Lasīšanas laiks: 4 min
Sestdiena pilsētā bija lietaina, aiz Valmieras Integrētās bibliotēkas (VIB) logiem pavērās skats ar pelēcīgu Gauju un mazliet dzeltēt sākušiem kokiem, bet telpā bija jūtams gaišums, ko ar savu klātbūtni ienesa rakstniece un nu jau arī māksliniece Laima Kota.
Afišā par tikšanos ar Laimu Kotu lasāms – „Ar otu un grāmatu”. Bet pasākuma gaitā Laima stāsta arī par savu ģimeni, vecākiem, bērniem, krūmmellenēm, šķiršanos un dzīvi Turcijā, par vīra „Tūkstoš un vienas nakts” grāmatu kolekciju un daudz ko citu.
Domājot par Laimu, nejauši rodas salīdzinājums ar gājputniem, kas pavasarī atlido, bet rudenī dodas projām. Rakstniece šogad uz Latviju atlidojusi 16.aprīlī, bet šodien dodas atpakaļ uz Turciju. Interesants fakts no biogrāfijas – viņas ir trīs māsas, un visām vīri ir ārzemnieki. Kur ir viņas mājas, kur jūtas labāk? To rakstniece nevar pateikt, jo dzīve Turcijā un dzīve Latvijā ir tik atšķirīga! Un viņa pastāsta piemēru par iepirkšanos „Depo”, kad iepirkuma ratos likusi visu nepieciešamo un pati arī samaksājusi, par ko vīrs uz viņu apvainojies. Turcijā viņa nekad tā nedarītu. Interesants ir arī Laimas iepazīšanās stāsts, kad viņa no Rakstnieku savienības devās uz Stambulu kā 2010.gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Toreiz Laimai par turkiem bijuši savi stereotipi – viņi zog baltās sievietes un jāj ar kamieļiem!…
Plkst. 11.00 sākas stāstījums par grāmatām, to tapšanu. Laima tā īsti nemin nevienu grāmatas nosaukumu, vien dalās atmiņās par rakstīšanas gaitu un meklējumiem. Viņas domu lidojums laižas no vienas grāmatas pie nākamās: „Mīla. Benjamiņa”, „BrāliBrāli”, „Istaba”, „Mierielas vilkme” (Laimas versija bijusi „Mierielas efekts”). Kad Gundegai Repšei radās ideja par grāmatu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, rakstnieki vilkuši lozes, un Laima izvilkusi perestroikas laiku – tā tapa romāns „Istaba”. Savukārt romāns par Anšlavu Eglīti („Cilvēks ar zilo putnu”) tapis tikai ar trešo piegājienu, pirmie divi mēģinājumi aprāvušies ap simto lapaspusi. Šajā laikā rakstniece sapratusi, kāds ieguvums un nenovērtēta lieta ir e-grāmatas un e-katalogs, jo par Anšlavu Eglīti izlēkuši tūkstošiem rakstu! Ko jaunu gan viņa varētu uzrakstīt? Laima izlemj rakstīt romānu par laiku, kas Anšlava Eglīša biogrāfijā minēts ar vienu teikumu – piecus gadus pavadījis Vācijā.
Kad pirmā tikšanās daļa iet uz beigām, ap rakstnieci pulcējas lasītāji, lai vēl uzdotu interesējošus jautājumus un saņemtu autogrāfus līdzi paņemtajās grāmatās. Starp tām ir arī „Šampinjonu derība”, kad rakstnieci vēl pazinām kā Laimu Muktupāvelu.
Pēc nelielas atpūtas pauzes seko otrā daļa – ar otu. Laima ir pārģērbusies, un viņai mugurā ir īsts mākslas darbs ar stilizētiem putniem, ko pati izšuvusi. Laimas stāstījums ir tik bagātīgs ar informāciju, ka nākas to paātrināt, lai visus neieslēgtu bibliotēkā. Viņas prezentācijas nosaukums ir „Miniatūru glezniecība… ļoti lielā īsumā”, bet vai gan divās stundās var izstāstīt šīs mākslas vēsturi no Bizantijas laikiem līdz mūsdienām?!
Ar lielu aizrautību Laima stāsta par mākslu, kas bieži vien ir ietilpināta 15 x 20 centimetru lielā laukumiņā, šajās miniatūrgleznās nav ne ēnu, ne perspektīvas, nav tuvāku un tālāku objektu. Viss ir detalizēti izstrādāts un viss ir svarīgs, jo Allāhs visu radījis un viņš visu redz! Gleznās lielāks un pamanāmāks ir vienīgi sultāns.
Laima stāsta par kanona likumiem, brīnumputnu Simurgu, par sultāniem, dervišiem, kaligrāfiju, Topkapi muzeju, ebru gleznošanas tehniku, hodžu jeb savu skolotāju. Lai studētu miniatūru glezniecību, Laima četras dienas nedēļā divas stundas devusies ar kuģīti uz mācību vietu un tad atkal divas stundas atpakaļ. Darbs pie vienas glezniņas ilgst 5-6 mēnešus, jo nogurst gan acis, gan roka.
Vēl viens Laimas Kotas darbs ir tulkošana. Ap Ziemassvētku laiku latviešu valodā gaidāma turku rakstnieka Orhana Pamuka grāmata „Mans vārds ir Sarkans”. Laima ceļas ļoti agri un uz 10 stundām Youtubē fonam uzliek putnu dziesmas. Laimai nav jādomā par maizi un jumtu virs galvas, jo par to domā vīrs. Viņa priecājas, ka var darīt to, kas viņai patīk.
