Lasīšanas laiks: 3 min
Apgāds “Zvaigzne ABC” izdevis Šerilas Streidas (Cheryl Strayed) grāmatu “Mežone” – autobiogrāfisku stāstu par garu pārgājienu, kas vārda tiešākajā nozīmē izglābis autores dzīvi, portālu “Valmieras Ziņas” informēja apgāda pārstāve Kristīne Ilziņa.
Septiņas nedēļas “Mežone” ieņēma pirmo vietu New York Times bestselleru sarakstā, un New York Times literatūras kritiķis atzinās, ka raudājis, darbu lasot.
Šobrīd grāmata tulkota 32 valodās un pārdota gandrīz 2 miljonos eksemplāru. 2014. gada nogalē pirmizrādi ASV piedzīvoja arī pēc grāmatas uzņemtā filma ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā, un nu filma skatāma arī Latvijā.
Šerilai Streidai ir 26 gadi, kad viņa aptver, ka atrodas savas līdzšinējās dzīves dziļākajā bedrē. Viņa ir zaudējusi māti, izšķīrusies no vīra, kļuvusi atkarīga no narkotikām un atsvešinājusies gan no tuviniekiem, gan no sava agrākā “es”. Tad, ieklīdusi tūrisma preču veikalā, viņa, pēkšņa impulsa vadīta, nopērk Klusā okeāna piekrastes kalnu takas ceļvedi un pēc neilga laika pieņem spontānu lēmumu viena pati doties ceļā.
Ar milzu pūlēm uzcēlusi plecos smagu mugursomu, Šerila dodas vairāk nekā 1700 km garā pārgājienā, spītējot tulznām un krevelēm, skrambām un spēku izsīkumam, aukstumam un karstumam. Viņa iet bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās, piedzīvojot fiziskas sāpes, slāpes un izsalkumu, kā arī cīnoties ar pagātnes rēgiem.
Šerila iet pa mežonīgo kalnu taku trīs mēnešus un lielākoties ir viena pati, ja neskaita pa ceļam sastaptās klaburčūskas, lāčus un dažus tikpat trakus ceļotājus. Sieviete – viena pati garā un visai mežonīgā pārgājienā? Jā. Šerila saprot, ka ir būtiski cieši ielūkoties acīs savām bailēm, visam, ko viņa sev nodarījusi, un visam, ko viņai nodarījuši citi. Un tas nebūtu izdarāms, esot kopā ar kādu citu.
Daži kritiķi jau nodēvējuši grāmatu par vienu no labākajiem amerikāņu memuāriem pēdējā desmitgadē. Daudzi memuārus nelasa, jo uzskata par pārāk narcistiskiem. Un Streida atzīst, ka tā arī ir, ja autors apmierinās ar “ārējām patiesībām”, taču, “ja kāds runā par iekšējām patiesībām, tad būtībā viņš nerunā par sevi, bet gan par to, ko nozīmē būt cilvēkam”.
Autore apgalvo, ka nav sarakstījusi “Mežoni”, lai iedvesmotu citus. “Nebiju domājusi, ka manu darbu varētu uztvert kā iedvesmojošu literatūru, bet patiesībā tieši to man lasītāji saka visbiežāk – ka grāmata viņus iedvesmojusi.” Un patiesi – kurš gan nevēlētos izrauties no ikdienas, no visa, kas saista un traucē, un, atstājot pagātni aiz muguras, doties ceļā – sava veida svētceļojumā. Streidas romānā gan nav nekā reliģiska, taču arī viņas noietais ceļš savā ziņā ir ceļojums iekšup. Un, uzsākusi šo ceļu kā “sieviete ar caurumu sirdī”, viņa reiz sadūšojas uzdot sev jautājumu: Un ja nu es sev piedotu visu, ko esmu izdarījusi aplam? Izrādās, šis jautājums daudz ko maina.
Pieejama arī e-grāmata.
