Lasīšanas laiks: 3 min
Rudenīgā 18. septembra dienā, kad koku lapas jau iekrāsojas siltos toņos un dabā jūtama mierīga rudens elpa, ģimenes un tuvāko draugu lokā, piedaloties arī pašvaldības pārstāvjiem, savu cienījamo simts gadu jubileju svinēja mazsalaciete Adelaida Skavronska, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Upīte.
Adelaida Skavronska nāca pasaulē 1925. gada 18. septembrī Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā. Bērnību un jaunību pavadījusi Latgalē, mācījusies skolā Ludzā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa strādāja par bērnudārza audzinātāju Ezersalā, bet vēlāk par skolotāju Žluktovas pamatskolā. Turpat skolas gaitas aizvadīja arī jaunākā māsa Olga. Jaunajā un skaistajā Adelaidā drīz vien iemīlējās skolas direktors Julians.
Taču liktenis nebija viegls – 1949. gada 25. martā Adelaidu kopā ar māsu izsūtīja uz Sibīriju, Tomskas apgabalu. Pēc kāda laika pie viņas brīvprātīgi atbrauca Julians. Tur viņi apprecējās un ģimenē ienāca divi dēli, kuri deva spēku izturēt grūtos gadus izsūtījumā.
Kad 1956. gadā ģimenei ļāva atgriezties Latvijā, Adelaida priecājās par iespēju dzīvot dzimtajā pusē, taču tur viņai kā izsūtītajai nebija darbs. Tāpēc ģimene pārcēlās uz Liepupi, kur Adelaida uzsāka darbu patērētāju biedrībā par bufetnieci. Vēlāk, kad arī viņas vecāki un brālis bija pārcēlušies uz Mazsalacas pusi, viņa ar ģimeni devās viņiem tuvāk – dēliem sākās skolas gaitas, ģimene uzsāka dzīvi Mazsalacā.
Sākotnēji ar lielām grūtībām atrasts darbs Mazsalacas patērētāju biedrībā par bufetnieci “Āža krogā”, bet jau pēc dažiem gadiem Adelaida kļuva par sabiedriskās ēdināšanas biedrības vadītāju. Šajā amatā viņa nostrādāja līdz pat pensijai.
Viņas lielākais lepnums vienmēr bijusi ģimene – vīrs, divi dēli, pieci mazbērni (četri puikas un viena meitene), desmit mazmazbērni (četras meitenes un seši puikas) un arī divas mazmazmazmeitas, kas ir ģimenes prieks un acuraugs.
Līdz pat 98 gadu vecumam Adelaida ar dzīvesprieku un neatlaidību dzīvoja savā mājā Skaņkalnē, rūpējās par dārzu, aizrāvās ar rokdarbiem. Viņai ļoti patika adīt – tā bija gan atpūta, gan veids, kā ar mīlestību dāvināt siltumu tuviniekiem. Tikai pēc smaga kritiena un gūžas operācijas viņa pārcēlās pie dēla Henriha un vedeklas Vizmas, kuri ar mīļumu par viņu rūpējas ikdienā.
Arī šodien viņa saglabā dzīvesprieku – labprāt paklausās radio austiņās, patstāvīgi ietur maltīti, pasēž gultā un pat iekustas. Viņas dzīvesprieks un cieņa pret sevi joprojām iedvesmo tuviniekus. Kā stāsta ģimene, ilgo mūžu Adelaidai dāvājis viņas darbīgums, labestība un apzinīgums – viņa vienmēr zinājusi robežu, lai nepārpūlētos, bet tajā pašā laikā nekad nav stāvējusi malā, ja vajadzējis strādāt.
No sirds sveicam 100. jubilejā, novēlot daudz gaišu mirkļu, mierpilnu ikdienu un ģimenes siltumu, kas turpina nest prieku sirdī!
