Lasīšanas laiks: 9 min
Piektdienas vakarā Valmieras Integrētajā bibliotēkā interesenti pulcējās, lai noskatītos režisores Ivetas Auniņas filmu “Rihards Snikus. Jātnieka balss”. Varbūt kāds to jau bija redzējis 18. novembrī kanālā TV3, tomēr skatīties uz lielā ekrāna un pēc tam tikties gan ar režisori, gan pašu Rihardu un viņa tuvākajiem cilvēkiem ir pavisam cits stāsts.
Dokumentālā filma par Rihardu, viņa slimību, ģimeni un treniņiem nav no vieglajām. Tās laikā bieži jādomā par fiziski veseliem čīkstuļiem, kas nevar vai negrib paveikt elementāras lietas, bet, kā filmā minēja Riharda tuvākie cilvēki, Rihards vienmēr ir pilns optimisma, mērķtiecības un neatlaidības: Es varu, es izdarīšu!
Uz tikšanos ar filmas skatītājiem bija ieradusies režisore Iveta Auniņa, pats jātnieks Rihards Snikus un viņa māsa Elīna Brigmane ar vīru Edgaru. Tikšanās norisinājās bezgala gaišā un sirsnīgā atmosfērā, ar jokiem un smiekliem papildinot vienam otru. Pasākumu vadīja un daudz jautājumu viesiem bija Valmieras bibliotēkas Pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītājai Alīnai Pūcei, bet patiesa interese par Rihardu, sacensībām un ikdienu bija jūtama arī no auditorijas. Publikas iesildīšanai Elīna vispirms uzdeva dažādus jautājumus, lai pārbaudītu, cik uzmanīgi klātesošie skatījušies filmu. Balvā – “Gardu muti” atspirdzinošs dzēriens pudelē ar “Rihards Snikus. Jātnieka balss” etiķeti. Bet vēlāk pa skatītāju rindām apskatei tika palaistas gandrīz puskilogramu smagās medaļas no Tokijas un Parīzes.
Režisore Iveta Auniņa dalās atmiņās par sākumu, kā viņa atrada Rihardu:
2013. gadā studēju žurnālistiku. Pie docētāja Kārļa Streipa bija uzdevums izlozēt tematu, par ko veidot rakstu. Es izvilku lapiņu, uz kuras bija rakstīts “Paraolimpieši”. Likās – ārprāts, kas par tēmu! Ko es darīšu? Tad atradu Paraolimpiskās komitejas mājaslapu, ieraudzīju, ka ir tāds jātnieks Rihards Snikus. Toreiz veiksmīgi izdevās sazināties ar Riharda vectēvu Andreju, kas piekrita intervijai Baldonē. Tapa raksts žurnālam, bet bija sajūta, ka Rihards ir pelnījis ko vairāk – ka par viņu jāuzraksta grāmata vai jāveido filma. Ideja manī dzīvoja ilgu laiku, līdz 2023.gadā iestājos Kultūras akadēmijā, kur bija nepieciešams radošais darbs, un tad uzreiz bija doma par Rihardu un filmu. Desmit gadus nebijām satikušies un tad tikāmies gadu pirms paraolimpiskajām spēlēm. Paldies Rihardam un viņa ģimenei, kas ielaida mani savā dzīvē, jo tas nav viegli. Pirms tam medijos redzēju, ka Riharda vietā daudz runā citi – žurnālisti vai treneri, bet man šajā filmā bija svarīgi, ka Rihards pats izstāsta savu stāstu, pauž savu viedokli, kādi ir viņa izaicinājumi un grūtības.
Ivetas stāstu no savas pozīcijas papildina Riharda māsa Elīna:
Sākumā nedomāju, ka filma būs tik liela mēroga pasākums, ka to rādīs Rīgas kinoteātrī “Forum Cinemas” un kanālā TV3, ka mēs brauksim uz citām vietām Latvijā. Vairāk domāju, ka tas paliks ģimenes vēstures arhīvā un Ivetai kā studiju darbs.
Process bija gan interesants, gan izaicinošs. Parastajai ikdienas rutīnai un darbiem klāt nāca arī šis. Bija jāsaskaņo laiki un filmēšanas vietas, jāpieslēdz mikrofoni. Protams, jutāmies vairāk saspringuši zinot, ka filmē, bet tas bija arī ļoti unikāls piedzīvojums, mūsu ģimenes stāsta iemūžināšana. Vienmēr paliks kadros vecmamma, mirkļi no Parīzes un epizodes, kā mājās visi skatījās televizoru un juta līdzi. Iveta deva šo iespēju paskatīties no dažādām pusēm. Mums trijiem joprojām ir kopīgs čatiņš.
Daži domāja, ka Iveta taisa filmu tikai tāpēc, ka Rihards ir kā garants zelta medaļai. Bet režisore nekādi nevarēja zināt un paredzēt tādus panākumus. Pēc Ivetas uzradās vēl kāda konkurente, kas vēlējās filmēt Rihardu, bet viņai bija jāsamierinās ar atteikumu.
Kā veidojās filma, vai bija vairāki scenāriji, kā filmu uztaisīt līdz galam? Nevarēja jau zināt, būs sasniegumi vai nebūs.
Viens ir tas, kas režisoram ir galvā pirms filmas veidošanas, bet īstenībā filma pārsvarā top montāžā. Bija arī daudz materiālu un interviju, kas palika ārpus kadra. Bija divi paralēlie stāsti: ceļš uz Parīzi, kas veido šo sižetisko līniju, un otrs stāsts – Riharda dzīves spilgtākie notikumi. Pat ja Rihards būtu dabūjis diskvalifikāciju, es tāpat būtu veidojusi filmu par Riharda dzīvi, jo nav svarīgi, ir zelts, sudrabs vai nav nekādas medaļas, svarīgākais ir pats Rihards, jo viņš tik brīnišķīgi iedvesmo citus cilvēkus!
Studiju laikā Ivetai ik pa laikam bijis jāatskaitās, cik tālu tikusi ar filmu. Licies, ka nav drāmas, nav stāsta kulminācijas, jo Rihards visās sacensībās uzvar! Bet drāma ir ikdienas grūtības.
Elīna: Kad 2023.gada septembrī Rihards ar zirgu atgriezās no Nīderlandes, zirgam bija jāiziet rehabilitācija, arī Rihards kliboja. Nebija otra zirga, ar ko trenēties, Rihards nebija bijis zirga mugurā pusgadu. Parīzē līdz brīdim, kad tablo parādījās rezultāts, mēs nezinājām, kā ir startējuši sportisti no citām valstīm. Neviens tā īsti negaidīja zeltu, jo pirms tam gāja kā pa kalniem un lejām, bija diezgan nestabils laiks.
Cik bija dalībnieku, kāda konkurence?
Kādi 18. Parasti šajā sporta veidā ir vairākas lielvalstis: Amerika, Itālija, Francija, Lielbritānija, Latvija…
Kādi ir Riharda nākošie mērķi, nākošās sacensības?
Rihardam tagad ir nopirkts otrs zirgs (tā jau sen bija normāli jābūt). Būs gatavošanās nākošajām olimpiskajām spēlēm, kas notiks Losandželosā 2028.gadā. Otrs zirgs ir pusaudzis, tas arī jāgatavo. Jāiegulda liels darbs un vairāki gadi. Nākamgad ir pasaules čempionāts Vācijā, Eiropas čempionāts. Pēc tam paraolimpiskās spēles būs Austrālijā, tā ka līdz 2032.gadam laiks ir saplānots!
Kā ir ar finansiālo pusi?
Jāšanas sports ir otrais vai trešais dārgākais aiz motosporta. Pirmkārt, jau degviela – vairākas reizes nedēļā, 40 minūtes turp un atpakaļ maršrutā Baldone-Tīraine. Tas ir Edgara pārziņā. Esmu Riharda asistente, un valsts noteiktā asistenta atlīdzību lejam mašīnā. Paldies Dievam, Rihards ir paraolimpiskajā vienībā, tie ir kādi seši sportisti, kas startējuši ar labiem rezultātiem. Tā kā Rihards izcīnīja zelta medaļas, viņam nākamajiem četriem gadiem ir garantēta alga. Valsts nosegs lielos startus – Eiropas, pasaules sacensības, paraolimpiskās spēles. Bet pirms tam pasaules reitingā ir jākrāj punkti, jāpiedalās mačos. Par miljonāriem neesam kļuvuši. Tā naudiņa, ko sportists saņem prēmijās, aiziet atpakaļ: sacensību dalības maksā, inventārā, zirga auto transportā, veterinārajiem pakalpojumiem. Arī avio pakalpojumi zirgiem nav lēti. Kings ir bijis Brazīlijā, Arābu Emirātos, Japānā. Ir viens avio uzņēmums Nīderlandē, kas uzņem visus zirgus no Eiropas un tad transportē uz attiecīgo valsti speciālā lidmašīnā, kas ir iekārtots kā stallis. Neviens treneris, neviens grūms (jātnieka pavadonis) nelido tajā lidmašīnā, lai neiedotu konkurenta zirgam kādu pulverīti… Vai zināt, cik maksā zirga biļete? Latvijas simtgadē mums pašiem bija jāsedz lidojuma izdevumi, vācām ziedojumus. Tie bija 9000 vai 11 000 eiro! Bet tā kā esam sākuši un kamēr mūs atbalsta, tikmēr jādara! Uz Eiropas valstīm, protams, tie izdevumi ir krietni mazāki.
Kāpēc režisore gribēja veidot filmu, ir skaidrs, bet kāpēc jūs piekritāt filmēties?
Elīna: Rihards parakstās uz visu! Nav nekad bijis, ka Rihards teiktu, ka viņš kaut ko negrib darīt. Viņš arī nesatraucas, Rihards sacensībās piedalās ar prieku, ar baudu, varbūt tāpēc arī viņam ir tik labi panākumi. Mēs, pārējie, pārbijušies un stresā skatāmies vai pat neskatāmies.
Iveta: Producents ierosināja, ka vajadzētu izdot arī grāmatu, kur ir visi Riharda dienasgrāmatas teksti, filmā to ir maz.
Vai ģimenē Rihards vienīgais nodarbojas ar jāšanas sportu?
Paldies Dievam, jā! Meitas ir izteikušas vēlmi, ka viņas arī gribētu, bet, zinot visas aizkulises un izmaksas…
Vai brīvā stila disciplīnā Rihards pats var izvēlēties mūziku?
Jā, nav nekādu ierobežojumu un autortiesību, mūziku var pielāgot zirgam un jātniekam. Un skatīties ir tikpat skaisti kā daiļslidošanu!
Septembrī beidzas sezona. Kas notiek tagad?
Edgars: Starpsezonā notiek treniņi. Ja Rihardam treniņš sākas pulksten 9.00, tad zirgu sagatavo, iesilda jau vismaz pusstundu iepriekš. Tikai tad Rihards izjāj savu shēmu. Zirgu trenē katru dienu arī bez Riharda. Rihards iet arī uz trenažieru zāli, fizioterapiju, nedēļas nogalēs viņš strādā par dīdžeju pa visu Latviju, nesen bija arī Valmierā.
Iveta atklāj, ka Edgars bijis iedvesmas avots Artūram Gruzdiņam un Klāvam Skujiņam filmas tituldziesmai. Artūrs skatījies filmas melnrakstu, kas bija daudz garāks, bija vairāk interviju ar Edgaru. Rihards nav viens pats, ir viņa ģimene, treneri un citi cilvēki, kas palīdz nonākt pie rezultāta. Dziesmu “Nesalaužams” – par Riharda spēku un viņa līdzcilvēkiem var noskatīties Youtubē un Spotify, par dziesmu var nobalsot “Muzikālajā bankā”.
Cik liela bija komanda, kas brauca uz Parīzi?
Rihards, Elīna, treneres, menedžere, vetārsts, grūms un šoferis, kas veda zirgu – 8 cilvēki. Šoferis un grūms zirgu aizved ātrāk un atved vēlāk.
(Alīna Ivetai): Ko nozīmē olimpiskajās spēlēs filmēt?
Neko nedrīkst filmēt!… Mēs ielēcām pēdējā vagonā! Lai drīkstētu filmēt, vajadzīgas n-tās atļaujas. Paraolimpiskajās spēlēs Latvijai bija iedotas četras filmēšanas atļaujas: divas – Latvijas Televīzijai, divas – Paraolimpiskajai komitejai. Mums nebija atļaujas filmēt, nezināju ko darīt, bet kadrus vajag! Izlīdzēja Paraolimpiskā komiteja. Filmā ir arī mani kadri, uzņemti ar telefonu, sēžot tribīnēs.
Ļoti noderēja safilmētais materiāls Nīderlandē dažus mēnešus pirms Parīzes. Pat ja mums būtu atļauja Parīzē, mēs tāpat netiktu staļļos un tur, kur Rihards ģērbās. Filmētājam atļauta konkrēta vieta, ne soli pa labi vai pa kreisi! Milzīgi ierobežojumi! Jā, arī tas bija liels izaicinājums, lai iegūtu šos kadrus. Paldies “Apeironam” un Paraolimpiskajai komitejai, kas deva iespēju iemūžināt Parīzi!
Iveta: Viss lieliski sasējās kopā – sacensības notika Versaļas pils dārzos, Riharda zirgu sauc King of the Dance (Deju karalis) un vēl Rihards kā dīdžejs – starptautiskajiem žurnālistiem ļoti patika šis stāsts. Rihards kā Versaļas karalis. Labi salikusies vārdu un vietas spēle! Bet Versaļas pili redzējām tikai tālumā, ikdiena bija paēst, gulēt, sakrāmēt mantas.
Kādas bija sajūtas, saņemot to milzīgo pagodinājumu, atbraucot mājās? Kā jums bija runāt Riharda vārdā?
Elīna: Parasti šis pagodinājums ir tad, kad ir ieguldīts liels darbs, ir nogurums, besis. Cilvēku pie Brīvības pieminekļa bija salīdzinoši maz, jo bija vēls darbdienas vakars. Bija grūti aptvert visu. Ir vecmamma, baldonieši, Riharda skolotājas, draugi, pie kuriem gribas pieiet, bet netiec, jo rauj uz busiņu, kur ir Latvijas Televīzija. To, ko Rihards grib, lai es pasaku, viņš man atsūta Whatsappā.
Arī tad, kad parādās rezultāts un vieta tablo, nevar saprast, – jā, ir zelta medaļa pasaulē. Stāvi un domā – un ko tagad darīt? Kā izjust to milzīgo prieku? Bet dzīve turpinās – ir zirgs, un mīcies atkal stallī pa mēsliem!…
Sirsnīgā tikšanās ieilga labu laiku pēc bibliotēkas darbalaika beigām. Pēc sarunas kopā ar Rihardu vēl tapa bildes pie foto sienas, daži laimīgie saņēma filmas plakātu ar autogrāfu, un cilvēki devās mājup aizkustināti no tā gaišuma, ko saņēma šajā vakarā.
