Lasīšanas laiks: 4 min
Dienu pirms skolas dzimšanas dienas uz portāla “Valmieras Ziņas” jautājumiem atbildēja direktore Rudīte Markus.
Kā pošaties dzimšanas dienai?
Dzimšanas dienu atzīmējam katru gadu. Tā kā skola tika iesvētīta 1939.gada 17.decembrī, šo izvēlējāmies par jubilejas datumu. Ikgadēja dāvana ir skolēnu veidots kalendārs. Varam teikt, ka dzīvojam pēc Valmieras 5.vidusskolas laika. Šogad kalendārs būs atšķirīgs formas un satura ziņā. Kāds tas būs, pagaidām ir noslēpums.
Kā 75 gados ir mainījusies skola, skolēni, skolotāji?
Šī ēka celta ar mērķi būt izglītības iestādei. 75 gadus, izņemot kara periodu, tas ir piepildījies.
Katram gadu desmitam un gadsimtam ir savas prasības. Uzturam kultūrvēsturiskās zināšanas un vērtības, ieviešam jauninājumus. Vienmēr svarīga bijusi dejošana, teātra pulciņš un dziedāšana. Skolēnu iniciatīvu atbalstām, jo jāļauj vaļa viņu iztēlei, tomēr palīdzam, lai radītajam būtu saturiska vērtība. Skola nav tikai izglītības iestāde, bet arī audzināšanas. Tas ietver arī mācīt klausīties, skatīties to, kas varbūt sākotnēji nesaista. Vienmēr ir vērtīgi uzzināt, ar ko nodarbojas skolas biedri.
Interesanti, kad 1938.gadā lika pamatakmeni, viena no prasībām bija skanīga skolas zāle. To, ka kolektīviem te patīk uzstāties, redzam koncertos. Oktobrī pie mums viesojās baroka mūzikas kvartets no Gīterslo apriņķa. Pirms tam pabijuši Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, mūziķi atzina, ka akustika skolas zālē ir burvīga.
Skola kļūst modernāka, saglabājot zināšanas par pirmsākumiem. Piemēram, Novadpētniecības pulciņš, ko vada skolotāja Inese Mola, skolas dzimšanas dienās dāvina filmu par kādu konkrētu vēstures posmu. Skolēni intervē bijušos skolotājus, uzzina, kāda bijusi skola, attīsta intervēšanas mākslu un pārējiem interesantā veidā pastāsta, kā izprot šīs mācību iestādes vēsturi.
Arī skolotājs nevar palikt tāds, kāds bija, ir jāmainās līdzi laikam. Jauni izaicinājumi uzliek jaunus pienākumus. Lepnums par skolotājiem, ka modernās tehnoloģijas tiek lietotas. To novērtē arī skolēni.
Kāds ir labs pedagogs?
Mūsu skolēni ļoti novērtē to, ka pedagogs ir saprotošs, pieejams, izmanto mūsdienu tehnoloģijas un pārzina jauniešiem svarīgus notikumus. Lai gan viss pieejams interneta vidē, nepastarpināts kontakts izglītībā vienmēr būs nepieciešams.
Kas ir skolas svarīgākās vērtības?
Skolotāji, skolēni un vecāki. Būtiski, ka vecāki iesaistās, iejūtas, sniedz idejas, ieteikumus.
Vadāmies pēc trim galvenajām vērtībām – cieņa, drošība, atbildība. Uz tām balstās uzvedība un mācību process. Ir jāciena sevi un citus, jābūt atbildīgam par savu darbu, par klasesbiedriem un skolā jājūtas droši.
Par ko ir lielākais gandarījums?
Gandarījums, ka pedagoģiskais kolektīvs ir stabils, skolotāji skolai ir uzticīgi. Tas iedveš drošību un piederības sajūtu. Ir jābūt skolas patriotam ar degsmi sirdī. Pati direktores amatā esmu vairāk kā desmit gadus. Šī ir mana vienīgā darba vieta pēc augstskolas beigšanas.
Vēl gandarījums ir par to, ka izdevies pakāpeniski izremontēt skolu. Protams, mēs gribētu, ka vasarā kāds labais gariņš renovētu visu ēku, bet priecājamies, ka varam virzīties uz priekšu arī palēnām.
Prieks, ka skolā īstenoti dažādi projekti, kur lielu darbu iegulda Daila Ranše. Skolēni gūst pieredzi, sadraudzējas ar citu skolu audzēkņiem.
Priecājos par katru bērnu, ka viņš ir sasniedzis to, ko varējis. Arī šajā kabinetā sarunās lielākoties rasts pozitīvs risinājums.
Kā mainījusies uztvere par skolu, ko iepazināt bērnībā, un skolu, kādu to redzat, esot direktore?
Bērnībā jutu bijību pret skolu, cieņu pret skolotājiem. Likās, ka viss ir jāizpilda, jāiemācās. Mūsdienās sabiedrības attieksme pret izglītību kā vērtību ir mainījusies. Bijis arī pārprastās demokrātijas laiks, kad skolu varēja beigt ar jebkādu vērtējumu. Sekas atstājis arī uzskats, ka cilvēks bez augstākās izglītības var pelnīt tikpat vai pat vairāk, cik cilvēks, kurš beidzis augstskolu. Es nesaku, ka visiem ir jābūt ar universitātes diplomu, bet jāattīsta plašs redzesloks. Skolas uzdevums ir palīdzēt to sasniegt un attīstīt bērna personību.
Kāda būtu skola, ja viņa būtu 75 gadus veca kundzīte?
Viņa joprojām būtu jauna. Skola neļauj novecot, jo katru gadu te nāk jauni skolēni. Esot tādā sabiedrībā, skolotājs vienmēr jūtas jauns.
Viņai nebūtu krunkas, bet būtu mirdzošas acis, kas skatās nākotnē. Katram skolotājam jādomā par to, ko darīšu rīt. Protams, jābalstās uz vērtībām, bet skatam jābūt vērstam nākotnē. Kaut gan atzīstu, ka nav viegli būt skolotājam.
Vai ir kāds smieklīgs atgadījums, kas palicis atmiņā?
Jaunieši ir izdomas pilni. Viņu veidotie pasākumi ir pārdomāti. Ieejot sākumskolas korpusā, man vienmēr vairāki skolēni ir apķērušies. Trumpis ir arī tas, ka zinu gandrīz visu skolēnu vārdus, ko audzēkņi mēdz arī pārbaudīt.
Kad sāku te strādāt, manis vadītajā vācu valodas stundā runājām par hobijiem. Biju uzdevusi to paņemt līdzi, domājot aprakstu vai fotogrāfiju. Nākamajā stundā pie manis ieradās puisis ar milzīgu vācu aitu sugas suni.
Vēl palicis atmiņā, kā mani uzņēma toreizējais direktors Inārs Riekstiņš, kad 1987.gadā bija man pirmā darba diena. Saruna bija īsa, bet devusi motivāciju daudz gadiem.
Kādas ir vēlmes, pūšot skolas jubilejas tortes svecītes?
Lai vienmēr pilsētas centrā, Dzirnavu ezeriņa krastā ir Valmieras 5.vidusskola! Lai skolotāji un skolēni ir tikpat radoši! Lai esam te kā liela, draudzīga ģimene! Ja to izpildīsim, mums veiksies labi. Svarīgi, lai skolotājs un skolēns šeit nāk ar prieku.
Skolas dzimšanas dienā, 17.decembrī, audzēkņi ar skolotājiem bija sagatavojuši vēstījumus nākotnes Valmieras 5.vidusskolas skolēniem. Katra klase bija padomājusi arī par interesantu šī vēstījuma prezentāciju.
