Lasīšanas laiks: 4 min
Smiltenes tehnikuma veterinārās mācību klīnikas vadītājai Līgai Mačulei, Alūksnes veterinārās klīnikas “Labākie draugi” veterinārārstei Signei Gorbānei un 4. veterinārmedicīnas kursa audzēknei Laurai Āboliņai šis 1.septembris izvērtās pavisam citādāks nekā bija iecerēts. Svētku dienā nācās domāt, kā palīdzēt tehnikuma teritorijā atrastam ķīķim jeb lapseņu klijānam, kuru bezpalīdzīgā stāvoklī klīnikā nogādāja skolas strādnieki.
“Visbiežāk pilsētu veterinārajās klīnikās nonāk baloži, gulbji un kaijas,” stāsta Līga Strode, kurai pirmoreiz savā ārstes praksē nācās palīdzēt ķīķim. “Tāpēc nolēmu uzaicināt talkā kolēģi, kurai plēsējputnu glābšana ir vaļasprieks. Mums, veterinārārstiem, īpaši – lauku reģionos strādājošajiem – jābūt vienotiem. Viens cilvēks nevar izcili pārzināt visas jomas.”
Uzzinājusi par tehnikumā atrasto putnu, Signe Gorbāne uzreiz pēc darba skrējusi šurp. Ar plēsējputnu glābšanu viņa kopā ar kolēģiem no klīnikas “Labākie draugi” saslimusi pirms dažiem gadiem, kad parkā, netālu no klīnikas “Labākie draugi”, atraduši zemē bezpalīdzīgu pūčulēnu. “Aiznesām viņu uz klīniku un izmeklējām. Par laimi, pūci izdevās izārstēt, rehabilitēt un pēc trim mēnešiem palaist savvaļā,” stāsta veterinārārste, uzsverot, ka dakterim svarīgākais šādos gadījumos – izdarīt visu iespējamo, lai putns atgrieztos savvaļā. “Ja kaijas, vārnas un stārķi reizēm tīri labi pierod pie dzīves nebrīvē, tad plēsējputniem tas nozīmē to pašu ko cilvēkam cietums – milzīgu stresu un šausmas. Viņiem nepieciešama brīvība un lidojums.”
Dodas uz rehabilitāciju
Pēc rentgena noskaidrojās, ka tehnikuma teritorijā atrastā ķīķa labajam spārnam izmežīts plecs un apakšpleca kaulos netālu no karpālās locītavas ir lūzums. 1. septembra vakarā viņš kopā ar veterinārārsti Signi Gorboni devās uz veterināro klīniku “Labākie draugi”. Sākumā, kamēr sadziedēs traumas, putna spārni tiks piefiksēti ķermenim, un ķīķim ar minimālām kustību iespējām nāksies vismaz divas trīs nedēļas pavadīt voljērā. Putnu novēros, cenšoties viņam nodrošināt minimālus stresa apstākļus. Kopā ar uzturu dos vitamīnus un pēc laika veiks atkārtotu rentgenu. Lai plēsējputniem neradītu stresu, veterinārārsti cenšas tos netraucēt biežāk par reizi dienā, kad vienlaikus viņus arī pabaro. Reizi nedēļā ķīķim būs atslodzes diena, jo plēsējputni dabā nepaēd katru dienu. Tāpēc ornitologi iesaka šo faktu ņemt vērā arī tad, ja putns uz laiku spiests atrasties ārpus ierastās vides.
Ārsti skolas teritorijā atrastā ķīķa traumas vērtē kā vidēji smagas. Šobrīd ir visas cerības, ka izdosies palīdzēt putnam atgriezties ierastajā vidē. Taču atveseļošanās atkarīga ne tikai no traumu smaguma, bet arī no tā, kā ķīķis pārvarēs stresu, divas trīs nedēļas gaidot, kamēr lūzums sadzīs. Izārstētos putnus dakteri laiž lielākā telpā, kur tie no jauna mācās lidot. Tiklīdz putns atkal spēj labi lidot, viņa brīvība vairs netiek ierobežota.
“Lāča pakalpojumi”
Signe Gorbāne uzsver: “Saskaņā ar likumdošanu, savvaļas putnus atļauts ārstēt tikai veterinārajās klīnikās un dzīvnieku patversmēs. Arī no drošības viedokļa, sastopot putnu bezpalīdzīgā stāvoklī, vēlams par to ziņot tuvākajā veterinārajā klīnikā un pašiem lidotāju labāk neaiztikt.
Plēsīgo urālpūču glābšana var beigties arī letāli – pūces, kuru mazulis izkritis no ligzdas, visbiežāk metas glābējam uz skausta, kur var pārplēst asinsvadus un radīt apdraudējumu pat dzīvībai. Nereti putni nemaz nav tik bezpalīdzīgi kā pirmajā brīdī izskatās. Bieži, pamanot zālē vienus pašus jaunos putnēnus, kuru mamma aizlidojusi pēc barības, cilvēki izdara “lāča pakalpojumu Tāpat jābūt gataviem – tiklīdz tuvosieties šķietami bezpalīdzīgam putnam, jūs var tiešā nozīmē aplenkt viņa sugas brāļi. “
Bieži vien putna sugu var noteikt tikai pieredzējuši ornitologi. Arī tehnikuma teritorijā atrastais ķīķis sākumā tika noturēts par izskata ziņā līdzīgo peļu klijānu.
Precīzi noteikt putna veselības problēmu cēloni nav iespējams. Līga Mačule un Signe Gorbāne domā – visticamāk – savainojumi gūti sadursmē ar automašīnu vai ieskrienot kādas ēkas stiklotajā daļā.
Aizmirstas par balli
Ķīķa izmeklēšanā notiekošajam visu laiku līdzi vērīgi sekoja arī 4. veterinārmedicīnas kursa audzēkne Laura Āboliņa, kura pēc vasaras brīvlaika tikko atbraukusi no Jēkabpils. Jauniete pēc tehnikuma beigšanas iecerējusi studēt augstskolā, lai kļūtu par veterinārārsti. Lauras lielākais sapnis – kādreiz izveidot pašai savu veterināro klīniku. Katru brīvo brīdi viņa pavada tehnikuma veterinārajā mācību klīnikā. Nākamajai veterinarārsta asistentei ļoti patīk dzīvnieki, un viņa vēlas gūt iespējami daudzveidīgāku pieredzi. Palīdzības sniegšanā ķīķim Laura piedalās pirmoreiz – viņas acis mirdz un pavisam aizmirsies, ka pārējie skolasbiedri tikmēr pošas uz balli. Pēc dažām nedēļām Laura ar “Erasmus+” projekta atbalstu dosies profesionālās kvalifikācijas praksē uz Maltu. “Mazliet uztraukums jau ir – kā veiksies ar svešvalodu, kā sapratīšos ar prakses vadītāju un kolēģiem? Bet gan jau būs labi!” Otrus trīs mēnešus jaunietei jau sarunāta prakses vieta veterinārajā klīnikā Jēkabpilī. Jaunajā mācību gadā viņai priekšā daudz izaicinājumu un neviens no tiem nav mazs.
