Lasīšanas laiks: 6 min
Vien aptuveni trīs kilometru attālumā no Burtniekiem atrodas rosīgā saimniecība “Gredzenmuiža”, kur kopā ar savu ģimeni saimnieko Dace Šulce un Jorens Gredzens. Lai gan viņu saknes nav meklējamas Burtnieku pusē – Dace nāk no Liepājas, bet Jorens no Strenčiem –, šobrīd viņi par savām īstajām mājām sauc Valmieras novada “Gredzenus” Burtnieku pagastā, kur raduši savu laimes stūrīti.
Uz saimniecību devāmies kādā no pirmajām pavasara dienām, kad saule tikai tikko bija sākusi sildīt vaigus. Iebraucot lauku sētā, mūs sagaidīja pats nepacietīgākais saimnieks – suns vārdā Vufis, kurš, lai gan ir visai skaļš rējējs, nebūt nav naidīgs. Paveroties apkārt, kļūst skaidrs, ka saimniecības plašumi ir patiešām iespaidīgi. Pa labi slejas galvenā “Gredzenmuižas” ēka, kas agrā pavasara pelēcībā izceļas ar koši oranžo krāsojumu un baltajiem akcentiem. Pavisam drīz tajā dzīvos arī paši saimnieki, bet šobrīd ēkā vēl aktīvi turpinās atjaunošanas darbi. Pa kreisi redzama, iespējams, pati svarīgākā saimniecības ēka – kazu mājvieta. Tajā mitinās 70 kazas un āži, un jūtams, ka ikviens dzīvnieks šajā sētā ir īpaši lolots un mīlēts. Savukārt mēs dodamies baudīt siltu cigoriņu kafijas tasi ar īpašo kazas pienu saimnieku pašreizējā mājvietā jeb, kā smej Dace, kādreizējā “kalpu mājā”.
“Gredzenmuižas” saimnieku stāsts ir bagāts ar emocionāliem pagriezieniem. Tas aizsākās Rīgā pirms vairāk nekā 25 gadiem, kur ģimene 18 gadus dzīvoja ar pārliecību, ka kādu dienu piepildīsies sapnis par dzīvi laukos. Tieši Rīgā piedzīvoti arī skaisti ģimenes brīži, tostarp bērnu piedzimšana. Kad pienāca īstais laiks, tika uzcelta māja Kurzemes pusē, un tieši tur aizsākās kazu audzēšana. Taču pēc aptuveni trīs gadiem saprasts, ka dzīvē ir kā pasakā par Sprīdīti: “Pa gabalu izskatās nez kā, bet, kad pieiet tuvāk…” Tāpēc ģimene pieņēma smagu, bet drosmīgu lēmumu – sākt visu no jauna un meklēt citu vietu, ko saukt par mājām.
2021. gada pavasarī sākās jaunie māju meklējumi. “Mēs kā ietiepīgi āži – uz pilsētu nē,” smej Dace. Ģimenei bija svarīga plaša teritorija un meža tuvums, taču piemērotu īpašumu bijis ļoti maz. Tika izbraukāta teju visa Latvija, apskatītas dažādas vietas, arī pamestas mājas, tomēr neviena līdz galam neuzrunāja. Līdz brīdim, kad viņi nonāca īpašumā ar nosaukumu “Cāļu muiža” – vietā, kas šodien kļuvusi par viņu iemīļotajām mājām “Gredzeni” jeb “Gredzenmuižu”. Pirmais iespaids bija tālu no ideālā. Sētā sagaidīja pāraugusi zāle un krūmi, izsisti logi, kā arī kūts un “kalpu māja” bija kļuvušas par vietu atkritumiem. Drīz vien sākās arī lietus, un visa ģimene pamatīgi izmirka. Īpašums tika aplūkots, un visi devās mājup. Pusceļā līdz Valmierai mašīnā valdīja klusums, taču pēc brīža bērni skaļi izteica vārdos to, kas jau bija arī pieaugušo domās, bet vēl nepateikts – šī vieta iekritusi sirdī! Taču bija viens bet…
Lai ģimene varētu iegādāties īpašumu Burtnieku pusē, vispirms bija jāpārdod māja Kurzemē. Sākotnēji šķita, ka viss ritēs gludi – bērniem tika rezervētas vietas skolā, Dace piedalījās darba intervijā, un dzīve pamazām sāka pārorientēties uz Valmieras novadu. Taču augusta vidū pircējs atteicās, un pārvākšanās plāni sabruka. Tomēr 28. augustā sekoja jauns pavērsiens. Kurzemes mājai atradās cits pircējs, un beidzot viss varēja notikt pa īstam – kopā ar visu saimniecību un kazām. Pārvākšanās notika Covid-19 pandēmijas laikā, kas nesa savus izaicinājumus, tomēr attālinātās mācības būtiski atviegloja bērnu ikdienu. Kad tika izkrautas pēdējās mantas, uzsniga sniegs – it kā iezīmējot jauna dzīves posma sākumu.
Nonākot jaunajā mājvietā, tūrisma taka netika iemīta uzreiz. Sākumā viss balstījās ražošanā – kazas piens un tā siers, kā arī karamele, mohēras dzijas, zāļu tējiņas u.c. Laika gaitā Dace un Jorens saprata, ka tā lielākoties ir sezonāla nodarbe, tāpēc līdztekus pamazām attīstījās arī tūrisma piedāvājums.
Visbiežāk saimniecībā ciemos ierodas ģimenes. Šīs tikšanās saimnieki raksturo kā īpaši sirsnīgas un jaukas, kurās viesi gūst patiesu mieru. “Gredzenmuiža” galvenokārt ir vieta mieram, atpūtai un nesteidzīgai būšanai dabas tuvumā. Tieši tāpēc tapis arī kazu terapijas piedāvājums – iespēja ļauties kazu uzmanībai, sajust to sirsnību, samīļot, tikt pabakstītam un vienkārši izbaudīt šo dzīvnieku klātbūtni. Saimniecībā iespējams pašiem pagatavot sieru – gan īpašos dzīves notikumos, piemēram, kāzās, gan ikdienas viesiem. Vēl piedāvājumā ir arī kazu dzijas dabīgās krāsošanas meistarklases. Savukārt ziemā saimniecība aicina doties pastaigās kazu barā, bet piedzīvojuma noslēgumā ciemiņus sagaida silta tēja, kuras biezumus, starp citu, ar gardu muti apēd pašas kazas.
Runājot par izaicinājumiem uzņēmējdarbībā, Dace nevilšus pieskaras arī finansējuma jautājumam. Plānu ir daudz, un tie ir vilinoši, taču nereti to īstenošana apstājas tieši līdzekļu trūkuma dēļ. Nākotnē vēlētos, lai “kalpu mājā” atrastos ražotne, kur taptu kazas piena produkti, tostarp arī gardās karameles, kā arī telpa meistarklasēm un degustācijām sliktu laikapstākļu gadījumā. Savukārt galvenajā ēkā dzīvotu paši saimnieki, bet kazas, protams, paliktu savā ierastajā mājvietā.
Saimniecībā iecerēts arī īstenot sirsnīgu un nozīmīgu projektu – visa gada garumā aicināt cilvēkus fotografēt kazas, lai no skaistākajiem fotomirkļiem izveidotu nākamā gada kalendāru, jo 2027. gads pēc Ķīniešu zodiaka būs Kazas gads. Lai gan sākotnēji ideja apstājās kalendāra sagatavošanas un drukas izmaksu dēļ, iedrošinājums no Valmieras novada fonda devis tai jaunu virzību, un ir tapis nolikums fotokonkursam. Ieņēmumus no kalendāra pārdošanas plānots novirzīt dēla Didža, kurš dienas pavada ratiņkrēslā, peldēšanas treniņiem, palīdzot tuvoties mērķim – regulāri trenēties un nākotnē piedalīties parapeldēšanas sacensībās. To fotogrāfiju autori, kuru iemūžinātie mirkļi nonāks kalendārā, saņems gardus un sirsnīgus labumus no “Gredzenmuižas”.
Neilgi pēc sarunas viens no nākotnes plāniem jau piepildījies – pats saimnieks Jorens šopavasar paplašinājis saimniecības piedāvājumu, atklājot velo un ziemas inventāra apkopes pakalpojumus. Tagad pie “Gredzenmuižas” var ne vien satikt kazlēnus, bet arī uzticēt savu inventāru remontam, apkopei un sagatavošanai jaunajai sezonai. Kamēr saimnieks rosās darbnīcā, jaunais asistents kazlēns Kasims aicina ciemos iepazīt saimniecību un tās četrkājainos iemītniekus.
Jāpiemin, ka “Gredzenmuiža” saņēmusi preču zīmi “Radīts Valmieras novadā”. Ar to saimniecība piedalās tirdziņos, un uz lielākajiem tirgiem nereti līdzi dodas arī saimniecības āži, kuri labprāt gozējas apmeklētāju uzmanības centrā ne vien savā aplokā, bet arī tirgus burzmā. Pircēju simpātijas iemantojušas arī saimniecībā gatavotās karameles. Lai gan sākumā bērni nereti raugās ar skepsi uz brūno karameli bez pievienotām krāsvielām, pēc pirmās nogaršošanas domas ātri vien mainās. Tieši bērni pēc tam velk pie stenda savus vecākus un vecvecākus, lai vēlreiz tiktu pie iecienītā našķa.
Jaukās tikšanās noslēgumā Dace uzņēmējiem un ikvienam novēl rūpēties par savu apkārtējo vidi, uzturot to tīru un sakoptu, jo mēs katrs tajā esam, dzīvojam un elpojam. Savukārt apmeklētājiem viņa atgādina, ka nepieciešams ar cieņu izturēties pret ikviena uzņēmēja darbu un dzīvniekiem saimniecībās!
Nākamajā mēnesī iepazīsti “Miniciemu” un Santas Paegles stāstu!
