Lasīšanas laiks: 4 min
No 20.aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma jaunā latviešu spēlfilma „Bille”. Tā tapusi Nacionālā Kino centra programmā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” un uzņemta pēc dzejnieces un rakstnieces Vizmas Belševicas tāda paša nosaukuma triloģijas 1.daļas. Pirmdien, 23.aprīlī, uz tikšanos ar Valmieras skatītājiem bija ieradusies filmas režisore Ināra Kolmane, producents Jānis Juhņēvičs, Billes mātes lomas atveidotāja, Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne un atbildīgā par masu skatu dalībniekiem Evita Bērziņa.
Gan Elīna Vāne, gan Billes vecaistēvs Agris Māsēns atzinās, ka filma pašiem ļoti patikusi, tā ir emocionāla un uzrunā ikvienu skatītāju. Filma tapusi, sadarbojoties trijām valstīm – Latvijai, Lietuvai un Čehijai, taču, kā atzina Evita Bērziņa, filma ir Latvijas cilvēku kopprodukts, jo cilvēku atsaucība, uzņemot masu skatus, bijusi milzīga. Billes (pilnā vārdā Sibillas) ģimenes dzīve rit šaurā, tumšā dzīvoklītī, bet filmā redzams tirgus laukums, skola, valsts svētku svinības ielās – ap 380 ne-aktieru.
Lai gan romāns, gan filma veidota no mazās meitenītes skatupunkta, tā ir filma ģimenei, jo lieliski parādītas ģimenes locekļu attiecības gan starp pieaugušajiem, gan attiecībās ar bērniem. Kas reizēm no vecāku puses izskan dusmās un nepārdomāti, mazam bērnam var radīt traumu uz ilgiem gadiem un sagraut viņa pašapziņu. Bille to dzird ik dienas: “Smuka nav, bet dumja gan!”, “Ka tevi acīs vairs neredzētu!”, “Kas no tādas var izaugt?”
Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs teicis, ka Elīnai Vānei par mātes lomu pienākas Oskars, bet, manuprāt, to pelnījis arī papucis Artūrs Skrastiņš un, protams, pati Bille – Jelgavas meitene Rūta Kronberga, kas ir tik dzīva un patiesa, it kā būtu izkāpusi no grāmatas lappusēm. Nemaz nevajag runāt, viņas acis pasaka visu, kas notiek mazā bērna dvēselē. Sapnis par Leiputriju, vēlme pēc īstas lelles Saulcerītes, bet visvairāk – ilgas pēc vistuvāko cilvēku mīlestības. Ir arī gaišas un komiskas epizodes (kā Billes tēvs jāj ar govi, Billes klavierstundas, “uzdzīve” par 2 latiem, ciemošanās laukos u.c.), bet līdz kaulam smeldzīga ir Billes saruna ar māti:
– Kā ir tad, kad “visas zemes ilgas krūtīs degs”?
– Tas nozīmē, ka nekad nedabūsi to, ko gribi…
Un tad var saprast, ka arī mātei ir bijušas savas ilgas un sapņi, ka arī viņa ir nogurusi sisties pa dzīvi un arī viņas sirdī ir mīlestība pret meitiņu, bet tā netiek izpausta uz āru.
Mūsdienu bērniem grūti iedomāties, ka Bārbiju, Lego klucīšu un elektronisko rotaļlietu vietā pagājušā gadsimta 30.gados bērni vilcienam izmantoja sērkociņu kastītes un koka diegu spolītes, bērzu tāsis bija buru kuģi pilsētas ielu peļķēs, bet īstas lelles vietā mamma varēja nopirkt tikai lelles galvu, lai pārējo sameistarotu no lupatām. Tomēr ne jau tikai Billei bija šī skarbā bērnība, citiem klājās vēl ļaunāk. Kā atzina pagalma puišelis Jančelis, viņu no mājas dzen trīsreiz dienā, bet kaimiņu meitene Ausma bieži dabū pērienu no tēva – ne jau tāpēc, ka būtu ko sastrādājusi, bet vienkārši tāpat, tā teikt – profilaksei, audzināšanas nolūkos…
Kā atzina filmas režisore, “Bille” nav tikai par pagājušā gadsimta 30.gadu Latviju, kas bieži ir idealizēta un tiek saukta par laimīgajiem Ulmaņlaikiem, filma ir arī cieņas izrādīšana Vizmai Belševicai un veltījums mūsdienu Billēm, jo arī šodienas bērni bieži vien aug vecāku nesaprasti un nemīlēti, arī mūsdienās daudzās ģimenēs jādomā, vai naudas pietiks tikai maizei un sviestam vai iznāks arī gaļai…
Režisorei Inārai Kolmanei doma par “Billes” ekranizēšanu radusies jau 1995.gadā, kad viņa izlasīja grāmatu. Režisore paspējusi tikties arī ar Vizmu Belševicu (rakstniece mirusi 2005.gadā) un saņēmusi viņas atļauju un svētību, bet bija jāpaiet vēl daudziem gadiem, lai “Bille” būtu ne tikai lasāma, bet arī skatāma. Kopš 2009.gada “Bille” ir arī pieprasīta izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī ar Daci Bonāti galvenajā lomā, bet Ināra Kolmane savu Billi varēja “izvilkt no atvilktnītes” tikai tad, kad tika izsludināts konkurss un saņemts finansējums.
Billes sapnis bija tikt dzīvē uz augšu. Vizma Belševica dzīvē to arī sasniedza. Tautā cienītā un mīlētā dzejniece, rakstniece un tulkotāja apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmusi Kultūras fonda Spīdolas balvu, nominēta Nobela prēmijai literatūrā.
Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” Nacionālā Kino centra konkursam tika iesniegts 31 projekts, bet pie skatītājiem pusotra gada laikā (2017.gada augusts – 2018.gada novembris) ir nonākušas un vēl nonāks 16 pilnmetrāžas filmas. “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, “Ievainotais jātnieks”, “Paradīze 89”, “Turpinājums” – šīs filmas jau ir redzētas. Reklāmas aicina jau uz nākošajām – “Mērijas ceļojumu”, “Homo Novus” (pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem) un citām.
Pašlaik latviešu kino cienītāji tiek lutināti ar daudzām jaunām un kvalitatīvām filmām. Kā būs tad, kad beigsies Latvijas simtgades svinības? Vai neiestāsies tukšais laiks? Režisore Ināra Kolmane cer, ka tā nenotiks, jo latviešu kino veidotāji ir apliecinājuši savu varēšanu gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā.
