Lasīšanas laiks: 6 min
Jau šonedēļ – 28.janvārī, ir Kārļu diena. Daudziem tā saistās arī ar Kārļa Ulmaņa 1935.gadā izteikto Draudzīgo aicinājumu. Daudzās skolās šī akcija ir aizmirsta un noplakusi, citās – joprojām tā ir laba tradīcija un iespēja tikt pie vērtīgām grāmatām. Vēl jo patīkamāk, ja savu grāmatu skolai dāvina pats rakstnieks, šajā gadījumā – grāmatas autore Kristīne Lubāniņa, kurai pagājušā gada nogalē apgādā „Zvaigzne ABC” tika izdots kriminālromāns „Karma atlikumu neizdod”. Janvārī Kristīne tikās ar Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 11.b klases jauniešiem un pastāstīja par savu dzīves ceļu no skolas sola līdz grāmatai.
Neticami, bet ir pagājuši jau 11 gadi, kopš absolvēji ģimnāziju. Vai atceries, kādi bija tavi skolas gadi, kā tu saslimi ar literatūru?
Pārgaujas ģimnāzijā man bija divi ļoti labi latviešu valodas un literatūras skolotāji. Pamatskolā cieņu pret literatūru un grāmatām ielika Māris Bušmanis. Viņš mācīja lasīt starp rindiņām, iztēloties varoņus un situācijas vairāk nekā uzrakstīts grāmatā, mēģināt izdomāt, kas notika pirms konkrētās situācijas un kas varētu notikt pēc tam. Pamatskolā man bija lielāka iespēja paspīdēt stundās un olimpiādēs. Vidusskolā mana latviešu valodas un literatūras skolotāja bija Gita Apsīte un man bija ļoti daudz gudru un talantīgu klasesbiedru. Joprojām brīnos, ka ar savu grāmatu esmu apsteigusi Ingu Priedi (tagad – Inga Šļakota), manuprāt, viņai jau sen vajadzēja izdot grāmatu.
Skolas gados daudziem radošā rakstīšana sākas ar dzeju. Tev uzreiz bija proza vai bija arī liriskie mēģinājumi?
Dzeju nekad neesmu mēģinājusi rakstīt, diez vai man tā sanāktu. Bet kas zina, varbūt jāpamēģina?
Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājies žurnālistos Vidzemes Augstskolā. Kāda saikne ar literatūru bija studiju gados?
Man nepatīk Rīga, tāpēc izvēlējos dzimto pilsētu. Kāpēc žurnālistika? Gribēju iziet ārpus savas komforta zonas, domāju, ka katru dienu būs kaut kas jauns, satikšos ar interesantiem cilvēkiem un situācijām. Tad žurnālistikas programma bija jauna, varbūt ne viss notika, kā gribētos, bet mācībspēki bija ļoti zinoši, lekcijas pasniedza arī vieslektori, piemēram, Gunta Matisone no televīzijas. Studiju laiks bija ļoti saspringts – nebija laika neko lasīt savam priekam, kur nu vēl rakstīt pašai! Bija tikai obligātā literatūra, kas nepieciešama studijām, un prakses laiks „Liesmā”.
Trīs gadus (2014-2017) strādāji kā žurnāliste Valmieras ziņās. Kā atceries šo laiku? Vai tas arī palīdzēja nostiprināt rakstīšanas stilu, valodu?
Lai arī žurnālistam ir jābūt radošam, lai izveidotu interesantu sižetu vai rakstu, tomēr žurnālistikā ir savi noteikumi un rāmji, arī nerakstītie likumi, kas jāievēro. Darbs žurnālistikā man palīdzēja izprast, kā strādā operatīvie dienesti, bija iespēja viesoties gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan braukt līdzi reidā ceļu policijai. Tas viss man noderēja, rakstot grāmatu.
Kad un kā radās doma par savu grāmatu, sižetu, žanru, varoņiem?
2018.gada vasara bija ļoti karsta, tobrīd biju stāvoklī, nebija droši tādā karstumā iet tālu no mājas. Biju spiesta sēdēt četrās sienās. Kādā dienā vienkārši redzēju vienu ainu no grāmatas, pierakstīju kladē. Pēc tam arī rakstīju un nezināju, kā tas izvērsīsies, kā beigsies, man nebija izstrādāta konkrēta struktūra. Bija dienas, kad nerakstījās, bija dilemma, ko darīt grāmatas varoņiem… Esmu iejutusies izmeklētāju lomās, analizējusi pašu vainīgo, kāpēc viņš tā rīkojies. 2019.gadā apgāds „Zvaigzne ABC” izsludināja romantisko un detektīvromānu konkursu, tas man lika sasparoties un pabeigt iesākto.
Tas nozīmē, ka tu neesi mācījusies īpašos rakstīšanas kursos, literārajā akadēmijā?
Nē, neko iepriekš nebiju mācījusies, bet abas ar mammu esam lielas krimiķu fanes, biju ļoti daudz lasījusi un zināju, ko un kā gribētu uzrakstīt es pati. Literārajā akadēmijā iestājos pēc grāmatas uzrakstīšanas, jo sapratu, ka tomēr pietrūkst teorētiskās bāzes. Vienu gadu divas reizes mēnesī mācījos teoriju pie Ronalda Brieža, praktiskajos jautājumos ļoti laba padomdevēja bija Ieva Melgalve. Būtībā liela cīņa notika pašai ar sevi. Grāmatu gribējās vēl asiņaināku, bet tajā pašā laikā domāju, ko citi par mani padomās…
Grāmatā attēloto vidi un varoņus pilnībā izdomāji vai ir kaut kas no Valmieras, varoņu prototipi?
Četrus mēnešus gāju uz Valmieras Integrēto bibliotēku, vēroju skatu uz Gauju, domāju, rakstīju. Uzņēmums, kurā savulaik strādāja mani vecāki, īrēja kādreizējā “Sviesta-siera eksports” telpas Cempu ielā. Abi ar brāli tur bieži bijām, izstaigājām visu ēku. Savukārt abi izmeklētāji – Jēkabs un Kārlis – kombinēti no draugu dzīvēm un piedzīvotā.
Vari atklāt, kāda ir tava peļņa no grāmatas, kā izmantoji konkursa prēmiju?
Es, protams, vēlētos pietiekami nopelnīt tikai ar rakstīšanu, taču pagaidām no tā izdzīvot nevar. Konkursa prēmiju ieguldīju autovadītāja kursos, ieguvu tiesības. Biju nelielā ceļojumā un aizvedu vecākus uz kafejnīcu. Autors saņem nelielus procentus no pārdošanas apjoma un grāmatas apgrozījuma bibliotēkās.
Tev ir savi rakstnieki, kuri ir kā paraugs, no kuriem mācīties, iedvesmoties?
No bērnības tuva ir Agata Kristi, tagad Jū Nesbē, Roberts Galbraits, Nele Noihausa.
Konkursam tika iesniegti 34 darbi, apbalvoti un naudas prēmijas saņēma seši. Diezgan liela konkurence! Vai atceries, kādas bija sajūtas uzzinot, ka tavs romāns iekļuvis pirmajā sešniekā?
Sajūta bija ļoti laba! To uzzināju tieši sava dēliņa dzimšanas dienā! Piezagās arī bailes, jo nezināju, kā cilvēki reaģēs uz to, ko esmu uzrakstījusi. Cilvēka prāts jau parasti iedomājas to sliktāko scenāriju… Īstenībā no lasītājiem esmu saņēmusi daudz atsauksmju un atzinīgu vārdu.
Grāmatas nosaukums atnāca viegli vai bija arī citi varianti?
Citu variantu man nebija. Nosaukums atnāca pilnīgi negaidīti, bet tajā brīdī es nešaubījos, ka grāmatas nosaukums būs tieši šāds.
Kā notiek sadarbība ar grāmatas vāka māksliniekiem? Tu pati meklēji, izdevniecība vai paši mākslinieki piesakās?
Māksliniecisko noformējumu nodrošina apgāds. Man nebija nekādu ideju, kādu es vēlētos redzēt grāmatas vāku, ļāvu māksliniecei izpausties pilnībā.
Pēdējā laikā ir populāri, ka darba autors grāmatu velta kādam konkrētam cilvēkam. Tev tas ir vectēvs. Viņam tavā dzīvē ir īpaša loma? Varbūt viņš ir prototips Kārļa vectēvam vai Viktoram?
Grāmatas saistību ar savu vectēvu atklāju tikai pēc viņa nāves, kad bija nepieciešami pēdējie labojumi, lai nodotu darbu tipogrāfijai. Darbu vēlreiz pārlasīju un visur saskatīju vectēvu, arī Kārļa vectēvā un Viktorā. Katra lappuse atgādināja par viņu. Ļoti žēl, ka viņš tā arī nepiedzīvoja manu pirmo romānu, tāpēc to veltīju viņa piemiņai.
Tu pati esi beigusi žurnālistus, taču grāmatā viņi raksturoti kā „sīkās sūdu mušas”. Īpaši negatīvs ir Roberta Jurēvica tēls – „sīks parazīts”, „sūda gabals”. Vai tādiem jābūt žurnālistiem?
Tieši otrādi – es uzskatu, ka tādi žurnālisti ir apkaunojums savai profesijai. Bet tā jau dzīvē notiek – katrā profesijā ir savas melnās avis – ir pavirši ārsti, neieinteresēti skolotāji, korumpēti policisti… arī neētiski žurnālisti. Robertu gribēju parādīt kā sliktāko, kas iespējams šajā profesijā.
Vai pašreizējais darbs „Delve 2” nav pārāk sauss un tehnisks? Varbūt arī veikala apmeklētāji kļūst par prototipiem un ienāk romānā? Tev negribas kaut ko radošu vai pietiek ar rakstīšanu brīvajā laikā?
Pašreizējais darbs ir tikpat interesants un radošs kā žurnālistika – es nekad nezinu, kāds cilvēks ienāks veikalā un kāda būs viņa vajadzība. Tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis par romāna prototipu. Pagaidām man patīk rakstīt tikai brīvajā laikā. Ja atkal mestos iekšā kādā radošajā profesijā un tas būtu jādara katru dienu, baidos, ka man tas apniktu.
Minēji, ka vienmēr esi daudz lasījusi un uzaugusi ar grāmatām. Vai savam trīsgadīgajam Viesturam arī lasi priekšā grāmatas? Droši vien ne kriminālromānus?…
Jā, esmu lasījusi bērnam priekšā dažādas pasaku grāmatas, taču pēdējā laikā viņam patīk tās pāršķirstīt pašam un stāstīt, ko viņš redz ilustrācijās.
Tev šobrīd izdota pirmā grāmata un raksti otru. Vai jau jūties kā rakstniece vai līdz tam vēl ir jāizaug?
Noteikti vēl nejūtos kā rakstniece. Godīgi sakot, nezinu, kurā brīdī notiek šī transformācija. Varbūt tad, kad kāda no manām grāmatām kļūtu par bestselleru?…
