmās. Mēs gan neuztraucāmies, mums staigāšana pa skatuvi sagādāja lielu prieku. Arī vienlaicīgi uzsākt spēli mums neizdevās, skatītāji jau sāka smieties. Tomēr beigās nospēlējām labi, lai gan skolotāja bija sašutusi un aizkulisēs manu ausi nikni paskrūvēja. Tad sapratu, ka uz skatuves tā ākstīties nedrīkst.”
Pūšaminstrumentu pasaulē
Saprotot, ka ar mūziku gribas saistīt arī profesionālo dzīvi, Aivars devies uz Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu, lai turpinātu apgūt klavieru spēli. Bet tur iestājeksāmeni jau bija beigušies.
“Man pateica, ka uzņemšana Latvijā vēl tikai vienu dienu notiek Rēzeknē. Ātri meklēju autobusu un devos tur. Arī Rēzeknē klavieru klasē uzņemšana jau bija beigusies, man piedāvāja apgūt fagota spēli vai arī gaidīt nākamo gadu. Tā fagots kļuva par manu galveno instrumentu.”
Aivars kopā ar domubiedriem nodibināja vokāli instrumentālo ansambli (klavieres, sitaminstrumenti, basģitāra, ģitāra, brālis spēlēja saksofonu, divas meitenes dziedāja). Bija daudz nopietnu uzstāšanos un labi panākumi konkursos. Nākamais solis bija bigbenda dibināšana, muzicējot 16 cilvēku sastāvā. “Skaņdarbu instrumentācijas man palīdzēja rakstīt vai labot klavierspēles skolotājs Jānis Krūskops, kurš pats vadīja ansambļus, labi improvizēja. Tie bija pirmie soļi, kad rakstīju lielam sastāvam – trīsbalsīgi, pat piecbalsīgi salikumi. Ļoti cienu, ka viņš nekad neteica, ka ir slikti, bet norādīja, ko var papildināt, ko samainīt, lai skanētu labāk. Tā bija laba praktiska pieredze.”
Koncerti šim sastāvam bija nopietni. Iedvesmu deva arī tas, ka kopīgā muzicēšana bija pašu jauniešu iniciatīva, mācoties no kļūdām un pašiem uzlabojot skanējumu.
Pēc augstskolas absolvēšanas Aivars saņēma nosūtījumu strādāt Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Pēc tur pavadīta gada dibināta ģimene, kas Aivaru atveda uz Valmieras pusi. Darba gaitas sāktas 1981.gadā Valmieras 5.vidusskolā un Pionieru namā, vadot pūtēju orķestri. Ansambļi vadīti arī Rencēnos un Matīšos. Aivars bijis Valmieras rajona un Vidzemes pūtēju orķestru virsdiriģents.
“Visā Vidzemē bija pieci vai seši pūtēju orķestri, bet Valmieras rajonā – 12. Salīdzinot ar tagadējiem instrumentiem, var teikt, ka spēlējām uz lūznīšiem.”
Tomēr tā bijusi laba prakse – kvalitatīvi iemācīties spēlēt un saskaņoties ar pārējiem biedriem, izmantojot tādus instrumentus, kādi bija pieejami. “Labs piemērs bija Gunāra Ordelovska nesen dibinātais pūtēju orķestris “Rīga”. Pie viņiem viesojās profesionālais pūtēju orķestris no Somijas. Pirms koncerta apskatot instrumentus, pussalocīto basu, viņi gandrīz sāka smieties, ka tie labākajā gadījumā nododami krāsainajos metāllūžņos, bet, kad “Rīga” sāka spēlēt, smaids no viņu sejām nozuda. Mūsējie uzstājās labāk par somiem, profesionāliem mūziķiem ar labiem instrumentiem.”
Mūzikas skola – rekordiste
Valmieras Mūzikas skola ir Latvijā vecākā. Darba gaitas tajā Aivars sāka 1989.gada 1.februārī, kļūstot par direktoru.
“Augot skolotāju ģimenē un darbojoties dažādos ansambļos, skolotāja darbs nelikās kaut kas svešs. Ar gadiem ir gūta pieredze, kā sakāmo izteikt koncentrētāk, lai bērniem nepaliek garlaicīgi, kā arī ir jāatlicina laiks saviesīgām sarunām. Kad darbs padarīts, aprunājamies, kā katram veicas skolā, sportā, rīkojam koncertus tikai ģimenes locekļiem, dodamies pārgājienos, t.i., esam vēl arī citā vidē, ne tikai mācībās.”
Ja Valmieras Mūzikas skola būtu jāsalīdzina ar skaņdarbu, Aivars norāda, ka tas būtu polifonisks – daudzas tēmas, kas attīstās, jo svarīga ir daudzveidība un samērojamība. Mūzikas skolā ir gan kori, gan orķestri, gan solisti, gan ansambļi (kopā 340 audzēkņu), kuriem piepulcējas 80 sagatavošanas klases piecus līdz septiņus gadus veci bērni, 35 instrumentālās spēles un vokālās dziedāšanas audzēkņi, kā arī septiņi pieaugušie, kuri apmeklē mūzikas skolas studiju savam priekam.
“Mūzikai nav robežu, to var mācīties visu mūžu. Piemēram, Jautrīte Putniņa, kas ir pianiste visu savu bagāto mūžu, vēl tagad man pēc saviem koncertiem saka, kas izdevies, bet kas vēl jāpamācās. Nav iespējams mūzikā pateikt, ka ir sasniegti griesti un tālāk netiekam.”
Direktors norāda, ka vienlaicīgi ir jāpieturas pie prasībām, bet arī jāiet līdzi laikam, jāatbalsta jaunieši. “Mēs mācām topošos profesionāļus. Ja, piemēram, basketbola spēlētajam bijusi neveiksmīga diena, pieci no sešiem metieniem garām grozam, tad mūzikā tas nav iespējams. Ja bērns piecas no sešām notīm nospēlēs nepareizi, man uzreiz sāktu prasīt – kas te notiek, kas tas par koncertu.”
Valmieras Mūzikas skola ievērojama arī ar festivāla rīkošanu, kas notiek jau 25 gadus pēc kārtas.
“Latvijā neviens festivāls nav izturējis tik daudz gadu. Ideja ir uzaicināt tos, kuri ir talantīgi, bet nav vēl zināmi klausītājiem. Valmieriešiem un pilsētas viesiem ir iespēja pirmajiem skatīt uzlecošās zvaigznes. Piemēram, viens no atklājumiem šajā festivālā bija Sergejs Jēgers. Vēlamies, lai jaunie talanti uzmirdz kā zvaigznītes un visiem ir brīnumi – no kurienes tāds uzradies. Cilvēki nāk uz koncertiem un nezina, kādi pārsteigumi gaidāmi. Arī mūziķi ne tikai paši uzstājas, bet arī klausās un iepazīst citus jaunos talantus.”
Rekorda cienīga akcija ir arī skrējiena – soļojuma organizēšana, kas aizsākta šogad, bet plānota līdz skolas simtgadei. “Mūzika un sports ir savienojami. Vajag izkustēties, lai domas uz brīdi ir citur un asinis labāk riņķo.”
Valmieras Mūzikas skolas 95.jubilejas noslēguma koncerts notiks 6.novembrī, plkst.19 Valmieras Kultūras centrā.
