Domnīcas mērķtiecīgai izaugsmei CERTUS valdes priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis, uzstājoties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Vidzemes nodaļas 2016.gada noslēguma pasākumā, dalījās ar savām pārdomām par investoru piesaistes iespējām reģionos.
Pēc Pasaules bankas novērtējuma, Latvijā ir 14. labākā uzņēmējdarbības vide pasaulē. Latvija ieņem 6.vietu ES dalībvalstu vidū, novērtējumā piekāpjoties Dānijai, Apvienotajai Karalistei, Zviedrijai, Igaunijai un Somijai. Taču valsts iekšzemes kopprodukta izaugsmi ap 3% gadā (2016.gads) nevar uzskatīt par ekonomisko brīnumu. Tas apliecina, ka politika, kas ir vērsta tikai uz biznesa vides formālu uzlabošanu, nav pietiekami efektīva.
CERTUS ir veicis tautsaimniecības nozaru analīzi, lai saprastu, kādas ir Latvijas ekonomikas priekšrocības un stiprās puses. Mūsu pirmais secinājums – ir nepieciešams skaidri nodalīt Rīgu no reģioniem. Salīdzinot ar galvaspilsētu, reģionu ekonomika galvenokārt balstās uz trim nozarēm: apstrādes rūpniecību, bioekonomiku jeb lauksaimniecību un iekšējo tūrismu. Savā komentārā es vēlos apskatīt tieši apstrādes rūpniecību, kurai ir potenciāls piesaistīt ārvalstu investorus.
Runājot par to reģionu kontekstā, mēs valstī redzam dažus veiksmes stāstus, kā notiek atbalsts investīciju piesaistei. Neskatoties uz politiskām simpātijām vai antipātijām, viens no veiksmes stāstiem ir Ventspils. Ja mēs vērtējam, cik daudz investīciju piesaistīts pēdējo gadu laikā, tas ir diezgan iespaidīgi. Tādēļ rodas jautājums, kādā veidā Ventspilij tas ir izdevies. Manuprāt, galvenā atbilde ir industriālā zona. Līdzīgi tas ir arī Liepājā un Jelgavā. Tādēļ uzskatu, ka industriālās zonas ir jāveido katrā lielākā Latvijas pilsētā, tostarp Valmierā, kur tas jau arī tiek aktīvi darīts. Tāpat būtu nepieciešams izveidot grantu fondu, ko varētu operatīvi izmantot, ja kāds ārvalstu investors izrāda interesi par ienākšanu Latvijā.
Mūsdienu pasaulē nepietiek pateikt, ka esam atvērti ārvalstu investīcijām, ka mums ir lieliska biznesa vide un labi izglītots darbaspēks. Tie ārvalstu investori, kuri apsver iespēju pārcelt daļu no sava biznesa uz citu valsti, izvērtē dažādas iespējas. Latvija nav vienīgā valsts. Investors izvērtē, kura no valstīm piedāvās labākus noteikumus, tādēļ to starpā notiek konkurences cīņa. Daudzas valstis piedāvā pamatkomplektu: zemes gabals, elektrības pieslēgums, ceļi, telekomunikācijas u.c. Bez šāda pamatkomplekta investori pat neizskatīs piedāvājumu. Taču pat ar šo komplektu bieži vien nav pietiekami, tādēļ cīņā par investīcijām valstis iet vēl tālāk – investoriem tiek piedāvāti granti noteiktas naudas summas apjomā. Piemēram, nesen kāda liela informācijas tehnoloģiju kompānija apsvēra iespēju pārcelt dažus simtus programmētāju uz Latviju vai Igauniju. Kompānija izvēlējās Igauniju, jo tā apsolīja pusmiljona eiro grantu. Tāpat bieži vien investora piesaistei uz zemes gabala tiek uzbūvētas ēkas. Labā ziņa ir tā, ka līdzekļus industriālo zonu attīstībai ir iespējams iegūt no Eiropas Savienības fondiem.
Pēdējos 25 gadus esam dzīvojuši liberālas ekonomikas apstākļos. Daudzu attīstīto valstu valdības uzskatīja, ka viņu uzņēmēju biznesa pārcelšana un Ķīnu, Meksiku, Austrumeiropu un citām lētāka darbaspēka valstīm ir normāla parādība. Tagad mēs redzam pirmās pazīmes tam, ka šī politika vairs netiek atbalstīta. Piemēram, jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps asi iestājas pret darbavietu pārcelšanu uz citām valstīm. Iespējams, ka samērā drīz šāda politikas maiņa notiks arī citās attīstītajās valstīs. Mēs nevaram būt droši, ka potenciālās iespējas piesaistīt ārvalstu investorus pēc pieciem gadiem būs tikpat lielas, kā tas ir tagad. Tādēļ jārīkojas jau tagad.
