Lasīšanas laiks: 9 min
Rozes dienā, kas veltīta Starptautiskajai sieviešu solidaritātes dienai un notika 7. martā Valmieras Integrētajā bibliotēkā, Valmieras Zonta kluba Atzinības rakstu un metālmākslinieka Andra Dukura darināto unikālo rozi saņēma Inta Balode, starptautiskās bezpeļņas organizācijas “LAUKKU” līdzdibinātāja, dejas kritiķe un kuratore, “Dance.lv Žurnāls” redaktore, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja un iekļaujošas Dejas mājas “Kurtuvē” idejas virzītāja, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
Apbalvojums piešķirts par izcilu un godprātīgu darbu vietējās sabiedrības labā, īpaši veicinot laikmetīgās mākslas pieejamību, dejas nozares attīstību un kopienu iesaisti Latvijas reģionos.
Idejas pamatā – laikmetīgā māksla laukos
Biedrība “LAUKKU” apvieno māksliniekus no dažādām valstīm un mākslas nozarēm. Tā kā viens no līdzdibinātājiem ir somu filozofs Makss Rīnanens (Max Ryynänen), nosaukumā apvienots somu vārds “laukku” (ceļasoma) un latviešu vārds “lauki” (lauku teritorija), atspoguļojot biedrības mērķi veicināt laikmetīgo mākslu lauku reģionos. “Esmu no laukiem – no maza ciemata Lādezers. Kopš sāku pieredzēt dažādu žanru laikmetīgo mākslu, šķita, ka tā ir jāved uz laukiem. Aktivitātes notiek dažādās vietās, tāpēc ceļasoma. “LAUKKU” ir līdzīgi domājošu cilvēku tīkls ar nerimstošu vēlmi dalīties ar laikmetīgās mākslas pieredzēšanu. Tas ir par tādu kultūras piedāvājumu, kur uzreiz nav skaidrs, kāds būs rezultāts, kur svarīgākais ir satikšanās, lai tas ir bagātinoši gan māksliniekiem, gan apmeklētājiem. Patiesībā, atskatoties uz notikumiem, visīstākās sarunas par laikmetīgās mākslas jēgu, par dzīves jēgu ir bijušas šādās nosacīti mazās teritorijās. Piemēram, tikko februārī atzīta amerikāņu horeogrāfe un Ohaio štata universitātes dejas profesore Abbi Zbikovski (Abby Zbikowski) viesojās Mazsalacas pilsētas bibliotēkā. Pēc tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem viņa atzina, ka neviens nekad dzīvē nebija jautājis tik jēdzīgus jautājumus par lielām, būtiskām tēmām,” stāsta Inta Balode.
Sarunas un atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga, jo veido mākslinieka darba rezultātu. “Mana draudzene, kura bija balerīna Norvēģijas Nacionālajā operā un baletā, savas karjeras laikā bija katrā Norvēģijas ciematā. Mums valstiski ir noteikts, ka ar kultūru jāpelna, mums nav šādas prakses atzītam māksliniekam aizbraukt uz ciematu, lai tiktos ar dažiem interesentiem, bet māksliniekam šādas sarunas ir ļoti svarīgas. Mums šādu piedāvājumu veido nevalstiskās organizācijas. Tāpēc, runājot par Dejas māju “Kurtuvē”, kas top Valmierā, tautas deju, sporta un biznesa pilsētā, priecājos, ka pašvaldība izprot, ka piedāvājumā jābūt arī eksperimentālai, kāds teiktu – jocīgai kultūrai, kas vēlāk ieplūst visos slāņos. Iespējams, ka pēc tam masu pasākumos īstenota ideja, kas sākusies mazajā formātā. Un tas ir ļoti būtiski, jo paredz satikšanos un sarunu.”
Inta stāsta, ka bieži robežas, ko drīkstam, esam noteikuši sev paši. “Ar projektu “Un pēkšņi gulbji!” braucām tikties ar vietējiem iedzīvotājiem un kopā iestudējām izrādi. Vienā no ainām bija jāizpilda putnu, dzīvnieku un augu skaņas. Kā nu katrs to saprot – čab, čaukst, elpo. Iespējams, pirmizrādes radītā stresa dēļ kādai no dalībniecēm radās šaubas, vai cilvēki šādu izrādi sapratīs, ko teiks vecāka gadagājuma cilvēki. Mūsu vidū bija šādas dāmas, viņas uzreiz atbildēja, ka nesaprot šādu uztraukumu, viņām viss patīk. Paši dalībnieki reizēm spēj visu pagriezt otrādāk. Jauniešiem reizēm pat ir grūtāk, viņi ir kastītēs, bet, ja viņi redz, ka ome var mierīgi izdvest augu skaņas, tas arī viņos rada interesi, un tur veidojas dialogs pēc izrādes. Kad radio raidījums “Kultūras rondo” viesojās Burtniekos, klausījos diskusiju par laikmetīgo mākslu un domāju, ka tā ir kaut kāda asredzība, klātesamība, kas atklājas mazās vietās sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem. Veids, kā viņi redz pasauli. Nezinu, varbūt to ietekmē lauku gaiss, ko nav piesārņojušas dūmu gāzes. Viņu uzdotie jautājumi ir ļoti būtiski, šādas satikšanās ir ko vērtas.”
Savukārt tam, ka sievietes devums reizēm tiek uztverts kā kaut kas pašsaprotams, Intasprāt, ir dziļāks iemesls. “Iespējams, tas ir karu dēļ. Kad vīrieši devās karot, sievietēm bija jāuztur saimniecība. Mājās palikšana bieži nepasargāja no tā, ko okupanti nodarīja sievietēm. Viņām nebija laika būt izmisušām. Šķiet, ka reizēm turpinām to nest arī mūsdienās.”
Laikmetīgā deja – dzīvības glābēja
“Manā bērnībā, kad bija komunisma režīms, laikmetīgā deja bija aizliegta. Dejoju skatuviskās tautas dejas deju kolektīvā. Lai gan jau tad novēroju, ka koncertos visi kolektīvi atdejo obligāto repertuāru, bet neformālajai daļai vienmēr bija sagatavots kaut kas īpašs – tur bija pašu dejotāju radīts avangards ar mistiskiem kostīmiem un kustībām. Droši vien tie bija pirmie simptomi. Kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, bakalaura darba tēma bija nāves izpratne Tibetas budismā, bet maģistra darbs bija par tukšuma konceptu un kā tas apdzīvo Rietumu un Austrumu filozofijas telpu. Tas viss mani tik ļoti ietekmēja, ka maģistra darba aizstāvēšanā redzēju sevi no malas – redzēju, kā uzstājos, pasniedzējs pēc tam teica, ka katru vārdu esmu divas reizes atkārtojusi, bet man nav atmiņu par to. Sapratu, ka tā tas turpināties nevar. 1999. gadā akadēmijā bija izveidota Modernās dejas programma (tagad tā ir Laikmetīgās dejas mākslas programma). Pamanīju sludinājumu, ka Zitas Erss studijā piedāvā modernās dejas nodarbības iesācējiem. Tas mani ieinteresēja. Kā īsta un pieredzējusi tautas deju dejotāja ar dotībām, jo esmu taču pat solo tautas dejās dejojusi, aizgāju uz pirmo mēģinājumu. Tur bija pirmās elementārās kustības laikmetīgās dejas tehnikas apgūšanai, taču es knapi varēju tās izpildīt, galva sareiba, asinis satecēja galvā. Pēc nodarbības sāpēja pat pirkstu muskuļi un, šķiet, arī vieta, kur mati pievienojas galvai. Vienlaikus tas bija kaut kas tik atbrīvojošs. Mēdzu teikt, ka laikmetīgā deja man izglāba dzīvību, jo, ar ķermeni tik ļoti izjūtot deju, notika mana prāta reintegrācija atpakaļ ķermenī, mainījās mans pasaules redzējums. Sapratu, ka nav pareizie un nepareizie ķermeni, ka varu arī šādā formā vēstīt par būtiskām lietām.”
Inta atzīst, ka laikmetīgā deja joprojām Latvijā ir vēl nesaprasta mākslas forma. “2006. gadā man bija iespēja aizbraukt uz Ņujorku, saskatījos tur laikmetīgās dejas izrādes. Viena tik ļoti iepatikās, ka nodomāju, ka tā ir jāredz arī Latvijā. Lauku cilvēks Ņujorkā, skatoties izrādi, izdomā, ka pēc tās jāuzrunā horeogrāfs, kurš vēlāk izrādījās pasaulē atzīts un augsti novērtēts, lai brauc uz Latviju. Tā arī notika, izrādi redzējām festivālā “Laiks dejot”. Bet tolaik to neviens nesaprata. Manuprāt, tas vēl ir padomju laika mantojums. Sabiedrība vēl nav pilnībā pārveidojusies no visa vienādošanas uz demokrātisku domāšanu. Par vienādošanu runājot, man ir pagaras rokas, bērnībā tās centos uzraut tuvāk pleciem, bet jau pirmajā laikmetīgās dejas nodarbībā saņēmu uzslavu par rokām un cik skaistas līnijas tās veido. Un laikmetīgā māksla aicina neierobežoties rāmjos. Šķiet, ka šis ir mans devums kopienai. Man tas ir svarīgi, jo gribas dzīvot draudzīgā un iekļaujošā pasaulē. Esam virzībā uz to, diemžēl arī tagad ir jūtams, ka laikmetīgā deja kā mākslas forma vēl ir tādā kā atstumtā lomā, kas atspoguļojas arī finansējuma pieejamības iespējās, tas šķiet netaisnīgi un nesaprotami.”
Feminisma meka – latviešu lauki
“Liela daļa manas dzīves ir sociālais eksperiments pašai ar sevi. Laikmetīgās dejas projektus mazākās teritorijās sāku veidot, kad vēl dzīvoju Rīgā. Mana bērnība bija laukos, kopām lopus, tāds citplanētietis nebiju, lai nezinātu, kā govs izskatās, bet tāpat sapratu, ka jābūt ir tur, kur veidoju šādu piedāvājumu. Kad pārcēlos uz laukiem, mani uzreiz nepieņēma, jautāja, vai esmu vietējā. Izpētīju dzimtas koku un atklāju, ka jau 18. gadsimtā mani senči dzīvojuši Skaņkalnē. Sanāk, ka mani atsauca mājās senču asinis. Ja tās mani atsauca uz šo novadu, tad man te ir jāturas.”
Inta stāsta, ka ir daudz cilvēku – gan sievietes, gan vīrieši, ko viņa apbrīno, jo viņi dara brīnišķīgas lietas. Bet apbalvojums, izceļot sievietes devumu, ir nozīmīgs arī tādā ziņā, lai neuztvertu, ka tas ir kaut kas pašsaprotams. “Latvijā feminisms vēl aizvien ir lamu vārds. Bet prieks, ka ir bijusi iespēja skaidrot, kā es to saredzu. Man ir jautājuši, ko tie vīrieši ir nodarījuši, atbildu, ka tas vispār nav par to. Feministi var būt arī vīrieši. Jo tas ir par to, ka sievietes drīkst spēlēties ar traktoriem un vīrieši drīkst raudāt. Dzīvojot laukos, man ir brīnišķīgs novērojums – pamanu vīriešus, kuri ir feministi. Protams, pasarg’ Dievs, Latvijā kādu tā nosaukt! Iespējams, daudzi domā, ka laukos ir konservatīvākā un striktākā dzimumu dalīšana. Taču nē, tur cilvēki dara to, kas ir jādara, nešķirojot, vai tas būtu jādara sievietei vai vīrietim. Piemēram, ja sieviete zāģē malku ar motorzāģi, uz viņu neskatās kā uz jocīgu. Kāpēc gan sievietei laukos, kur ir darbu gūzma, būtu jāzāģē ar fuksīti, ja ar motorzāģi viss ir ātrāk un vieglāk?! Tāpat man ir kaimiņš, viņam jau 80. dzimšanas dienas slieksnis pārkāpts, izcils traktorists un prot ar jebkuru tehniku darboties, un viņam patīk audzēt puķes, viņš lepojas ar tām, viņam ir savas vistiņas, par kurām rūpējas. Un viņš neuzskata, ka vīrietis nedrīkst audzēt puķes. Feminisma meka – latviešu lauki, kur visi dara visu un cits citu atbalsta.”
Rozes dienā Valmieras Integrētajā bibliotēkā klātesošajiem bija iespēja vērot un piedalīties dejas performancē “Barišņikovi dejo”, noskatīties dokumentālo filmu “Un pēkšņi gulbji”, tāpat bija iespēja dzirdēt Intas Balodes sarunu ar Santu Remeri, grāmatas “Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm” autori, publicisti un kultūras žurnālisti.
Kopš 2011. gada Inta Balode ir portāla www.dance.lv redaktore, kopš 2004. gada kuratore dažādos dejas projektos, semināros un festivālos, tostarp mini festivālā “Jauna deja jaunā vietā”, kas vēlāk pāraudzis ceļojošā festivālā – seminārā. Kopš 2017. gada Inta Balode ir Latvijas Dejas informācijas centra vadītāja. Tajā pašā gadā kopā ar domubiedriem no Latvijas, Francijas un Somijas dibinājusi starptautisku bezpeļņas organizāciju “LAUKKU”, kas īsteno projektus, kuros laikmetīgā māksla satiekas ar dažādu paaudžu un sociālo grupu pārstāvjiem. No 2022. gada Inta Balode dzīvo laukos un trīs gadus bijusi Vecates pagasta bibliotekāre. Šī pieredze vēl vairāk nostiprinājusi viņas profesionālās intereses laikmetīgās mākslas un kopienu darba krustpunktā. Kopš 2025. gada Inta Balode strādā pie Dejas mājas idejas īstenošanas laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” Valmierā.
Viena no būtiskākajām Intas Balodes profesionālajām jomām ir dejas kritika. Kā viņa norādījusi intervijā LSM.lv, dejas kritika prasa ne tikai intelektuālu analīzi, bet visu maņu iesaisti, recenziju uztverot kā jaunu mākslas darbu. Daudzu priekšlasījumu, lekciju autore, meistardarbnīcu vadītāja Amerikā, Spānijā, Somijā, Latvijā. Pēdējos gados Inta Balode iesaistījusies vairākos nozīmīgos projektos, tostarp Dejas mājas “Kurtuvē” koordinēšanā, dejas kritikas nodarbībās Ukrainas kultūras žurnālistiem, izrādē – lekcijā “Barišņikovi dejo” u.c. Inta Balode bija nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Ieguldījums dejas mākslā”.
Inta Balode dzimusi Limbažos. Pēc Limbažu 1. vidusskolas beigšanas studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā, iegūstot mākslas bakalaura grādu (Starpkultūru sakari Latvija–Francija), humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslās (kultūras teorija). Papildu izglītība iegūta biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA, kā arī Latvijas Universitātē, apgūstot pedagoģiskās darbības pamatus.
Rozes diena, kas 2026. gadā Valmierā notika jau 20. reizi, rīkota, lai godinātu izcilas sievietes par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības labā. Norisi organizē Valmieras Zonta klubs. Zonta International ir starptautiska nevalstiska organizācija ar vairāk nekā 100 gadu pieredzi dzimumu līdztiesības veicināšanā. Organizācija darbojas 64 valstīs, apvienojot vairāk nekā 26 000 dalībnieču. Latvijā Zonta darbojas kopš 1993. gada; šobrīd ir četri klubi – Valmierā, Rīgā, Jelgavā un Ogrē, kā arī viens e-klubs.
