Lasīšanas laiks: 2 min
Šogad Lieldienas visus iepriecināja ar saulainu un salīdzinoši siltu laiku. Saule un pandēmijas ierobežojumu atcelšana visus mudināja doties ārā, baudīt pavasara spirgto gaisu un dažādas aktivitātes. Svētdien garas mašīnu rindas varēja vērot Kocēnu alejās, bet otrajās Lieldienās visi ceļi veda uz… Nē, ne jau uz Romu, bet gan uz Valmieru! Citās pilsētas daļās bija miers un klusums, toties pilsētas centrā dzīvība mutuļoja. Likās, ka te bija sapulcējušās visas ģimenes ar lielākiem un pavisam maziem bērniem, kuri ripināja olas, šūpojās, dziedāja un dejoja, fotografējās, laida gaisā ziepju burbuļus, mielojās ar cukurvati… Pastaiga “Zaķim pa pēdām” bija koncentrējusies nelielā aplī, kas sākās no Valmieras Kultūras centra, virzījās pa Ziloņu ielu un noslēdzās zaļajā zonā pie Hanzas namiņiem.
Īpašu prieku gan mazuļiem, gan pieaugušajiem sagādāja radošās apvienības “Pasaku nams” košie un pūkainie zvēriņi, kas valmieriešus un pilsētas viesus iepriecināja ne pirmo reizi. Vai kāds saskaitīja, cik tēlu rosījās šajās Lieldienās? Ļoti apķērīgs bija brūnais ķepainis! Fotografējoties ar Lāci, lielajās ķetnās mazie bērni gandrīz pazuda. Atrakcijās ar olām darbojās pats Lieldienu Zaķis un arī Krauklis, netālu lidinājās Bitīte, burbuļu brīnumus demonstrēja Taurenītis, jaunizveidotajā promenādē pie Dzirnavu ezeriņa bungas rībināja Puķīte, bet gabaliņu tālāk darbojās Vardulēns. Gandrīz kā izkāpis no Kārļa Skalbes pasakas bija baltais minka, tikai šim Kaķim gaita bija gracioza un sievišķīga. Neatkarīgi no viņiem pastaigājās Kafijas glāze. “Garšīga kafija par visiem 100!” – tā vēstīja uzraksts, taču šajā reizē netika piedāvāta kafija, bet gan saldumi. Visi grozi tukšojās, un ik pa laikam kāds devās papildināt krājumus.
Šogad neviens zaķis, neviena ola nebija noripojusi uz Pārgauju, lai izrotātu zaļo zonu pie autoostas, toties gan Pārgaujā, gan citās vietās varēja pamanīt motorizēto Zaķi, kas pārvietojās uz skūtera, mājot sveicienus garāmgājējiem.
Aiz “Valletas” bērniem bija aktivitātes ar pavisam īstiem garaušiem un zirgiem. Nelielā sētiņā skraidīja Ingunas Valdmanes atvestie truši. Tos, kas žēlojās, ka jāgaida un jāstāv rindā, Inguna aicināja doties uz viņas saimniecību “Mežiņi”, kur trušu saime (un ne tikai) ir ievērojami lielāka. Poniji un zirdziņš goda apļus ar mazajiem jātniekiem veica Valmiermuižas jātnieku skolas audzēkņu vadībā. Arī šeit veidojās rindas, jo bērniem interese bija liela.
Visu pasākuma laiku par muzikālo noskaņu gādāja vokālā studija “Notiņas” un “Smaidiņi”, bija solo dziedājumi, dueti, kvarteti… Piemērotas gadalaikam un Lieldienu noskaņai skanēja atbilstošas dziesmas: “Aprīļa pilieni”, “Lācis”, “Ballējam, neguļam!” un citas.
