Lasīšanas laiks: 3 min
Šovasar Zane Jančevska prezentēja savu jauno tautasdziesmu un nostāstu programmu “Dziesmu Dance”. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja uz sarunu pašu mākslinieci, lai uzzinātu vairāk par dziesmu programmu un tās gatavošanas laikā gūtajām dzīves atziņām.
Kā nonācāt līdz idejai par programmas “Dziesmu Dance” veidošanu?
Tad, kad es viņu veidoju, man bija cerība, ka caur šo programmu es varētu viest pašapziņu un optimismu gan pati sev, gan cilvēkiem sev apkārt. Pēc maniem novērojumiem, tā arī ir sanācis. Cilvēkus bieži atbaida vārds “folklora” vai “tautasdziesma”, taču pie tā es šoreiz pieķēros.
Pirms daudziem gadiem, kad man bija smagi darba brīži, kad nojuka kāds ilgi gatavots un gaidīts projekts, man galvā sāka skanēt dažas dziesmas. Es nebiju aizrāvusies ar folkloru, bet, meklējot papildu informāciju, atradu daudz tādus faktus, kas man lika saprast mūsu tautas vērtības. Ja mēs daudz agrāk būtu meklējuši šīs vērtības, tad mums gan dzīvē, gan valstī daudzas problēmas būtu gājušas garām. Krišjānis Barons šīs vērtības pirms pazušanas pēdējā brīdī noķēra aiz astes.
Ar kādām domām, sajūtām klausītājiem vajadzētu nākt uz “Dziesmu Dance” koncertiem?
Cilvēkiem jābūt draudzīgiem un atvērtiem – gan pret šīm vērtībām, senču mantojumu, gan arī citam pret citu.
Gluži kā pasakās, kad tieši Antiņam vai Trešajam tēva dēlam, vai bārenītei vienmēr izdodas mainīt savu likteni – tas ir viņu labās sirds un atvērtības dēļ. Mūsdienās tādus cilvēkus uzskata par lētticīgiem, tomēr tieši mīlestība, labestība un atvērtība ir īpašības, ar kurām var mainīt savu likteni. Mīlestība ir spēcīgs ierocis.
Vai folklorā gūtās atziņas Jūs izmantojat arī savā dzīvē, savā ikdienā?
Cenšos, bet tas nav viegli. Nejaukās domas kā mošķi katru brīdi lien virsū.
Ikdienā starp cilvēkiem notiek enerģijas apmaiņa – es kaut ko labu vai sliktu kādam pasaku, viņš to uztver un padod tālāk.
Šobrīd mums ir svarīgi izcīnīt savas iekšējās cīņas. Protams, ka vieglāk ir paņemt rokā koku un sist. Var cīnīties arī tā, bet es nedomāju, ka tas ir ilgstošs cīņu biedrs.
Jūs esat viena no tām latviešu sievietēm, kuras ir spējušas saglabāt savu iekšējo dzirksteli un sievišķību. Ko Jūs ieteiktu citām sievietēm darīt, lai arī viņas to saglabātu?
Ja kādreiz gadās grūti brīži, kas katram neizbēgami ir paredzēti, nekādā gadījumā nedrīkst domāt, ka viss ir bezcerīgi un slikti.
Mēs katrs esam kaut kādā veidā īpašs un talantīgs. Vienalga, vai tas ir talants gatavot gardas maltītes, tamborēt vai ravēt dobes. Katrs cilvēks ir vērtība.
Ja es nedomāšu, ka visi man dara pāri, tad notikumi izvērtīsies labvēlīgi. Tas ir optimisms un ticība – dzīvei, Dievam, nākotnei. Mums apkārt ir palīdzīgas rokas un sirdis, kas grib un var palīdzēt.
