Lasīšanas laiks: 5 min
Sestdien, 2. decembrī, Mazsalacas novada Kultūras centrā norisinājās Tautas lietišķās mākslas studijas “Mazsalaca” 45 gadu jubilejas pasākums.
Tautas lietišķās mākslas studija “Mazsalaca” aktīvi darbojas jau kopš 1972. gada. Iesākumā kā dažādi amatniecības pulciņi, tad 1982. gadā, pateicoties Nellijai Nurmikai, studija apvienojās un ieguva savu vārdu.
Studijas vadītāja Rita Ertmane atzīst, ka dalībnieku skaits katru gadu ir mainīgs. 2017. gada sezonā studijā ir 21 aktīvais dalībnieks, kurš ar saviem darbiem piedalās jubilejas izstādē, 9 dalībnieki darbojas epizodiski, 5 jaunie dalībnieki, kuri pirmo reizi iesēdušies stellēs, 5 goda meistari un 3 sākumskolas skolnieces, kuras mācās pareizi noturēt tamboradatu un izveidot pirmās cilpiņas.
Studijas ilggadējā dalībniece Malvīne Pudele šogad svinēja savu 90 gadu jubileju. Viņa joprojām nodarbojas ar rokdarbiem – ada un šuj.
Studijas dalībnieces. Foto: Spodra Purviņa.
Kādi bija studijas pirmsākumi?
Malvīne Pudele:
“Tas bija skaists laiks. Kad es 1975. gadā atnācu uz pulciņu, tur darbojāmies kādas sešas vai septiņas sievas. Tikāmies Pārslas Radziņas privātmājā, kur viņas mamma Agate Lejiņa atvēlēja mums divas istabas. Vēlāk pārcēlāmies uz Veco pagastmāju, Rīgas ielā, Mazsalacā. Tur nodarbības notika otrajā stāvā, taču pirmā stāva iedzīvotāji iebilda, ka stelles skaļi klaudzot. Par to mūs apsūdzēja domē un uzlika liegumu – varēja aust tikai līdz deviņiem vakarā. Toreiz bija noteikts termiņš, kad darbi obligāti jāpabeidz un visam jānotiek pēc plāna. Tā kā es dzīvoju 10 kilometrus no Mazsalacas, bieži vien starp darbiem fermā paliku Mazsalacā un audu.”
Rita Ertmane:
“Atnācu uz Mazsalacu 1966. gadā. Man patika rokdarbi, taču es tos nebiju mācījusies. Skolā trūka darbinieks, kas pasniedz mājturību, tad es neklātienē mācījos un gāju kursos, lai sāktu strādāt par skolotāju. Vajadzēja mācīt arī krievu valodā, jo skolā bija divas plūsmas un nedrīkstēja krievu bērniem stāstīt latviešu valodā.”
“Rokdarbu pulciņš notika Kultūras nama kamīnzālē. Mirdza Paegle un Milda Lapsiņa sākotnēji bija tās, kuras noorganizēja, ka visām būtu jāsanāk kopā. Vairāk jau darinājām sev un ģimenei, taču bija arī tā, ka sūtījām savus darbus uz republikas izstādēm un pārdevām. Šobrīd etnogrāfiskais tirgus ir ļoti mainījies, kādreiz tirgū varēja piedalīties tikai meistari un kandidāti.”
“Es nekad neesmu skaitījusi savu laiku, ja man tas patīk, tad es vienmēr eju un daru!”
“No vēstures”. Attēlā: Vija Rozenberga, Guna Daugule un Rita Ertmane.
Malvīne, ar kādiem rokdarbiem esat nodarbojusies?
“Sāku ar aušanu. Mana vecmamma izaudzināja trīs bērnus un naudu pelnīja tikai ar aušanu. Atceros, ka viņa teica: “Brāļiem es uzaudu uzvalka drēbi ar 16 nītīm”. Viņas darbi aizceļoja līdz pat Sočiem. Kamēr viņa darbojās, es gāju klāt un skatījos, kā vecmamma auž. Kura latviete tad nemācēja aust! Tajā laikā Mazsalacas Tekstilfabrikā vēl varēja audeklus apstrādāt un krāsot. Tur auda arī gultas segas. Kad tekstilfabrika kā filiāle pievienojās “Latvijas liniem”, tad vilnu vairs nepārstrādāja, tikai linus.”
Viktorija Puriņa stāsta par studijas veidošanos:
“Mūsu impresārijs – Nellija Nurmika, vienmēr noorganizēja tikšanās, izstādes un parūpējās, lai mēs kļūtu par meistariem. Lai varētu saukt par meistaru, bija jāuztaisa desmit darbi dažādās tehnikās un jāparāda žūrijai. Tas bija kā goda nosaukums. Pirmie pieci meistari bija Milda Lapsiņa, Mirdza Paegle, Elza Meļķe, Vilma Bluķe, Berta Bauma. Tad ik pa diviem gadiem stiprināja nākamos meistarus. Starp tiem bija arī Pēteris Hirte. Mūsu darbi bija izstādēs Maskavā un Šrilankā. Tā kā Mirdza Paegle bija mūsu tulks, vedām ar vilcienu arī izstādes uz Igauniju.
Gunta Jēkabsone, aušanas mīļotāja un skolotāja:
Kad nokļuvu Mazsalacā, studijai bija apmēram 18 gadi. Pirmā vadītāja Milda Lapsiņa studijas sievas bija ievirzījusi īpašās sliedēs – dziju krāsošanā ar augu krāsām. Tās vēlāk izmantoja svītraino segu aušanā, kuras guva panākumus dažādās valsts mēroga izstādēs, un dažas nokļuva arī muzeju fondos.
Katrai studijas dalībniecei bija materiāli un priekšmeti, pie kuriem viņām patika strādāt vairāk nekā pie citiem. Kāda auda jostas, cita labprāt veidoja lupatu deķus, vēl kādai patika aust segas. Dažas dalībnieces bija čaklākas, sagatavojot vairākus darbus sezonas laikā, citas – mazāk ražīgas.
Izstādes bija studijas atskaites forma, lai parādītu padarīto. Pamatā tās bija manis izlolotas idejas, kuras izmantoju izstādes iekārtošanā. Man patika veidot izstādes. Galvenais izaicinājums bija – izveidot tādu izstādi, lai tā nekopētu iepriekšējās.
Deviņdesmitajos gados sākās pārmaiņas valstī, kuras atsaucās arī uz studijas sievām. Bija jādomā, kā izdzīvot, kā uzturēt sevi un ģimeni. Tad jau brīvā laika vaļaspriekam atlika pavisam maz (vai nemaz).
Prieks par tām sievietēm, kuras šodien nāk un mācās aust. Katras prasmes, ko iemācāmies, mūs padara bagātākas. Un ir tik skaisti, kad gatavais darbs ierauga dienas gaismu!
Ko man devuši šie 27 gadi Mazsalacā? „Saslimu” ar augu krāsām. Man ļoti patīk tā burvība, kad no krāsu poda izcel dziju, kas ieguvusi kādu no skaistajiem toņiem, kurus reti var paredzēt. Un svītru salikšana kārtējai segai.
Studija ir brīvā laika pavadīšanas vieta. Ir vairākas lietas, kuras gribētu redzēt īstenotas turpmāk:
- Ja norunāts, tad izdara. Nevis gaida, kad desmitiem reižu atgādinās. Vai vēl trakāk – apvainojas, ja kas nav tā izdarīts.
- Katra dalībniece nāk ar savām idejām un darbošanos Amatu mājas uzturēšanā.
- Amatu māja ir atvērta un pieejama ikvienam visas dienas garumā jebkurā brīdī.
- Telpas ir siltas, tajās ir ērti un patīkami strādāt.
- Visas stelles klaudz katru dienu.
- Katra audēja spēj izveidot audumu no idejas līdz gatavam produktam.
- Amatu mājā iegriežas gan tie, kuri grib darboties, gan tie, kuri grib pabūt šajā gaisotnē, gan tie, kuri darbus labprāt pasūtītu un nopirktu.
