Lasīšanas laiks: 3 min
Lodes kultūras nama vīru vokālais ansamblis “Rūjmala” ir pats jaunākais amatierkolektīvs Rūjienas novadā – rudenī tas svinēja viena gada jubileju. Taču ansambļa vīri kopā dziedājuši jau kolhoza laikos 1983.gadā. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja ansambļa vadītāju Mirdzu Svīķi pastāstīt par pirmo atkalsatikšanās gadu, ansambļa ikdienu, kā arī par gaidāmajiem “Rūjmalas” pasākumiem.
Novembrī aprit gads kopš atkal kopā sanākuši “Rūjmalas” vīri. Kā kopumā vērtējat šo vienu gadu?
Domāju, ka esam veiksmīgi pavadījuši pirmo sezonu, iesākuši jau otro. Līdz šim brīdim esam kuplinājuši 25 koncertus gan sava novada robežās, gan tālākā apkārtnē. Esam viesojušies Rūjienā, Ķoņos, Jeros, Rencēnos, Naukšēnos, Kārķos, Mazsalacā , Ipiķos, Lodē un citur.
Sākām savu pirmo sezonu ar pieciem vecajiem dziedātājiem – Uldi, Andri, Vilni, Andi un Miku. Ļoti drīz mums pievienojās divi jauni dziedātāji – Kārlis un Gatis – un šogad īpašs prieks par vecā dziedātāja Ilmāra atgriešanos, tādēļ tagad esam jau kopskaitā astoņi.
Ansamblis dibināts tālajos kolhozu laikos – 1983.gadā. Kolhozs nesa I.Sudmaļa vārdu. Padziedājām nepilnus piecus gadus, un dzīve mūs izšķīra uz dažādām pusēm. Pagājušajā gadā Lodes pagastā svinot kultūras nama 25 gadu jubileju, tās vadītājai Kaijai Laurei ienāca prātā “traka”doma – saaicināt kopā uz šo pasākumu vecos kolektīvus.
Nebijām tikušies gandrīz 25 gadus.
Pēc dažiem mēģinājumiem, laikam trīm vai četriem, kāpām atkal uz skatuves un dziedājām. Uztraukums bija milzīgs, bet skatītāji mūs uzņēma ļoti atsaucīgi.
Laikam pats interesantākais bija tieši dziedātāju bērniem un mazbērniem, redzot savus vectēvus uzstājamies.
Un tad tiešām bija žēl atkal šķirties, tādēļ vienojāmies turpināt dziedāt, ko atbalstīja arī Rūjienas novada pašvaldības pārstāvji.
Jūsu novērojums – kā vīri mainījušies kopš 80.gadiem? Vai ansamblī valda tas pats noskaņojums un gars, kas agrāk, vai arī kaut kas ir mainījies?
Tagad visi esam kļuvuši vecāki, ir daudz vairāk brīva laika un tieši tādēļ gribas iziet no mājas un kopīgi pamācīties, parunāties un padziedāt. Tas ir darbīgi pavadīts laiks, un arī C vitamīns neierobežotā daudzumā.
Ansamblis jebkurā situācijā nav iedomājams bez asprātībām un jokiem, dažādiem kurioziem.
Pamazām uztraukums paliek jau mazāks, kāpjot uz skatuves. Tam [uztraukumam] jau arī ir jābūt, bet tādās robežās, lai atcerētos mēģinājumos iemācīto. Esmu ļoti gandarīta, ka vīri kārtīgi un apzinīgi nāk uz mēģinājumiem, ir precīzi.
Kas gaidāms otrajā “Rūjmalas” gadā?
Šajā gadā turpināsim mācīties jaunu repertuāru, mācīsimies vairāk saklausīties, “noturēt” balsis un protams piedalīties koncertos. Būsim priecīgi par uzaicinājumu piedalīties dažādos pasākumos un vietās. Ļoti patīk dziedāt dažādos ansambļu saietos, jo tur ir līdzīgi domājoša publika, kas saprot un novērtē. Šādās dziedāšanas reizēs ir tāda kopības sajūta, ka šķiršanās bieži vien izvēršas garāka par pašu koncertu, jo katrs ansamblis grib vēl un vēl kādu dziesmu nodziedāt.
Kādām īpašībām jāpiemīt sievietei, lai varētu vadīt vīriešu ansambli?
Es domāju, ka tas ir vislabākais variants, ja vīru ansambli vada sieviete. Viņa var, manuprāt, vairāk panākt, nekā tad, ja vadītājs būtu vīrietis. Vēl, kā teica kāds dziedātājs, svarīgi ir tas, ka visi apmēram esam vienā vecumā un viens otru pietiekami labi pazīstam.
Vai ir bijuši arī kādi kuriozi vai joki par to, ka sieviete vada vīru ansambli?
Kuriozu un smieklīgu gadījumu ir bijis ļoti daudz, bet par tiem skaļi nerunāšu, jo šādus gadījumus jau paši vislabāk saprotam, bet atceramies un pieminam tos bieži.
Kādi ansambļa mērķi tuvākajai nākotnei – ko vēlaties sasniegt, kur piedalīties?
Ir daudz jāstrādā un, protams, vēlamies, lai skanētu arvien labāk. Varbūt piedalīties ansambļu skatē, bet par to vēl domāsim. Mūsu repertuārs tā īsti neatbilst skates noteikumiem, mums patīk dziedāt tautā iemīļotas un populāras dziesmas, bet kā saka – “nekad nesaki nekad”….
