Nav daudz autoru, kuri, vēl nesasnieguši trīsdesmit gadu vecumu, varētu lepoties ar jau teju desmit izdotām grāmatām, taču latviešu autore Laura Dreiže literatūrā ienāca strauji, agri un ļoti veiksmīgi. Jau pirmais Lauras romāns “Pūķa dziesma” – tapis, kad autorei vēl bija tikai 17 gadu –, ieguva atzinību Apgāda Zvaigzne ABC organizētajā bērnu un jauniešu oriģinālliteratūras konkursā “Zvaigznes grāmata” un iekaroja lasītāju atzinību kā pirmais latviešu oriģināldarbs, kas tapis ārvalstīs tik populārajā, bet Latvijā tobrīd vēl minimāli pārstāvētajā fantāzijas žanrā. Arī turpmākajos darbos Laura turpināja čakli kopt iztēles lauciņu – romāni “Nepabeigtais skūpsts”, “Laimes monitorings”, “Naktstauriņš” un triloģija “Danse Macabre” katrs citā rakursā piedāvāja lasītājam uz pazīstamo paraudzīties caur krāsainas iztēles prizmu. Šīgada Ziemassvētkos latviešu fantāzijas cienītāji var līksmot – klajā nācis atkal jauns, pēc skaita astotais Lauras Dreižes romāns ar mazliet mīklainu nosaukumu “Tā runāja Zosu māte”. Literatūras pazinēji nosaukumā atpazīs gan atsauci uz hrestomātisko Nīčes darbu, gan mazāk zināmu alūziju uz populāru angļu bērnu pasaku un skaitāmpantiņu krājuma “autori”. Zināšanas par šo klasisko grāmatu, kā lasītājs uzzinās, izrādīsies būtiskas sižeta intrigas izpratnē, taču nav jāraizējas par to, ka šis darbs Latvijā nav pazīstams – romāna beigās ievietotas autores tulkotās bērnu dziesmiņas, kas daļēji kalpo par teksta šifra atslēgu.
Romānam par pamatu Laura Dreiže izmantojusi rūpīgi izpētītus ķeltu mītus un leģendas – no tiem aizgūta paralēlo pasauļu koncepcija un daļa tēlu, taču autores dzīvā un bagātā iztēle spējusi šos senos stāstus ievērpt pilnīgi mūsdienīgā sižetā. “Tā runāja Zosu māte” vēsta par diviem šķietami parastiem jauniešiem, kas sastopas no pirmā acu uzmetiena ikdienišķā Anglijas mazpilsētiņā. Tomēr gan Kendijai, gan Korbinam ir kas slēpjams. Jaunā žurnāliste Kendija bēg no vienas dzīvesvietas uz nākamo, lai izvairītos no kāda baisa, sev visur līdzi nesta noslēpuma, un mēdz sarunāties ar – kā varētu domāt – tukšu gaisu, savukārt kafejnīcas darbinieks Korbins sevī lolo kādu neprātīgu ideju, kas saistīta ar puiša ne visai parasto izcelsmi. Un, protams, arī miegainā mazpilsētiņa patiesībā ir svarīgu globālu notikumu epicentrs, jo, kā jau fantāzijas darbā ierasts, aiz visiem redzamās dimensijas eksistē vēl arī cita – maģiskā, pārdabiskā, noslēpumainā un, jā, arī bīstamā. Šajā dimensijā ris cīņas starp būtnēm, kuru spēki tālu pārspēj cilvēciskos, pastāv likumi, kuru pārkāpšanai ir draudīgas sekas, bet galvenais: daļēji pašu izraisīto spraigo notikumu virpulī Kendijai un Korbinam ir jāatrod visgrūtākais ceļš – tas, kurš abus ved ārā no noslēgtības un vienu pie otra.
Romānā netrūkst ne krāšņas iztēles ainu un spriedzes momentu, ne humorpilnu tēlu (to vidū par lasītāja favorītu noteikti kļūs bibliotēkas durvju rokturis, kurš sazinās, citējot Šekspīru), tomēr galvenais, kas raksturo “Zosu māti”, ir atmosfēra: teksta valdzinoši nostalģiskā noskaņa, kas vienlaikus atsauc atmiņā rudenīgu vakaru mežā un puspiemirstu, mazliet baisu, tomēr sirdij tuvu pasaku, kurā notikt var viss, kamēr vien esam atvērti iztēles maģiskajam saucienam.
