Lasīšanas laiks: 4 min
Ir stāsti, kas sākas pavisam vienkārši, bet turpinās visas dzīves garumā. Tāds ir arī Imanta un Elīnas Jerkinu mīlestības stāsts, viņi 2026. gada 25. jūnijā atzīmēja 60 gadus laulībā jeb Dimanta kāzas.
Viss aizsākās Jaunburtnieku pamatskolā, kur 7. klases skolnieks Imants mēdza paraustīt aiz bizes 2. klases skolnieci Elīnu. Iespējams, tieši tad viņa sirdī dzima pirmās simpātijas. Pēc vairākiem gadiem skolas Ziemassvētku ballē tikko no dienesta Robežapsardzības karaspēkā atgriezies Imants atkal sastapa jau bērnībā iepazīto bizes īpašnieci. Šoreiz viņš bija apņēmības pilns ar Elīnu iepazīties.
Sekoja randiņš pēc randiņa, līdz 1966. gada 25. jūnijā abi viens otram teica savu “jā” vārdu. Kāzu organizēšanu uzņēmās abu mammas, ļaujot jaunajam pārim baudīt īpašo dienu. Aptuveni četrdesmit viesu klātbūtnē svinēta viņu īpašā diena, bet jau nākamajā rītā jaunlaulātie devās kāzu ceļojumā ar motociklu uz Lietuvu. Bez iepriekš izplānota maršruta – vienkārši turp, kur ved ceļš un acis rāda. Ceļošana kļuva par neatņemamu abu dzīves daļu arī turpmākajos gados, iepazīstot daudzas pilsētas gan ekskursijās kopā ar kolēģiem, gan dodoties uz dažādām sacensībām.
Ģimenes laime kļuva vēl pilnīgāka, kad 1967. gada 1. maijā pasaulē nāca meita Jolanta, bet trīs gadus vēlāk – 1970. gada 14. martā – ģimeni bagātināja dēls Margots. Laikam ejot, ģimenes pulks kļuva arvien kuplāks – prieku dāvā trīs mazbērni: Ketija, Kristīne un Linda, kā arī seši mazmazbērni – Keita-Nikola, Alekss, Alans, Ella-Sendija, Jasmīna un Rūdolfs-Teodors.
Arī darba gaitas abiem bijušas daudzveidīgas. Elīna strādājusi Kinoprokātā, Gaļas kombinātā, Tehniskās jaunrades centrā, bet visilgāko darba mūžu pavadījusi Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā. Savukārt Imants darba gaitas sāka Valmieras sakaru tehniskās ekspluatācijas mezglā, vēlāk strādāja rajona DOOSAAF komitejā, Jauno tehniķu stacijā un Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. No 1993. gada rudens līdz izdienas pensijai viņš dienēja Valsts robežsardzes Valmieras pārvaldē. Pēc aktīvajām darba gaitām abi pievērsās saimniekošanai senču zemē, attīstot lauksaimniecību.
Nozīmīga vieta abu dzīvē vienmēr bijusi sportam. Brīvajā laikā viņi aizrāvās ar moto un autosportu, aktīvi iesaistījās arī sacensību tiesāšanā, iegūstot atbilstošu tiesnešu kategorijas kvalifikāciju. Kopš 1973. gada par Imanta aizraušanos kļuva bagiju sports, un Elīna vienmēr bija līdzās – uzticams atbalsts un līdzjutēja visās sacensībās. Pēc deviņiem gadiem sportista gaitas gan nācās pārtraukt gūto traumu dēļ.
Tomēr interese par tehniku nepazuda. Imants pievērsās automodelismam, darbojās Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, kur bija izveidots automodelisma pulciņš darbinieku bērniem. Audzēkņi guva ievērojamus panākumus sacensībās, un arī pats Imants 1989. gadā izpildīja sporta meistara normatīvu. Savukārt 1993. gadā, vēloties pārbaudīt savu izturību, viņš piedalījās leģendārajā skrējiensoļojumā Rīga–Valmiera un pēc 20 stundām sasniedza finišu pie Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas durvīm.
Kopš 2000. gada automodelisma pulciņa darbība turpinājās Bērzaines pagastā, kur Imants ar jauniešiem strādāja līdz pat Jaunburtnieku pamatskolas slēgšanai. Gadu gaitā viņš apkopojis arī iespaidīgu materiālu krājumu par automodelisma sporta vēsturi Latvijā un ar pašvaldības atbalstu izdevis divas grāmatas.
Līdztekus tam Imants daudzus gadus rūpīgi pētījis savas dzimtas vēsturi, izveidojot iespaidīgu dzimtas koku, kura ieraksti sniedzas līdz pat 1765. gadam. Ik gadu Imants un Elīna pulcē savu kuplo dzimtu, organizējot dzimtas saietus un rūpējoties, lai ģimenes saknes, tradīcijas un kopības sajūta tiktu nodota no paaudzes paaudzē.
Elīna joprojām ir neizsīkstošas enerģijas avots. Viņai patīk organizēt svētkus un jubilejas, doties ceļojumos un satikt savus mīļos, īpaši mazmazbērnus, kuri dzīvo Vācijā.
Arī šodien abu ikdiena ir rosīga. Elīna rūpējas par dārzu un mājas soli, bet Imants darbojas gan dārzā, gan veic dažādus tehniskus darbus. Kopā būšana, darbs un kopīgas intereses joprojām ir viņu ikdienas neatņemama daļa.
Vaicāti par veiksmīgas laulības noslēpumu, abi vienisprātis atbild – viss balstās mīlestībā, cieņā vienam pret otru un kopīgās interesēs.
Imanta un Elīnas kopā noietais ceļš ir stāsts par uzticību, spēku un mīlestību, kas nav balstīta skaļos vārdos, bet gan darbos, kopīgi piedzīvotajā un ikdienas rūpēs vienam par otru. Tā ir mīlestība, kas izturējusi laika pārbaudi, nezaudējot ne siltumu, ne humoru, ne vēlmi doties pretī jauniem piedzīvojumiem.
Lai arī turpmāk katra diena ir viens skaists ceļojums – roku rokā.
