Lasīšanas laiks: 6 min
Viņai svarīgi saprast un sajust. Viņa jautā par latviešu tradīcijām, viņa pēta vēsturi, viņa piedalās mūsu varoņu godināšanā, kuriem pateicamies par brīvu Latviju. Viņa to jūt kā sazemējumu ar kaut ko, kas pāriet mantojumā no paaudzes paaudzē, kas sargā vērtības, kas palīdz turpināties, kas kodols. Tāpēc arī mēs to jūtam līdz kodolam – tā, ka grūti runāt un grūti pieklust. Bet mēs esam blakus un pateicīgi par satikšanos.
Par ieguldīto neatsveramo darbu palīdzības sniegšanā Ukrainai, pašai esot kara bēglei, lai Valmieras novada sniegtais atbalsts Ukrainai būtu mērķtiecīgi virzīts un sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku, par ieguldījumu, Valmierā atverot Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas pārstāvniecību Latvijas Republikā, tādējādi sniedzot plašākas iespējas realizēt projektus un piesaistīt līdzekļus, lai sniegtu palīdzību Ukrainas atjaunošanā pēc kara un valsts integrācijai Eiropas Savienībā, apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” 17. novembrī saņēma Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas izpilddirektore un Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas pārstāvniecības Latvijas Republikā vadītāja Oksana Kiriļuka.
“24. februārī ap plkst. 4.00 pamodāmies no raķešu trokšņiem. Viena meita bija sporta koledžā, bet otra – sacensībās citā pilsētā. Kad viņām zvanījām, abas jau bija devušās uz bumbu patvertni. Vīrs devās viņām pakaļ. Kad ap pusdienlaiku viņi atgriezās, sākās nākamais uzlidojums, devāmies pie vecmāmiņas uz laukiem. Tur dzīvojām kara pirmo nedēļu, apstākļi bija smagi, arī psiholoģiski bija neiedomājami grūti. Tāpēc, kad pienāca īsziņa no meitu treneriem, ka Latvijas basketbola speciālists Ainars Bagatskis organizē ukraiņu bērnu un pavadoņu uzņemšanu Latvijā, lēmumu pieņēmām nakts laikā. No rīta jau devāmies ceļā. Vīrs mūs aizveda līdz Polijas robežai, tālāk devāmies ar organizēto autobusu. Es nezināju, kur tieši Latvijā mēs nonāksim, tas nebija svarīgi, būtiskākais – Latvija dod mums patvērumu,” stāsta Oksana Kiriļuka. “Atceros, kad izkāpām no autobusa, mūs sagaidīja Valmieras novada pašvaldības vadība, palīdzēja iekārtoties kopmītnē, uzreiz dabūjām paēst, viss bija sagatavots uzņemšanai, visi palīdzēja. Pēc nedēļas bērni jau sāka iet skolā. Tas arī bija ļoti svarīgi, ka bija iespēja būt kopā ar vienaudžiem, pievērsties mācībām, lai nav tikai domas par to, kas piedzīvots, ka bija jāpamet savas mājas, kā klājas mūsu Ukrainā palikušajiem tuviniekiem.”
Oksana Kiriļuka ir Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas izpilddirektore. Norādot to anketā, ko pašvaldība lūdza aizpildīt, uzņemot patvēruma meklētājus, pašvaldības vadība uzaicināja viņu uz sarunu. Sadarbojoties ar Ukrainas mazajām pašvaldībām, tā bija iespēja palīdzēt mērķtiecīgi. Iesaistījās arī Latvijas Pašvaldību savienība, un jau drīz sākās sarunas ar pašvaldību vadītājiem Ukrainā, gūstot informāciju, kāda palīdzība būtu visnepieciešamākā, palīdzot atrast jaunus sadarbības partnerus un draugus, kuri būtu gatavi iesaistīties. “Autobuss, ģeneratori, pārtika, dažādas sadzīvē noderīgas lietas, jau ļoti ātri kopā sākām organizēt palīdzības sniegšanu, pēc tam jau nometnes bērniem, pieredzes apmaiņa, tas viss turpinās. Asociācija kļuva kā tilts starp Ukrainas un Latvijas mazajām pašvaldībām. Kopā mēs varam saprast, kāda konkrētajā brīdī ir visnepieciešamākā vajadzība un ko varam darīt. Tāpēc liels prieks, ka Valmierā atvērām Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas pārstāvniecību Latvijas Republikā. Tas paver vēl vairāk iespēju ne tikai sniegt tūlītēju palīdzību, bet arī gatavoties Ukrainas uzņemšanai Eiropas Savienībā, ļoti vērtīga ir jūsu pieredze. Un, protams, sadarbības tīkls paplašinās. No otras puses, arī mēs varam dalīties. Traģiska, bet svarīga pieredze gūta par rīcību kara apstākļos. Taču tas ir noderīgi jebkādas krīzes gadījumā, tāpēc arī mēs labprāt dalāmies pieredzē, lai palīdzētu jums.”
Oksana stāsta, ka izjūt lielu atsaucību ne tikai pašvaldību sadarbības līmenī, bet arī ikdienā. “Esmu ļoti aizkustināta, saņemot iedzīvotāju atbalstu. Jūs esat ļoti dvēseliski. Visur, kur dodas, kaut vai uz veikalu, tirgu, jūtu, ka jūsos ir līdzpārdzīvojums. Tas dod spēku. Par to arī stāstu, sazinoties ar draugiem un sadarbības partneriem Ukrainā. Bet viņi arī no citiem avotiem saņem informāciju par to, cik lielā mērā Latvija palīdz. Maza valsts ar lielu sirdi – tā daudzi Ukrainā saka par Latviju.” Oksana stāsta, ka saskata līdzības starp Latviju un Ukrainu. “Redzu, cik jums svarīgi zināt valsts vēsturi un cik patriotiski esat. Arī Ukrainai ir sena un bagāta vēsture un pašaizliedzīgi cilvēki. Izglītībai ir liela loma, arī Ukrainā tas ir svarīgi spēt piedāvāt jaunajai paaudzei pēc iespējas labākas iespējas izglītoties. Pirms kara mums bija labi attīstīts tūrisms, Ukraina ir dažāda, katrā reģionā ir kas īpašs. Te redzu to pašu, ka vēlaties izcelt unikālo katrā vietā, vienlaikus saglabājot kopīgo stāstu.”
Oksana apgūst latviešu un angļu valodu, kopā ar meitām cenšas apmeklēt pēc iespējas vairāk norišu Valmierā. “Ļoti uzmanīgi sekoju notikumu kalendāram Valmieras novada mājaslapā, apgūstot valodu, arvien vairāk tos varu apmeklēt. Starp citu, ļoti grūti bija iemācīties izteikt “uz redzēšanos”, meitas apguva ātri, bet man vajadzēja laiku. Mums patīk doties uz kino, ejam skatīties basketbola spēles. Dodamies dažādos tūrisma pārgājienos vai vienkārši pastaigās gar Gauju. Esam ar meitām sarunājušas, ka reizi mēnesī dodamies apskatīt kādu Latvijas pilsētu, lai vēl vairāk iepazītu jūsu kultūru, dabu. Man ļoti patīk latviešu tautas dejas, cenšos apmeklēt visus koncertus Valmierā, kur tās var redzēt. Vasarā man bija iespēja pieredzēt Dziesmu un Deju svētkus un doties gājienā. Tas bija kaut kas neticams, tiešām brīnums!”
Oksana stāsta, ka ēdieni Latvijā viņai ļoti garšojot. “Man patīk tradīcija, ka jūs, kad ir iespēja, dodaties ar ģimeni pusdienās vai vakariņās uz kādu ēdnīcu. Ukrainā mēs cenšamies vakariņu laikā būt kopā visa ģimene pie viena galda, maltītes sagatavošana lielākoties ir sievietes pienākums, tāpēc man tas šķiet ļoti jauki, ka laiku pa laikam visa ģimene dodas paēst ārpus mājas. Izsaku uzslavu par jūsu prasmi plānot laiku un atrast brīdi priecāties par dabas skaistumu. Ukrainā ir ļoti dinamiska vide, viss notiek ātri. Te arī ir līdzīgi, bet tomēr vairāk jūt, ka visu, ko ir iespēja saplānot, jūs saplānojat, ņemot vērā, ka gadīsies arī kas steidzams, bet tomēr tas dod iespēju ieplānot arī laiku, lai apstātos, paskatītos apkārt un ieraudzītu skaisto.”
Jautāta, par ko visvairāk lepojas, Oksana atbild: “Lepojos ar šeit esošajiem cilvēkiem, kuri tik daudz palīdz. Psiholoģiski bija ļoti grūti sākumā, bet tas, ka varu ik dienu te strādāt, lai palīdzētu, ļauj arī man būt stiprai. Lēmums aizbraukt nebija viegls. Taču mani ļoti atbalstīja gan vīrs, gan darba devējs, sakot, ka, esot Valmierā, es spēšu palīdzēt ļoti daudz. Paldies, ka, esot šeit, varu Ukrainas labā darīt daudz! No sirds pateicos Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas darbiniekiem, kuri mūs laipni uzņēma un ilgu laiku par mums rūpējās, palīdzēja mūsu bērniem, paldies kolēģiem Valmieras novada pašvaldībā par atbalstu un sirsnīgo attieksmi! Lielu paldies saku arī Nellijas Dūnes ģimenei, kas man un manām meitām šeit kļuvusi par īstu ģimeni.”
11. maijā apritēja gads, kopš Valmierā atvērta Ukrainas Mazo pilsētu asociācijas pārstāvniecība Latvijas Republikā. Tās mērķis ir pārstāvēt Ukrainas mazo pilsētu intereses Eiropas Savienības (ES) līmenī un nodrošināt to dalību ES programmās un iniciatīvās, kas veicinās vietējo kopienu attīstību un sadarbības saišu stiprināšanu.
