Lasīšanas laiks: 4 min
Piektdien, 15. oktobrī, Valmierā, memoriālā Otrā pasaules karā kritušajiem tika atklāta atjaunotā dekoratīvi dendroloģiskās kompozīcija “Nenovāktā raža”.
Pasākumā piedalījās tēlnieki Zigrīda un Juris Rapas, arhitekts Jānis Lejnieks, kā arī Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, sadarbības un sociālajos jautājumos Ričards Gailums. Atklāšanas laikā muzikālu priekšnesumu dāvināja akordeonists Māris Rozenfelds.
Ričards Gailums pasākumā teica: “Mēs visi zinām, ka Latvijai pāri gājuši neskatāmi kari, kas nesuši iznīcību, salauztas dzīves un likteņus. Katrā karā ir kritušie un bojāgājušie, daudziem nākas atstāt mājas un doties bēgļu gaitās. Šī ir tā vieta, kur blakus karavīriem, guļ arī civiliedzīvotāji. Esam pateicīgi par to, ka, neskatoties uz agrāko laiku bargo cenzūras sietu, mākslinieki ir “dabūjuši cauri” memoriālajā kompleksā šo mākslas objektu “Nenovāktā raža”. Ceru, ka šī darba autori ir gandarīti par to, ka šī skulptūra ir atjaunota un celta atkal saules gaismā. Paldies jums!
Tiem, kas kritizē šīs piemiņas vietas atjaunošanu, vajadzēt dziļāk pamācīties vēsturi, lai saprastu, ko mēs šeit pieminām. Mainās varas un mainās vēstnieki. Vienam ir lielāka interese par memoriālu, bet citam – mazāka. Taču pašvaldībai ir svarīgi, ka šī memoriālā kompleksa daļa, kas ir veltīta karos bojāgājušo un izsūtīto civiliedzīvotāju piemiņai, ir tikusi atjaunota. Esmu pārliecināts, ka visās atceres dienās arī šeit turpmāk iedegsies svecītes.”
Arhitekts Jānis Lejnieks apstiprināja to, ka mākslinieki, veidojot mākslas objektu astoņdesmito gadu vidū, centušies ietvert slēpto vēstījumu, jo padomju režīms tolaik neļāva atklāti runāt par izsūtīšanām. Diemžēl deviņdesmitajos gados mākslas darbs tika nozagts, jo āboli bija veidoti no bronzas. “Mēs, autori, esam ļoti pateicīgi Valmieras novada pašvaldībai, ka tika atrasta iespēja un līdzekļi, mākslas kompozīcijas atjaunošanai – šoreiz citā materiālā, taču, saglabājot sākotnējo ideju. Tagad nosaukums memoriālais ansamblis ir atguvis savu būtību, jo ir atjaunotas abas daļas. Viena daļa ir nodeva tā laika režīmam, savukārt šodien atklātā ir mūžīgā, civiliedzīvotājiem veltītā, kas nezaudēs nozīmi jebkuros laikos.”
“Nenovāktā raža” ir līdzjūtības un cieņas apliecinājums cilvēkiem, kuri bija spiesti 1941. un 1949. gada deportācijās pamest mājas, kā arī holokausta upuriem. Granīta āboli uz granīta pamatnes ir simbolisks vēstījums, stāstot par piedzīvoto traģēdiju – cilvēku mājas palika tukšas, āboli – nesalasīti. Kompozīcijas tapšanas laikā tai blakus 1985. gadā tika iestādīta mežābele, tādējādi mākslinieku veidoto simbolismu – granīta ābolus – papildina āboli, ko ik gadu rudenī dāvina mežābele.
Lai gan “Nenovāktā raža” ir memoriāla daļa, kompozīcijas simboliskais un nozīmes vēstījums ir cits. Kā atklāj autori, tas ir sirdsdarbs, dāvana Latvijai, ko teju neticamā veidā izdevies īstenot, jo tā ir piemiņas vieta deportācijas upuriem, kas tapusi Padomju Savienības laikā. Tādējādi tolaik par kompozīcijas vēstījumu netika runāts, arī memoriāla atklāšanas laikā kompozīcija vēl nebija pabeigta un atklāšanas uzrunās pieminēta netika. Vēsturiskajās fotogrāfijās ir redzama nesen iestādītā mežābele, savukārt bronzas āboli tika uzstādīti pēc memoriāla atklāšanas.
Memoriāla kompleksa, tostarp arī kompozīcijas “Nenovāktā raža”, autori ir tēlnieki Zigrīda un Juris Rapas, arhitekti Ēvalds Fogelis, Andris Vītols, Jānis Rutkis un Jānis Lejnieks.
Kompozīcija “Nenovāktā raža” sākotnēji tika veidota no bronzas āboliem, kas izvietoti uz Allažu šūnakmens pamata. Kompozīcija tika izpostīta 1990. gadu sākumā, tīkojot pēc konstrukcijā izmantotajiem krāsainā metāla kausējumiem. Memoriāla, tostarp kompozīcijas “Nenovāktā raža”, atjaunošana notika sadarbībā ar autoriem.
Kompozīcija “Nenovāktā raža” finansēta no Valmieras novada pašvaldības budžeta līdzekļiem.
Memoriāls Otrā pasaules karā kritušajiem atklāts 1985. gadā. Izveidotais piemiņas ansamblis respektē dabas formas un pilsētas mērogu. Tā apdarē, tāpat kā Brāļu kapos Rīgā, izmantots Allažu šūnakmens, bet galvenais tēls ir sašķeltā Valmieras ģerboņa liepa.
Memoriāls ir atdusas vieta vairāk nekā 500 karavīriem un vairāk nekā 300 civilpersonām, kuri pārapbedīti no 13 apbedījumu vietām un kapsētām. Karavīru apbedījumu vietu aizsardzību un saglabāšanu Latvijā nosaka starpvalstu līgumi, tostarp arī likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”.
