Lasīšanas laiks: 4 min
Piektdien, 31.oktobrī, Valmieras Integrētajā bibliotēkā pulcējās interesentu pulciņš, lai satiktu rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Viktoru Kalniņu, kas visiem pazīstams ar vārda saīsināto versiju – Viks. Lai arī dzimis un audzis rīdzinieks, jau 36 gadus viņš dzīvo mūspusē – Dikļu pagasta “Medniekos”, Dikļos ierīkots arī Vika pasaku parks. Lieliem burtiem Vika vārdu var ierakstīt bērnu literatūrā, arī pieaugušajiem lasītājiem izdotas daudzas grāmatas. Vika un viņa brāļa Imanta Kalniņa dziesmas pazīstamas jau vairākās paaudzēs – tas ir nozīmīgs devums Latvijas kultūrai. Šī gada 1.apīlī Vikam apritēja 86 gadi, bet īpaši svarīgs datums bija 4.maijs, kad Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs dzejniekam pasniedza valsts augstāko atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni.
Grāmatai “Abi/Divi” dots apakšvirsraksts: koncerts domai, zilbei un intonācijai. Varbūt tāpēc piektdienas vakarā Viks nebija viens. Viņi bija divi. Abi divi. Dzejnieks un viņa mazā meitiņa Santa, kas ar saviem elektriskās vijoles aranžējumiem lika vibrēt arī klausītāju dvēseles stīgām. Kā vēlāk savu grāmatas nosaukumu skaidroja pats dzejnieks, ne katri divi ir abi divi. Pēc skaita ir divi, bet vai abi divi?
Vai divi un abi ir
vienādas vērtības?
Tu un es – mēs esam divi
vai abi? Vai tie ir
sinonīmi?
Šajā vakarā gan to droši varēja apgalvot – jā, viņi ir abi divi, kas viens otru lieliski papildina. To apliecināja un novērtēja arī Santa: Es esmu daļa no viņa, un viņā ir daļa no manis.
Grāmatnīcu plauktos un bibliotēkās krājums ir labi pamanāms – koši zilzaļo vāku un vārdus “Abi” un “Divi” šķeļ zibens – gluži kā uz brīdinājuma zīmes “Bīstami, elektrība!” (mākslinieks Ivo Grundulis). Vai lasīt šo Vika krājumu būtu bīstami? Vai šķirot lappuses, elektrība sit pa pirkstiem? Nē, tik traki gan nav, bet Vika dzeja liek domāt, uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes jāmeklē katram pašam. Kas savieno garu un miesu? Vai gars un dvēsele ir sinonīmi? Cik viss ir viss? Ko iesākt ar neveiksmīgu mīlestību?… Kā vēlāk atklāj Viks, grāmatas vāka noformējuma ideju viņš aizguvis no austrāliešu grupas “AC/DC” logo.
Jāteic, ka varbūt pavisam drīz šī grāmata būs retums, jo izdoti vien 300 eksemplāri. Pasākuma vadītāja Anita Apine sauc atbalstītājus: Valmieras novada dome, Valmieras novada fonds, Valmieras Zonta klubs, Valmieras bibliotēka. Finansiālais atbalsts saņemts arī Vidzemes plānošanas reģiona īstenotās programmas “Vidzemes kultūras programma 2025” ietvaros, kas tiek realizēta Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”. Lai līdz galam varētu realizēt grāmatas izdošanu, bija nepieciešami arī ziedojumi, un apmēram 20 cilvēki piedalījās pūļa finansējumā.
Piektdienas vakarā Valmieras bibliotēkā ciemojās vēl daži svarīgi cilvēki – dzejniece, tulkotāja un redaktore Ingmāra Balode un izdevniecības “Pētergailis” vadītāja Inguna Cepīte. Ingmāra atcerējās, ka ar Vika darbiem pazīstama no bērnības un bija gandarīta, ka jaunajā krājumā varējusi ielūkoties jau pašā pirmsākumā, kas sākotnēji bijis dzejnieka ar roku sarakstīts un pedantiski sanumurēts.
Inguna Cepīte priecājās, ka no daudzajām Vika grāmatām sešas ir izdevis “Pētergailis”, un tās ir bijušas ļoti dažādu žanru grāmatas: Santukam veltītā “Ūdensņuks”, “Pakrastnieki”, romāns “T.Fucktors” un citas.
Šajā vakarā kopā savijās “Betas dziesmiņa” un Santas aranžija britu grupas “Coldplay” dziesmai “Viva La Vida” (no spāņu val. `Dzīvot dzīvi`), te mijās Vika atmiņas par studiju gadiem Rīgā un pavisam nesens kuriozs kaimiņu laikrakstā “Auseklis”, kur Vika jaunai grāmatai piešķirts cits nosaukums – “Abi/labi”… Par šo muzikāli literāro vakaru apmeklētāji noteikti var teikt – abi divi labi.
Grāmatas atvēršanas svētkos Viku bija ieradusies sveikt Valmieras novada kultūras projektu vadītāja Nora Urbāne, Valmieras novada fonda vadītāja Patricija Siliņa, dzejnieces Tamāra Skrīna un Daina Sirmā, Vikam un Santai tuvā latviešu valodas skolotāja Līga Kliesmete, kā arī citi Vika daiļrades cienītāji. Skanēja apsveikuma vārdi, tika lūgti autogrāfi un kopīgi foto ar dzejnieku, bet pasākuma noslēgumā bibliotēku piepildīja dziedātāja un komponista Anša Saukas bass, dziedot par kausu, ko ceļ par rudens lapām, par draugiem un cilvēkiem labiem, par ilgām, kas skan kā vijole – nu gluži kā šajā rudens vakarā…
