Lasīšanas laiks: 3 min
2025. gada 27. martā Valmieras novada pašvaldības dome apstiprināja saistošos noteikumus Nr. 148 “Valmieras novada pašvaldības teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas noteikumi”, kas aizstās līdz šim spēkā esošos noteikumus Nr. 93. Tie nosaka jauna jēdziena “ainaviska pļava” iekļaušanu, precizē esošo regulējumu par zemes vienību un tām piegulošās teritorijas kopšanu un papildina ar nosacījumiem par ainaviskas pļavas kopšanu, paredzot samērīgas prasības zālāju kopšanai, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas Vides komunikācijas projektu vadītāja Elizabete Brūvere.
Izmaiņas saistošajos noteikumos veiktas, lai veicinātu apsaimniekošanas praksi, kas vienlaikus ļauj saglabāt un veicināt bioloģisko daudzveidību, gan nodrošina, ka teritorijas tiek apsaimniekotas. Pašvaldības speciālisti publiskajās teritorijās un iedzīvotāji privātajās, vēlas veidot daudzveidīgu vidi, tostarp savvaļas augu “saliņas”. Bet vienlaikus to ir nepieciešams darīt tā, lai tiktu uzturētas zaļās zonas un sakārtoti īpašumi, novēršot dažādus ar sabiedrības drošību saistītus riskus.
Saistošie noteikumi nosaka, ka zemē, kurai piešķirts statuss “lauksaimniecībā izmantojamā zeme”, nepieciešams veikt zālāja pļaušanu vismaz vienu reizi gadā.
Saistošie noteikumi nosaka, ka pilsētu un ciemu teritorijās zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nodrošina piegulošās teritorijas kopšanu līdz 3 metriem, mērot no zemes vienības robežas līdz brauktuves malai, neieskaitot ietvi un veloceliņus. Tāpat jānodrošina regulāru zālāja pļaušanu, ne retāk kā vienu reizi mēnesī laika periodā no maija līdz septembrim. Regulāra zāles pļaušana nepieciešama ne tikai kaitēkļu izplatības samazināšanai, bet arī ugunsgrēku risku mazināšanai.
Ainaviska pļava ir pilsētas vai ciemu teritorijās dabai pietuvināts, bioloģisko daudzveidību uzlabojošs zālāja veids, kurā līdzās aug dažādu sugu savvaļas puķes (kliņģerītes, margrietiņas, kumelītes, āboliņš, dzirkstelītes, dzeltenās ilzītes, cekulainā ziepene u.c.), kas aptver vismaz 50 % no konkrētā zālāja, un tajā neaug invazīvās citzemju sugas (korintes, lupīnas, zeltslotiņas, slotzari u.c.), kā arī kurai apkārt pa perimetru nopļauta zāle.
Pilsētas un ciemu teritorijās, kurās ir izveidota ainaviska pļava, jānodrošina:
- regulāru zālāja pļaušanu, nepieļaujot zālāja garumu virs 30 cm, pa perimetru apkārt ainaviskai pļavai 2 metrus platā zonā;
- ainaviskas pļavas nopļaušanu, kad lielākā daļa ziedaugu ir noziedējuši un sākušas veidoties sēklas, pie stumbra apakšas lapas nomelnējušas, un dominē augi, kas pēc noziedēšanas zaudē savu pievilcīgumu, bet ne vēlāk par 15. septembri.
Veselīgas ekosistēmas, tostarp pusdabiskās teritorijas, par kādām uzskatāmas arī piemāju platības un dārzi, pilsētu un ciematu zaļās zonas, nodrošina virkni ekosistēmu pakalpojumu, no kuriem ir atkarīga arī cilvēku labbūtība. Jo daudzveidīgāka ir vide, jo stabilāka un noturīgāka tā ir arī pret klimata pārmaiņām. Daudzveidīgi zālāji ir ne vien savvaļas dzīvnieku barības avots, bet nodrošina arī lietus ūdens uzņemšanu un attīrīšanu, atmosfērā esošā oglekļa piesaisti augos un noglabāšanu augsnē, tie atvēsina apdzīvotās vietas, nodrošina gaisa attīrīšanu, kā arī veic citus ekosistēmu pakalpojumus.
Gan pārmērīga zāles pļaušana, gan lapu izvešana palielina teritoriju, tostarp pašvaldības īpašumā esošu, uzturēšanas izmaksas, savukārt stāvās nogāzēs veicina augsnes eroziju.
Ar saistošajiem noteikumiem plašāk var iepazīties tiesību aktu vietnē likumi.lv.
