Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas jauno skolotāju ugunskristības (1)

Lasīšanas laiks: 5 min

“Audzēkņi mūs uztver kā mammas, vecākās māsas vai draudzenes,” stāsta Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas jaunās skolotājas Marta un Elīna, kuras skolā strādā tikai nedaudz ilgāk par gadu.

Elīna Vīre ir sociālā pedagoģe un 7.klases audzinātāja, savukārt Marta Empele ir sporta skolotāja. Arī viņai uzticēta audzinātājas loma vienā no 7.klasēm. Abas skolotājas nudien šķiet jaunas un harizmātiskas. Vecuma starpība starp skolēniem un audzinātājām ir nieka 10 gadi, taču tas netraucē viņām veiksmīgi vadīt savas audzināmās klases.

Abu meiteņu stāsti par gūto pieredzi un ceļu līdz Valmieras Pārgaujas ģimnāzijai ir diezgan atšķirīgi.

“Jau skolas laikā man nepadevās eksaktie priekšmeti. Esmu vienmēr bijusi orientēta uz komunikāciju un saskarsmi ar cilvēkiem. Līdz ar to sākotnēji vēlējos studēt psiholoģiju. Tomēr šis lauciņš vairāk iekļauj sadarbību ar pieaugušiem indivīdiem, bet es vēlējos darboties tieši ar bērniem. Tā izvēlējos studēt sociālo pedagoģiju Latvijas Universitātē. Jāatzīst gan, ka tikai studiju laikā tā patiesi sapratu, ko tieši nozīmē sociālā pedagoģija. Pēc studijām skaidri zināju, ka vēlos pārcelties atpakaļ uz dzimto Valmieru, jo darbs Rīgā nesaistīja. Taču atrast darbu Valmierā bija visai grūti, jo mana izvēlētā profesija ir ļoti šauri specializēta. Pēc gandrīz gada ilgiem meklējumiem biju nolēmusi doties uz ārvalstīm, taču zvaigznes sastājās tā, ka varēju palikt Latvijā un mans tālākais dzīves ceļš atveda tieši uz šo skolu”, stāsta Elīna.

Savukārt Marta ir studējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un ieguvusi divas kvalifikācijas – vadītājs sporta jomā un sporta skolotājs.  “Jau prakses laikā apjautu, ka es varētu strādāt skolā ar jauniešiem. Pēc studijām uzsāku darbu Valkas novadā mazā skolā, kur pasniedzu bērniem sporta stundas tikai divas reizes nedēļā, tāpēc neveidojās piederības sajūta skolai, kas ir būtisks pedagoga darba aspekts. Tad draudzenes mamma atsūtīja man vēstuli, kurā bija minēts, ka Valmieras Pārgaujas ģimnāzija meklē sporta skolotāja aizvietotāju. Pēc veiksmīgām pārrunām pārcēlos uz Valmieru un sāku strādāt šeit”.

7.b klase kopā ar audzinātāju Martu (pirmajā rindā no kreisās) “7.klašu iepazīšanās dienā” jeb iesvētībās.

Pēc veiksmīga mācību gada noslēguma skolas vadība Martai piedāvājusi kļūt par klases audzinātāju, bet Elīna pati paudusi vēlmi uzņemties atbildību par kādu no klasēm. “Ģimnāzijas direktore ir ļoti drosmīga, piedāvājot uzņemties klases audzinātāja pienākumus, lai gan skolā strādā pedagogi ar daudz lielāku pieredzi, kuriem šis darbs padotos labāk, īpaši, ņemot vērā, sarežģīto pusaudžu vecumu audzināmajiem jauniešiem. Tomēr mums tika dota iespēja, neskatoties uz pieredzes trūkumu”, norāda Elīna.

Pavadītais mācību gads abām skolotājām esot bijis raibs, par garlaicību sūdzēties nevarot. Katra diena esot kā pārsteigums, jo nevar zināt, ko audzēkņi būs sastrādājuši, kamēr audzinātājas ierodas skolā. Pieredze trūkuma dēļ, reizēm pedagoģes apmulstot par to, kā organizējams darbs klases stundās, vai arī par to, kā pareizāk rīkot un vadīt ekskursijas. Taču pēc padoma varot vērsties pie direktora vietnieces audzināšanas darbā Ilvas Lakučas vai arī pie nozīmētajām krustmātēm jeb pieredzējušajām skolotājām. “Lūdzam padomu krustmātēm, kā arī bieži vien apspriežam savas idejas viena ar otru. Mums abām viss notiekošais ir jauns, un tas tuvina. Tāpēc bieži vien abas satiekamies un izrunājam piedzīvoto”, stāsta Marta.

Elīna ar audzināmās klases meitenēm sacensībās “Ledus gladiatori”

Jaunās pedagoģes norāda, ka jaunieši tās vairāk uzver kā vecākās māsas un lepojas par to, ka viņiem ir tik jaunas audzinātājas: “Es ļauju audzēkņiem uzrunāt mani uz “tu”, taču paliekot pie tā, ka esmu viņu skolotāja. Vienlaikus cenšos mācīt to, ka mēs visi esam vienota komanda, neuzsverot savu pārākumu. Audzēkņi izdomā dažādas idejas, taču jāsaprot, ka gala vārds tomēr pieder man. Ar katru no skolēniem attiecības nosaka ģimenes apstākļi un sociālais fons. Dažiem es esmu skolotāja, citiem vecākā māsa, bet vēl kādam – mamma,” stāsta Elīna.

Marta atklāj, ka viņas attiecības ar audzināmo klasi ir čomiskas, jo skolēni viņu uztver kā draugu. Marta ērti jūtas šajā lomā, jo skolēni saprot spēles noteikumus un līdz šim nav pārkāpuši noteiktās robežas. Marta lieki nepārdzīvo par dažādām konfliktsituācijām un mierīgi uztvert notiekošo. Savukārt Elīna raksturā esot emocionālāka un pedantiskāka, tāpēc vairāk uztraucoties. Taču abas skolotājas viena otru uzmundrina un atbalsta, veidojot lielisku komandu. Bieži vien nākas arī radīt kopīgas idejas, jo jaunieši sagaidot no audzinātājām iniciatīvu un lieliskas vadīt prasmes: “Šķita, ka audzēkņi paši izdomās ko un kā vēlas darīt gan pasākumos, gan klases ekskursijās, taču tas vairāk attiecas uz vidusskolēniem. Mūsu audzināmie jaunieši ir tajā vecumā, kad viņi vairāk sagaida iniciatīvu no skolotājiem, tāpēc mums allaž ir jābūt radošām un aktīvām,” norāda Elīna. Skolotāja atzīst, ka ekskursijas un citi pasākumi ļoti saliedē klasi, jo tajos skolēni pārtop par vienu veselu kolektīvu. Šādos pasākumos varot pamanīt labus kolektīva līderus, ar kuriem pēc tam var sadarboties un uzticēt dažādus organizatoriskus pienākumus. “Pārgaujas skolēnus var raksturot kā erudītus, radošus un aktīvus. Vienmēr tie iesaistās dažādas aktivitātēs un neatsaka palīdzību”, norāda Marta.

Abas pedagoģes ir iemīļojušas Valmieru, taču Marta kādreiz vēlētos atgriezties savā dzimtajā pusē Valkā, kur ir viņas ģimene un draugi, tomēr savu darbu ģimnāzijā viņa vēlas turpināt, jo tas esot interesants un aizraujošs. Skolotāja profesiju abas pedagoģes uztver ne tikai kā darbu, bet arī kā dzīves aicinājumu. “Jaunieši prasa daudz enerģijas, bet, vienlaikus, viņi arī iedvesmo ar saviem panākumiem vai, paveicot ko negaidītu un patīkamu,” atzīst Elīna.

Marta un Elīna atturējās apspriest algu jautājumu un citas izglītības sistēmas problēmas, norādot, ka cenšas koncentrēties uz pozitīvo. Abas skolotājas ir gandarītas par iespēju strādāt tieši Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.