Lasīšanas laiks: 3 min
Tie, kas seko līdzi mūziķa un dziesminieka Kārļa Kazāka gaitām, zina, ka jau 15. gadu un 16. reizi notiek Velomūzikas ceļojums, kad koncerts tiek dāvāts ziedojumā pret naktsmājām. Šogad mūziķu ceļi un takas atkal iegriezušās Vidzemes pusē, kur septiņās dažādās pieturvietās skan mūzika. Pirmais koncerts izskanēja Madonas novada Sāvienā, bet muzikālais velo piedzīvojums noslēgsies Rūjienā, savukārt vakar, 30.jūnijā, dziesmas un sarunas raisījās Zilākalna stacijā, kur mūziķus un koncerta apmeklētājus viesmīlīgi uzņēma šīs ēkas saimnieki Māra un Ģirts.
Kā atzīst Kārlis, katrs brauciens, katra vieta un koncerts ir citāds, bet vienmēr visu sasaista kopābūšanas jēga – kopā mēs uzdrīkstamies to, ko vienatnē nedarītu, kopā varam vairāk un labāk (pat purvus pārbrist ar velosipēdiem rokās!). Šajos gados ir iepazīti Latvijas novadu ļaudis un raksturi, par ko Kārlim vienmēr ir ko pastāstīt. Klausītājus apbur viņa balss tembrs un humora izjūta. Viņi ir gaidīti. Savējie pie savējiem. Kārlis dalās pārdomās arī par cilvēcību, sirds siltumu un izpalīdzību, ar ko viņi vienmēr ir sastapušies. Ir tik patīkami, ja karstajā vasaras dienā ceļotājiem kāds vienkārši tāpat pieved klāt aukstu saldējumu! Liels paldies arī velomeistaram Mārim, kas Vidzemes pusē vienmēr ir gatavs atrisināt tehniskās problēmas.
Zilākalna stacijā šoreiz uzstājās trio, jo dažiem dalībniekiem bija citi darbiņi. Kārlim abās pusēs muzicēja divas dāmas – aktrise Karīna Tatarinova un mūziķe Maija Ušča. Karīna Tatarinova kādā koncertā bijusi pārsteigta, ka viņu atpazīst ne tikai pēc seriāliem “Likteņa līdumnieki” un “Viņas melo labāk”, bet arī pēc mūzikla “Autoplanēta”.
Zilākalna stacija Māras un Ģirta īpašumā nonākusi salīdzinoši nesen – 2023.gada janvārī. Te daudz jau ir izdarīts, bet ļoti daudz darba vēl priekšā. Ģirts neslēpj, ka velomūziķu ierašanās paātrinājusi izdarīt vēl kādu darbiņu – ierīkot dušu. Viņš bija pārsteigts par kuplo koncerta apmeklētāju pulku – vairāk nekā 150 klausītāju! Kā Zilākālna iedzīvotāji gan atsaucās tikai trīs, pārsvarā bija interesenti no Valmieras un tuvākās apkārtnes.
Šajā vakarā atbraukušie viesi varēja iepazīties arī ar Zilākalna stacijas vēsturi – pagalmā bija izvietoti lieli statīvi ar seno laiku fotogrāfijām un informāciju par šaursliežu dzelzceļu Ainaži-Valmiera-Smiltene, te varēja iepazīties arī ar vēsturnieces Inetas Amoliņas pētījumu “Pa bānīša takām” un grāmatu “Nākamā pietura – mājas” (2019). Tajā Elīna Kursīte un Liene Millere apkopojušas stāstus par vairāk nekā 200 slēgtajām dzelzceļa stacijām, par to, kā ēkas turpina savu dzīvi ar vai bez tās iemītniekiem.
Pusotru stundu garajā koncertā skanēja Velomūzikas himna, “Pie Dieviņa gari galdi”, dziesma lībiešu valodā, “Māte savas meitas sauca” un citas, bet noslēgumā, protams, dziesma par balto kaijiņu debesīs, kurai vārdus la-la-la sarakstījis pats Kārlis (sapratīs tie, kas bijuši koncertos, pazīst Kārli un viņa pašironiju)…
Rāmi, lēnām, rāmi, lēnām – tā dziesmas vārdiem varētu raksturot šo vakaru. Dziesmas, sarunas, saulriets, pāri labības laukiem redzamais Zilaiskalns, sirdsmiers un gaišums.
Jādomā, ka Zilākalna stacija ir nonākusi pareizajās rokās, un šis koncerts ir tikai aizsākums daudziem citiem kultūras pasākumiem. Tāpat gribētos cerēt, ka arī Kārlis turpinās aprakstīt savus un līdzbraucēju ceļojumus un grāmatai “Sākums mūs atrod pats” kādreiz būs turpinājums.
Bet šovakar – Rūjiena un rūjienieši/rūvenieši , saturieties! Velomūzika ir ceļā pie jums!
