Jau vairākas dienas visā Latvijā un arī Valmierā skatāma jaunā simtgades filma „Tēvs Nakts”, laikam smagākā no šīs programmas filmām. Tajā galveno lomu atveido talantīgais latviešu aktieris Artūrs Skrastiņš, kura patiesā un dramatisma pilnā seja garāmgājējus uzrunā no reklāmu stendiem un kino afišām.
Pirmdien, 5.novembrī, kinoteātrī „Gaisma” ar skatītājiem tikās vēsturnieks un Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš un pats filmas režisors Dāvis Sīmanis. Gatis Krūmiņš atzīstas, ka pēdējā laikā ir patīkami pārsteigts, ka Latvijā sāk runāt par tādām lietām, par kurām iepriekš nerunāja. Tas nāciju padara nobriedušāku. Līdz šim viņam licies, ka represijas izdarījuši bez maz vai marsieši, tagad beidzot lietas un cilvēki tiek saukti īstajos vārdos. Arī Vidzemes Augstskolā tiek pētīts jautājums, kā un kāpēc cilvēki pieņem lēmumus.
Vēsture ir personīga. Kamēr tas neskar pašu cilvēku, ir viegli runāt, bet, tiklīdz kāds tiek iesaistīts, parādās emocijas.
Arī režisors uzskata, ka ir iestājies sava veida noilgums, sabiedrība ir gatava paraudzīties uz vēstures notikumiem, par kuriem pirms tam tika klusēts. Padomju periodā par holokausta jautājumiem izvairījās runāt, arī par Žani Lipki pat izglītoti cilvēki zināja visai maz. Tagad holokausta tēma aktivizējusies ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā.
Filma diskusiju paver plašākā kontekstā, tā nevis noslēdz kaut ko, bet gluži pretēji – atver. Kino ir ne tikai mākslas darbs, tam ir arī vēstures atgādinājuma funkcija.
Gan izglābtie ebreji kara gados, gan skatītāji filmas laikā uzdod sev un līdzcilvēkiem jautājumu par Žaņa Lipkes motivāciju – kas lika vienkāršam latviešu strādniekam pārdroši riskēt ar savu un visas ģimenes dzīvību, lai glābtu pilnīgi svešus cilvēkus? Kas bija pats Žanis (īstajā vārdā Jānis) Lipke?
Žurnāliste Tekla Šaitere raksta, ka
viņš bija dvēseles aristokrāts, kas staigāja pa naža asmeni, un viņam vienmēr blakus bija sargeņģelis.
Jāteic gan, ka ne tikai sargeņģelis, bet arī daudzi uzticami sabiedrotie, kas palīdzēja slēpt ebrejus. Tāpat nenovērtējama ir sievas Johannas ziedošanās. Runājot par motivāciju, režisors uzskata, ka nav jāmeklē nezin kādi iemesli Žaņa Lipkes rīcībai.
Tā ir ārpuskārtas cilvēcība, kas padara viņu par patiesu varoni. Viņa godīgums un saskaršanās ar ļaunuma pārņemto varu lika viņam rīkoties atbilstoši savai iekšējai balsij. Viņš citādi vienkārši nevarēja.
Bet filma nebeidzas ar titriem, tā rosina uz tālāku diskusiju katram pašam ar sevi.
