Reaģējot uz Rīgas Dzemdību nama ārstu un vecmāšu aktivitātēm un protestiem, vēlamies paziņot, ka atbalstām kolēģu izvirzītās prasības un pievienojamies tām.
Mēs vēlamies informēt jūs par situāciju mūsu nozarē Vidzemes slimnīcā, jo tā ir pietuvojusies kritiskajai robežai.
Vidzemes slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļa apkalpo gan akūtās, gan plānveida pacientes no visa Vidzemes reģiona, tajā skaitā arī augsta riska grūtnieces un priekšlaicīgas dzemdības. Gadā pieņemam virs 1100 dzemdībām, dzemdību skaitam ir tendence pieaugt. Operatīvo dzemdību skaits (ķeizargrieziens, dzemdības ar vakuumu) sastāda 33,33%.
Dzemdības bez papildus manipulācijām (indukcija, stimulācija, plīsumu sašūšana, placentas manuāla atdalīšana u.c.) 2016. gadā sastādīja tikai 10,27% no kopējā dzemdību skaita, kas norāda uz nepieciešamību pastiprināti rūpēties par grūtniecēm, dzemdētājām un jaunajām māmiņām. Bez tam jaundzimušie netiek pieskaitīti kopējai nodaļas noslodzei, lai gan viņu aprūpē (gan medicīniski, gan praktiski) bieži iesaistās arī vecmātes.
Ārsti bez dienas darba stacionārā nodrošina nepārtrauktu neatliekamo palīdzību darbadienās, brīvdienās un svētku dienās. Tiek nodrošināts arī otrs ginekologs mājas dežūrā, kas sniedz palīdzību nepieciešamības gadījumā vakara un nakts laikā, kā arī brīvdienās un svētku dienās. Vidzemes slimnīcā patreiz dežūras darbu palīdz nodrošināt divi dzemdību un ginekoloģijas specialitātes rezidenti.
Ārstu un vidējā personāla slimības gadījumā ir grūti nokomplektēt dežūrgrafiku un nodrošināt nodaļas nepārtrauktu darbību. Vairums personāla strādā vairākās darba vietās un nav iespējams neparedzētas situācijas gadījumā pēkšņi mainīt sava darba jau tā intensīvo grafiku. Nodrošinot ikgadējo atvaļinājumu, personāls nav brīvs savā izvēlē, jo vienlaicīgi atvaļinājumā var doties ne vairāk kā 2 vecmātes un 1 no stacionāra ārstiem. Sevišķi sāpīgi tas izjūtams vasaras periodā.
Augstā atbildība un zemais atalgojums liek justies profesionāli nenovērtētiem. Paaugstinātas spriedzes apstākļos rodas pārdegšana, palielinās nervozitāte un rodas nevajadzīgi saspīlējumi.
Šobrīd, lai nopelnītu atalgojumu, ar kuru var uzturēt ģimeni, nepieciešams strādāt daudzas virsstundas, turklāt, ja tas netiks darīts, nodaļas darbs netiks nodrošināts nepārtrauktā režīmā. Tas apdraudēs palīdzības sniegšanu Vidzemes reģiona grūtniecēm un dzemdētājām. Vienlaikus tas ir arī laiks, ko mēs esam spiesti atraut savām ģimenēm un bērniem, lai nodrošinātu palīdzības sniegšanu sievietēm tad, kad tas ir kritiski svarīgi.
Vidzemes slimnīcas devīze ir “Drošākais atbalsts Jūsu veselībai Vidzemē!”, slimnīcas vērtības ir augsti kvalificēts personāls, apmierināts pacients un droša vide. Lai šīs vērtības realizētu dzīvē personālam ir jājūt novērtējums valstiskā līmenī gan emocionāli, gan finansiāli. Tādēļ prasām nodrošināt adekvātu, konkurētspējīgu atalgojumu stacionārajā medicīnā.
Atbalstu mūsu mediķus! Par viņu profesionālo un iejūtīgo attieksmi ir nācies pārliecināties personīgi :)
Interesanti, ka algu pielikumu prasa tikai ārstiem un vecmātēm, bet kur tad sanitāru atalgojums? Viņām nav ģimenes, bērni, kuri jāuztur?
Lai izdodas kaut ko panākt, no sirds novēlu!
Cik man, un maniem radiem, nācies pabūt Vidzemes slimnīcā,tad attieksme pret cilvēkiem ir vienkārši briesmīga. Tāds personāls vispār nav pelnījuši nevienu lieku centu klāt pie savām algām.
Ne jau visi darbinieki ir briesmigi.Pati guleju stacionar.Bija ari darbinieki kas radija labu noskanojumu visu dienu.Komunikacija, smaids un palidziba no sirds ir jutama kados tomer.
Piekrītu maksaaju vecmātei uz rokas naudu bez līguma un tikai tad sagaidīju labvēlīgu attieksmi. ..protams bija darbinieces jaukas bet pārsvarā traki gaaja…attieksme drausmīga žēl ka tā
Un kad pati dzemdēju nepārspīlējot veselu nedēļu bijām tikai 3 dzemdētajas tas ir rādītājs par to kādēļ sievietes neizvēlas Cēsu dzemdību nodaļu diemžēl vai par laimi
SIA „CĒSU KLĪNIKA” , Reģ. Nr. 44103057729– aicina darbā medicīnas māsu
darbam
· ķirurģijas nodaļā,
· neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas nodaļā
Klīnika piedāvā:
– Vērtīgu pieredzi un dinamisku darbu;
– Profesionālus un draudzīgus kolēģus;
– Stabilu atalgojumu un sociālās garantijas.
Prasības:
– Medicīnas māsas izglītība (profesionālā 1.līmeņa augstākā izglītība vai profesionālā izglītība),
– Reģistrācija ārstniecības personu reģistrā;
– Sertifikāts vēlams specialitātē;
– Precizitāte darba pienākumu veikšanā;
– Valsts valodas zināšanu saskaņā ar Valsts valodu likumu (latviešu valoda – augstākā pakāpe);
– Prasme strādāt patstāvīgi un komandā.
Darba pienākumi:
– Darbs vienas slodzes apjomā uz nenoteiktu laiku;
– Darba laiks: dienas un / vai maiņu darbs saskaņā ar darba grafiku.
Darba slodze: – 1,0 slodze.
Darba vieta: – SIA „CĒSU KLĪNIKA”, Slimnīcas iela 9, Cēsis, LV-4101.
Darba veids: – Darba līgums uz nenoteiktu laiku.
Atalgojums : stundas likme sākot no EUR 2,56
Vai šīm māsiņām arī nevajadzētu pieprasīt lielāku atalgojumu?
ATBALSTU MED PERSONĀLU.
ĻOTI NESMUKI, KA MINISTRE PASAKA, KA VIŅIEM JASTRĀDĀ VIENALGA, JO VIŅI NEDRIKST RISKĒT AR CILVĒKU DZĪVĪBĀM.
Sanāk, ka vini neko nav pelnijusi un ministre spekulē, lai tik izvairītos no protestiem. Fuj.
Kā tad..attieksme,izpalīdzība utt…uz pirkstiem var saskaitīt profesionālos ārstus,medmāsas un aprūpētājus!Strādā no rīta līdz vēlam vakaram???Kad??Ja aizbrauc uz slimnīcu un jāgaida vismaz līdz rītam kāds speciālists..grūtnieces no raksta spriežot par daudz parādās..par daudz problemātiskas dzemdības un ķeizari?To pašu nespēj līmenī noturēt..ğimenes palātas maksā lielu naudu bet iekasē pa pirmo un pēdējo dienu dubultā..nāk nākamā meitene un atkal maksā kaut gan tā kura izrakstījās jau samaksāja visu dienas maksu..bezkaunīgi!!!Jāsakārto vispirms iekšējās problēmas un tad jākārto naudas lietas!!!!
Interesanta statistika par operatīvajām dzemdībām un par tām tik ļoti niecigajām sakita ziņā, kurās netiek lietota stimulācija utml. Nepacietība un steiga ir pamats biežajai stimulācijai, vajaga vai nevajaga, un tālāk pa ķēdīti jau viss pārējais – plīsumi, vakuums un dažreiz arī ķeizargrieziens. Par atalgojumu, protams, necienīgi zems, bet nevietā statistiku piesauca. Statistiku lielā skaitā gadījumu veido paši mediķi, viņu rīcība.
Piekrītu
Atbildība jāuzņemas Uģim Muskovam ar savu komandu par visu, kas notiek slimnīcā. Par attieksmi pret med. personālu, jāparaugās cik jauni (gados) dakteri, med. māsas nāk strādāt. Ja nenāk, tad padomāt, kā paturēt jau esošos kadrus, vai ir viss izdarīts, lai viņi varētu normāli strādāt, vai katram ir savs dators, kur ievadīt pēc noteikumiem nepieciešamos datus par pacientu, vai daktera datoram ir printeris, t.i., dota iespēja izdrukāt no laboratorijas saņemtos analīžu datus u.c. Tie nu ir tādi sīkumi, ko es šeit minu, bet… Piemērām, Valmierā pēdu kabinets nestrādā jau pusgadu, diabēta slimniekiem jābrauc uz Cēsīm vai Smilteni – vai tas nav tā kā dīvaini? Cēsīs ir, bet Valmierā nē?
Tieši dēļ perinetālās aprūpes centra pirms 13 gadiem izvēlējos dzemdēt Valmierā. Nožēloju vēljoprojām- ikreiz kad atceros! Tās bija otrās dzemdības, šoreiz nācās pielietot stimulāciju.. Process sākās, bet dzemde nevērās vaļā.. ārsti vnk atsaldēti staigāja garām, iesūtīja praktikantu ar trīcošām rokām.. Pilnīgs murgs.. Labāk būtu dzemdējusi Cēsīs, kur katru pacientu uzskata par cilvēku- šajos brīžos pat par diviem un sniedz cilvēcisku aprūpi un atbalstu. Par Valmieru ne tikai man dzemdībās bet arī no citiem kaut sākot ar uzņemšanu ļooti sliktas atsauksmes. Vīzdegunīgi. Nav pelnījuši pat to algu ko saņem!
Varu teikt tikai to labāko par Vidzemes slimnīcas Dzemdību nodaļas kolektīvu! Savās nesen notikušajās pirmajās dzemdībās saņēmu laipnu un atsaucīgu attieksmi. Protams, ļoti svarīgi ir tas, ar kādu attieksmi pacients vēršas pie speciālistiem – kāda būs Tava attieksme, tādu arī saņemsi pretim.
Piekrītu. Es arī varu teikt visu to labāko par Dzemdību nodaļas kolektīvu 1970.gadā. Tās man bija pirmās dzemdības, vecmāte gulēja blakus gultā pirmsdzemdību palāta. Kad sāku skaļāk vaidēt un viņa saprata, ka “nupat būs”, tad pamodināja pārējos kolēģus un es devos dzemdēt. Dzemdības pieņēma izcila vecmāte Bērziņa, kura pieņēma manas mātes dzemdībās manu māsiņu 1953.gadā. Atceros, kā viņa ar mani runāja, ko jautāja, tikai tad, kad mans dēliņš piedzima un viņa pateica, ka viss ir lieliski – pat neviena plīsuma, es jutos laimīga. Nākošā dienā nāca pie manis palātā un mācīja, ko vajadzētu darīt ar krūtīm, lai būtu piens. Lūk, tādas vecmātes mūsdienās – 1970.gadā!